Ādama radīšana, MICHELANGELO Buonarroti, 1510, Cappella Sistina, Vatican, © Web Gallery of Art
Pēdējos pāris gadsimtos nav trūcis diskusiju par radīšanas dienām, īpaši to garumu, atšķirībām starp 1. Mozus grāmatas pirmo nodaļu un zinātnes sniegto visuma un zemes ģeoloģisko norišu aprakstu. Lielākoties tie ir bijuši maz produktīvi strīdi par jautājumiem, uz kuriem drošas atbildes nav atrodamas ne Bībelē, nedz zinātnē, un tie nav arī veicinājuši nopietnāku iedziļināšanos Radīšanas stāsta būtībā. Tā izpratni vairāk ir noteikuši filozofiski un teoloģiski pieņēmumi, nekā pats stāsta saturs.
Daudz ir bijis arī diskusiju par radīšanas stāsta žanru, proti, vai tas ir kaut kas līdzīgs zinātniskam aprakstam, vai arī tas uztverams kā poēzija, metafora, mīts vai leģenda. Ir bijuši arī mēģinājumi to saprast kā liturģisku norisi, kosmiska tempļa – visuma atklāšanu un iesvētīšanu, kas aprakstīta senās pasaules valodā un saprotama tikai tās kultūras kontekstā. Radīšanas stāsts ir ticis arī skaidrots kā jaunas jēgas un funkciju piešķiršana jau esošai radībai, kas notikusi Dievam izveidojot Paradīzes dārzu. Nav trūkuši arī mēģinājumi aizstāvēt tradicionāli burtisku radīšanas stāsta izpratni, kam lielākoties varam piekrist. Īpaši neiedziļinoties dažādajos viedokļos, vienkārši sāksim ar jautājumu – kā radīšanas stāsts ir tapis?
Nav grūti atskārst, ka šis stāsts nebūs bijis īpaša, tikai Mozum dota atklāsme. Radīšanas stāsts ir ļoti prominents visā Bībelē un likts Bībeles vēsts pamatā. Tādēļ Mozus to būs saņēmis kā senāku tradīciju, kas tikusi nodota no paaudzes uz paaudzi. Pati stāsta tapšana varētu būt pārsteidzoši vienkārša. Iztēlosimies Ādamu, kurš pirmoreiz atver acis un redz sev apkārt pasauli un turpat blakus savam lolojumam ir arī Dievs. Ādams nav mazs bērns, bet radīts jau kā pieaudzis cilvēks, tomēr viņam nav nekādas dzīves pieredzes, viņš neko vēl nezina par sevi un apkārtējo pasauli. Tādēļ ir visnotaļ saprotams, ka atvēris acis viņš vienkārši jautā Dievam: „Kas es esmu? Kā es šeit nokļuvu? Kas ir tas viss, kas atrodas man apkārt? Kas notiks tālāk?”
Pirmās Bībeles lappuses tad arī ir Dieva atbildes kopsavilkums, kuru Ādams vēlāk stāstīja Ievai un pēc tam šis stāsts tika stāstīts atkal un atkal katrā jaunā paaudzē, līdz pirms aptuveni 3400 gadiem tika rakstiski fiksēts 1. Mozus grāmatā. Ir visnotaļ ticams, ka sākotnēji Paradīzes dārzs tika veidots kā templis, kur Ādams varētu noturēt dievkalpojumus. No Dieva saņemtais Radīšanas stāsts sākotnēji bija Ādama sprediķis, kuru tas sacīja Ievai un vēlāk saviem pēcnācējiem. Tas varēja kalpot arī kā liturģisks teksts, kur piemēram, Ādams sacīja: „Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi”, bet Ieva savukārt atbildēja: „Un zeme bija neiztaisīta un tukša”, utt.
Ilārs Plūme