Radīšana, nezināms spāņu autors, 11.gs., Cathedral Treasury, Gerona, © Web Gallery of Art
Pirmais Bībeles vārds „sākumā”, „iesākumā” vai „sākotnēji” ir arī Pirmās Mozus grāmatas nosaukums ebreju Bībelē. Vārdu „iesākumā” varam saprast divējādi – gan kā kāda procesa sākumu, tas ir, skaidrot to laika nozīmē kā kaut kā sākumu, gan varam šo vārdu saprast arī kā kaut kā pamatu, nolūku vai cēloni. Piemēram, teikums – iesākumā es apguvu aritmētiku un tad ķēros pie algebras – var nozīmēt gan vēlmi norādīt uz lietu secību laikā, gan arī vēlmi uzsvērt, ka aritmētika ir algebras pamats. Vēl skaidrāks varētu būt šāds piemērs – profesora lekcijas bija sākums manai interesei par baznīcas vēsturi. Ar šo teikumu es ne tik daudz vēlos uzsvērt, ka šīs lekcijas notika pirms man radās interese par vēsturi, cik to, ka profesora lekcijas bija šīs intereses pamatā, jeb tās bija cēlonis manai interesei par baznīcas vēsturi. Labs piemērs no Rakstiem būtu psalma vārdi: „Bijība Tā Kunga priekšā ir visas gudrības sākums.” (Ps. 111: 10) Tā Kunga bijība šajā gadījumā ir nevis gudrības iesākums kā pirmais solis laika nozīmē, kam seko nākošais, bet gan pamats, kurā gudrība sakņojas. Vislabāko izpratni par vārda „iesākumā” nozīmi gūstam no Jāņa evaņģēlija prologa: „Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” ( Jņ. 1: 1)
Komentējot Jāņa evaņģēliju, Origēns norāda, ka ne tikai grieķu valodā, bet arī Rakstos vispār vārdam „iesākumā” ir vairākas nozīmes. Beigu beigās Origēns nonāk pie secinājuma, ka vārds „iesākumā” jāsaprot nevis laika, bet pamata jeb būtības nozīmē, proti, visas radītās esamības pamatā ir Dieva Dēls – Mūžīgais Vārds, Mūžīgais Saprāts, kā lasām Jāņa evaņģēlija prologā – „iesākumā bija Vārds”. R. Reno norāda, ka līdzīga izpratne par vārdu „iesākumā” kā pamatu ir arī pazīstamajam viduslaiku jūdu rabīnam Raši, un dažiem citiem jūdu Rakstu skaidrotājiem. Pēc rabīna Raši domām radīšanas pamatā ir Dieva nodoms radīt Israēla tautu. Citi jūdu komentatori kā pamatu radīšanas darbam redz Bauslību – Dieva mūžīgo, sākotnējo nodomu, kas ir visa sākumā. Protams, šo jūdu komentatoru pārdomās Jēzum nav vietas, tomēr vispārīgā veidā viņu doma ir pareiza – visa iesākums ir Dieva mūžīgais nodoms, pēc kura viņš liek tapt radībai un visam esošajam. Kristieši, protams, šeit ieraudzīs daudz ko vairāk – bauslības un visas Israēla tautas personifikāciju – Jēzu Kristu.
Lutera skaidrojums vārdam „iesākumā” Pirmās Mozus grāmatas komentārā ir lakonisks. Norādot, ka nav neviena no agrākiem komentatoriem, kam šajā jautājumā varētu pievienoties, viņš iesaka katram palikt pašam pie saviem spriedumiem, par savējiem sakot sekojošo: „Viss, kas pastāv ir Dieva radīts; pirmās dienas sākumā tika radīta neizveidota, līmes pikai līdzīga zeme, kuru apņēma migla jeb ūdeņi… vēl neizveidotās debesis un zeme bija savā ziņā līdzīgas sēklai, no kuras kaut ko var izveidot.” Nedaudz tālāk, komentējot otro pantu Luters noraida visas spekulācijas par vārdu „iesākumā”, sakot, ka ar šo vārdu „Mozus gribējis norādīt uz laiku iesākumu”. Arī pazīstamie apoloģēti J. P. Morelands un Viljams L. Kreigs, uzskata, ka līdzīgi kā Jesajas 46:10, pirmais Bībeles vārds „iesākumā” nozīmē absolūtu sākumu. Turpretī R. Reno, sekojot vairākiem senās baznīcas tēviem pirmo Bībeles vārdu „iesākumā” saprot nevis tikai kā iesākumu laika nozīmē, bet arī kā radīšanas pamatu. Tālāk aplūkosim šo jautājumu nedaudz vairāk.