GHERARDO DI GIOVANNI DEL FORA, 1490, Biblioteca Nazionale Centrale, Florence, © Web Gallery of Art
Vispirms jau pats Pirmās Mozus grāmatas konteksts šajā sakarībā sniedz zināmu ievirzi. Lai gan radīšanas dienas it kā seko viena otrai laika secībā, tomēr galvenā radīšanas stāsta tēma ir, kā Dievs to dara, proti, katras radīšanas dienas stāsts iesākas ar vārdiem – „Un Dievs teica”. Šī aina, kur Dieva balss, Viņa Vārds ir radīšanas instruments atspoguļojas arī citur Rakstos, piemēram, 148. psalma autors mudina radību slavēt Tā Kunga Vārdu, jo, „pēc viņa pavēles tie radīti… Lai tie slavē Kunga vārdu, jo tik augstu vien viņa vārds.” (5, 13)
No šejienes ir tikai viens solis līdz tai vārda „iesākumā” izpratnei, kas atrodama Jāņa evaņģēlija pirmajā pantā – „Iesākumā” – tas ir, pirms laika sākuma savā visvarenajā Vārdā – Dievs radīja debesis un zemi. Proti, „Vārds bija Dievs. Viņš bija iesākumā pie Dieva. Viss ir radies caur viņu, un nekas, kas ir radies, nav radīts bez viņa.” (Jņ. 1:1-3). To varētu saprast arī tā, ka sākotnēji Kristū tiek izveidots viss radīšanas plāns, kas ir tālākās radīšanas pamatā, līdzīgi kā arhitekts vai konstruktors pirms sava darba sākuma savā prātā izlolo ideju un tad izstrādā projektu vai rasējumu. Bet tā kā Dieva plānam vai projektam nekas nevar stāties ceļā, un Dieva griba top un realizējas vienmēr, tad Mozus par šo Dieva plānu runā tā, it kā tas jau būtu īstenojies.
R. Reno atviegloti nopūšas, ka izprotot vārdu „iesākumā”, kā Dieva sākotnējo ģenerālplānu vai Kristu un lasot to – „Kristū Dievs radīja debesis un zemi” – mēs iegūstam arī zināmas priekšrocības jautājumos, kas saistīti ar mūsdienu kosmoloģiju. Mūsdienu fizika analizē matērijas un enerģijas kustību un tās arsenālā atrodas arī vārds „iesākumā” secīga laika jeb hronoloģiskas kārtības nozīmē. Izprotot Bībeles pirmo vārdu „iesākumā” laika nozīmē, mēs gribot negribot nonākam pretrunā ar daudzu mūsdienu fiziķu uzskatiem par visuma rašanos. Savukārt, ja mēs saprotam vārdu „iesākumā” kā Dieva radīšanas plānu un mērķi, tad mums nebūtu jānodarbojas ar septiņu radīšanas dienu secības saskaņošanu ar mūsdienu zinātnes uzskatiem par tiem kompleksajiem fiziskajiem procesiem, kuri pēc zinātnieku domām vislabāk izskaidro universa evolūciju. Tādējādi mūsu uzmanība tiktu vērsta uz dievišķā radīšanas plāna mērķi, nevis uz tiem atsevišķajiem fizikālajiem procesiem, kas lika rasties šai pasaulei.
Protams, daudzi mūsdienu zinātnes teorētiķi uzskata, ka pasaulei nav nekāda noteikta mērķa vai ģenerālplāna, bet šāda veida metafizisks apgalvojums vienīgi parāda, ka paliekot zinātnes robežās, šķiet, nav iespējams šādu mērķi vai plānu atklāt. Savukārt tas nebūt nenozīmē, ka šāda mērķa vai plāna nav. Te varētu piebilst, ka šādi zinātnieku uzskati mums nav vairāk saistoši par atsevišķiem baznīcas tēvu vai Lutera priekšstatiem par fizisko pasauli, ar laiku tie visi noveco. Materiālistu apgalvojums, ka pasaulei nav nekāda noteikta dziļāka mērķa un jēgas ir klajā pretrunā ar viņu pašu apgalvojumu, ka fiziskie procesi rada un izskaidro visu. Šāds apgalvojums ir loģiski pretrunīgs, jo, ja jau esamībai nav noteiktas vispārējas jēgas, tad tāda nevar būt arī materiālistu apgalvojumam.
Saprotot vārdu „iesākumā” nevis kā kāda procesa sākumu, bet gan kā pirmcēloni un mērķi, atskārstam, ka materiālisms nav un nemaz nevar būt daļa no patiesas kosmoloģijas, bet tas jānoraida kā kļūdaina un pretrunīga metafiziska sistēma, viens no daudzajiem pēdējo gadsimtu ismiem. Lai gan varam saprast R. Reno bažas, tomēr nopietnam teologam nevajadzētu veltīt pārāk lielu uzmanību zinātnieku uzskatiem par radīšanu, jo diezin vai šis jautājums atrodas zinātnes kompetencē. Pat Lielā Sprādziena kosmoloģijas piekritējiem jāatzīst, ka pirmajos 400 000 visuma pastāvēšanas gados vielas blīvums ir bijis tik liels, ka nav pieejams nekādiem fiziskiem mērījumiem. Vairāk par to runāsim nedaudz vēlāk.
Ilārs Plūme