Itāļu mozaikas māksla, 1148, Cefalù katedrāle © Web Gallery of Art
Pirmais Bībeles teikums – „Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi” – ir īss visa radīšanas stāsta kopsavilkums, kas norāda uz visu, ko Dievs radījis. Skaidrojot pirmā Bībeles teikuma vārdus „debesis un zemi”, Luters norāda uz grūtībām, ar kādām jāsastopas cenšoties šo tekstu izprast, proti, Mozus šeit stāsta par debess un zemes radīšanu, neminot ne dienu, nedz arī vārdu, ar kuru Dievs radīja.
Visos pārējos gadījumos ir nosauktas radīšanas dienas un norādīts, ka Dievs veica radīšanu ar vārdu. Luters atrod risinājumu skaidrojumā, ka Mozus šeit nerunā par „tādām debesīm un zemi, kādas tās ir tagad, bet par sākotnējām, vēl neizveidotajām debesīm un zemi, kam vēl nebija noteiktas formas.” Šī radīšana notikusi pirmās radīšanas dienas sākumā un to varētu uzskatīt par pirmatnējās vielas radīšanu.
M. Hemnics savukārt saka, ka var daļēji piekrist tiem, kas šos vārdus uzskata par visas nodaļas kopsavilkumu, bet principā viņš piekrīt Luteram, piebilstot, ka sākotnēji Dievs radījis materiālo substanci tām lietām, kas atrodas debesīs, uz zemes un jūrā. Līdzīgi domā F. Pīpers, skaidrodams vārdu „iesākumā”, kā norādi uz lietām ārpus Dieva, līdz ar kuru parādīšanos radās laiks un telpa.
Arī Dž. Jeske vārdu „iesākumā” attiecina uz laika, telpas un radības sākumu, ar šo vārdu saprotot visa tā radīšanu, kas atrodas ārpus Dieva. Pēc viņa domām par to liecina arī teikuma gramatiskā konstrukcija, proti, ebreju valodā teikums parasti sākas ar darbības vārdu, bet šeit ierastā gramatiskā kārtība ir mainīta uzsvara dēļ, tas ir, lai uzsvērtu vārdu „iesākumā” kā absolūtu sākumu. Ir jāpiekrīt, ka parastā gramatiskā konstrukcija ir manīta, lai uzsvērtu teikuma pirmo vārdu, bet kādēļ tieši laika nozīmē?
Teoloģiski saprotamāk un nozīmīgāk būtu, ja uzsvars būtu likts uz Dieva Dēlu kā radīšanas pamatu. Nav šaubu, ka Jāņa evaņģēlija prologs – „Iesākumā bija Vārds” – ir saistīts ar Pirmās Mozus grāmatas sākumu, un ar vārdu „iesākumā” apustulis Jānis nerunā par laika sākumu, bet mūžību. Arī tālākajos pantos evaņģēlists ne tikai uzsver Vārda – Dieva Dēla instrumentālo lomu radīšanā, bet lieto arī citus radīšanas stāsta motīvus, īpaši kontrastu starp gaismu un tumsu, kā arī dzīvību. Tāpat kā citi evaņģēlisti arī Jānis sava evaņģēlija sākumā uzsver Jēzus darbību kā jaunas radīšanas sākumu.
Ja saprotam vārdu „iesākumā”, kā Dieva Dēlā, tad pirmos Bībeles vārdus varam lasīt šādi: „Dieva Dēlā, Tēvs kopā ar Svēto Garu no nekā radīja debesis un zemi.” Vārdi „debesis un zeme” šeit var kalpot gan kā radīšanas stāsta kopsavilkums, gan kā pirmatnējās materiālās vielas apraksts. Tomēr pirmais Bībeles teikums varētu būt saprotams arī tā, ka Trīsvienība kopīgi radīja kaut ko līdzīgu ģenerālplānam, pēc kura viss vēlāk tika radīts. Sekojoši 2. nodaļas pirmajā pantā lasām, ka tagad šis plāns vai iespējams tā sākotnējā stadija, kas attiecas uz pašu radīšanu, ir realizēts: „Tā tika pabeigtas debesis un zeme un visi to pulki.” (1. Moz.2:1)
Nedaudz savādi ir tas, ka par „neiztaisītu un tukšu” nosaukta ir tikai zeme. Vai tas varētu nozīmēt, ka šajā laikā jau bija radītas debesis un eņģeļi? Luterāņu teoloģija noraida sholastiķu un kalvinistu domu par lokālām debesīm, kā bībeliski nepamatotu. Tomēr iespējams, ka debesis kā Dieva radīšanas ģenerālplāns viņa Dēlā bija gatavs. Iespējams, ka šajā laikā tika radīti arī eņģeļi, jo katrā ziņā tie tika radīti sešās radīšanas dienās, bet kurā tieši, mums netiek pasacīts un tādēļ mums jāsaka – mēs nezinām.
Ilārs Plūme