Pasaules radīšana, GIUSTO de’ Menabuoi, 1378, Baptistery, Padua © Web Gallery of Art
Bībeles pašu pirmo vārdu izpratne varētu būt šāda: „Svētās Trīsvienības personas kopīgi radīja debess un zemes, visa redzamā un neredzamā, visa kas nav pats Dievs, radīšanas plānu. Šim mūžībā tapušajam plānam bija jātop realizētam laikā – Mūžīgajā Gudrībā, Mūžīgajā Saprātā, Mūžīgajā Vārdā – Dieva Dēlā.”
Šāda izpratne varētu arī paskaidrot, kāpēc jūdu rabīnu vidū pastāvēja viedoklis, ka Pirmajai Mozus grāmatai vajadzētu sākties ar 2. Mozus grāmatas 12:2, kur Dievs iedibina Pashas upuri. Tas nenozīmē, ka rabīni vēlējās izmainīt Svēto Rakstu tekstu, bet vienkārši norāda uz centieniem to skaidrot tā, ka Dieva radīšanas sākums ir saistīts ar Bauslību. Tā nav tikai teoloģiska kaprīze, jo Pashas svētku sakarībā Bībelē atkal atrodam vārdu „iesākumā”, proti, šim mēnesim ir jābūt jūsu gada iesākumam.
Tādējādi tiek atklāts jau sen eksistējošā mēness kalendāra augstākais mērķis – tam jākalpo kā norādei uz Pashas jēru kā „iesākumu”, nevis laika, bet būtības nozīmē – cilvēces vēstures pamata nozīmē, Dieva pestīšanas plāna nozīmē. Līdzīgi kāds sens jūdu rabīnu skaidrojums skan šādi: „Dievs raudzījās Bauslībā… un radīja pasauli.” Kāds cits rabīnu skaidrojums vēsta, ka 2000 gadus pirms pasaules radīšanas Dievs radīja Bauslību un sagatavoja paradīzi dievbijīgajiem un elli bezdievjiem.
Lai ko arī mēs domātu par šādiem tekstiem, tie sasaucas ar Jaunās Derības domu, ka Jēzus ir Pashas piepildījums; ka Dievs jau no mūžības bija izredzējis pasaules glābšanu Kristū, kas ir bauslības iemiesojums; ka jaunā pasaule un mūžības mājokļi pastāv jau tagad. „Jo Dievs mūs ir izglābis un aicinājis ar svēto aicinājumu ne pēc mūsu darbiem, bet pēc sava nodoma un svētības, kas mums dota Kristū Jēzū vēl pirms mūžības laikiem” (2. Tim. 1: 9).
Savukārt Vēstulē efeziešiem Pāvils raksta, ka Evaņģēlijs ir noslēpums „kas kopš mūžīgiem laikiem bija apslēpts visa radītājā Dievā”, un Dieva daudzveidīgā gudrība pēc viņa mūžīgā nolūka ir īstenota Jēzū Kristū (Ef. 3: 9-11). Dieva skatījumā tas viss jau ir noticis. Dievam nav laika, viņa nodoms jeb mūžīgais plāns jau ir realitāte un tā īstenošanos nekas nespēj aizkavēt.
Radīšanas darbu Dievs uzsāk, lai viņa mūžīgais nodoms piepildītos laikā. Tam jānotiek viņa Dēlā, kas ir Pirmais un Pēdējais, Iesākums un Gals, un tam Dievs paredz un atvēl noteiktu laiku un telpu. „Jo Dieva priekšā notikumi nerisinās agrāk vai vēlāk, ātrāk vai lēnāk, bet viss ir Viņa acu priekšā, īsi sakot – Dievs ir ārpus laika robežām.”
Īsi apkopojot iepriekš sacīto – pirmais Bībeles vārds „iesākumā” saprasts pamata nozīmē, proti, Dieva Dēlā, ir daudz dziļāks, bagātāks un teoloģiski pievilcīgāks skaidrojums, nekā absolūts laika sākums, kas drīzāk ir metafiziska nevis teoloģiska kategorija.
Ilārs Plūme