Kristus pasaules pestītājs, Nezināms flāmu mākslinieks, 1590, Rockox House, Antwerp © Web Gallery of Art
Tas ir tiesa, ka esmu grēkojis un neesmu pelnījis būt brālīgās attiecībās ar Kristu. Taču, ja es atsakos ticēt šai brālībai, kuru neizcīnīju es vai kāds cits, bet Dieva mūžīgais Dēls, tad bez visiem citiem saviem grēkiem es pievienoju vēl to, ka aizliedzu Dieva darbu un Dievu apsūdzu melos, no kā lai Viņš žēlīgi mani pasarga!
Labāk teikšu tā: Es labi zinu, ka esmu necienīgs cilvēks un drīzāk esmu pelnījis būt velna, nevis Kristus brālis. Tomēr Kristus saka, ka esmu Viņa brālis – tikpat lielā mērā kā Pēteris, jo Viņš ir miris gan Pētera, gan manis dēļ, un Viņš ir izpircis kā Pētera, tā arī manus grēkus. Kristus ir izrādījis par mani vislielākās rūpes. Un ja reiz pats Kungs manu grēku vairs nepiemin un neatgādina, es varu bez mazākām šaubām Viņam uzticēties un par savu grēku un necienību nebaidīties.
Un ja Viņš to nepiemin, bet ļauj to visu nogalināt un apglabāt, tad – arī mums pašiem būtu tas jāļauj un no sirds jāpateicas, jāslavē un jāmīl mūus mīļais Kungs par šādu neizteicamu žēlastību! Pat ja vēl joprojām esmu grēku apgrūtināts, tad tomēr es nedrīkstu atgrūst dižo žēlastību un Viņa piedāvāto brālību. Bet ja es tai neticu, tad tā ir manis paša vaina, jo viņa piedošana nav meli, bet mūžīga patiesība.
LUTERS