EX NIHIL – NO NEKĀ

Nezināms itāļu mozaīku autors, 1140-1170, Cappella Palatina, Palermo © Web Gallery of Art

Lai gan Bībelē nav sastopams pats izteikums – „no nekā”, tomēr šī mācība ir patiesi bībeliska, uzsverot Dieva atšķirību no radības, viņa klātesamību pasaulē un atteikšanos dievišķot radīto pasauli. Šī mācība arī liecina ne tikai par Dieva gudrību un gribas izpausmi, bet arī par viņa mīlestību, kas izpaužas radīšanā. Tātad, pirmkārt, mācība par radīšanu „no nekā” uzsver, ka Dievs ir vienīgais šīs pasaules tapšanas cēlonis, pasaule nevar būt cēlonis pati sev, nepastāv mūžīga matērija, bet viss tapa pēc Dieva vārda un viņa pavēles (Rom. 4:17, Ebr. 11:3). Tādējādi Dievs Radītājs ir dzīva un pārpasaulīga būtne. Otrkārt, tiek uzvērts, ka Dievs aktīvi veido kosmosu no sākotnēji radītas vielas un uztur savu radību, noraidot deistu ideju par Dievu, kurš sākotnēji rada vielu un likumus, bet pēc tam vairs neiejaucas universa norisēs. Tā vietā Dievs sākotnēji rada vielu „no nekā”, bet pēc tam to veido un uztur, parādīdams savu mīlestību pret radību. Īpaši tas ir svarīgi attiecībā uz cilvēku, ar kuru Dievs uztur personiskas attiecības.

Visa radība pauž Dieva mīlestību pret cilvēku, kas ir radīts, lai tam būtu īpašas attiecības ar Dievu. Neviens sīkums radībā nav nejaušs un bezjēdzīgs, visam ir sava vieta un nozīme. Tādēļ radīšanās stāsts ir optimistisks stāsts, kas noraida dzīves bezjēdzību un aklu nejaušību. Tas mudina slavēt Dievu un pateikties viņam par viņa laipnību, labestību un mīlestību pret cilvēku. Dabas pasaule un filozofija neļauj mums šādi skatīties uz dzīvi, to iespēj vienīgi ticība. Tādējādi radīšana „no nekā” ir ticības artikuls, kas sevī ietver evaņģēlisku jeb priecīgu skatījumu uz esamību. Bez šāda pasaules redzējuma nav iespējams no Dieva sagaidīt neko labu, jo bez tā Dievs kļūst par noslēpumainu un kaprīzu būtni. Radīšanas izpratne, kas redz Dieva labvēlību pret cilvēku ļauj zināt, saprast esamību daudz dziļāk un patiesāk, nekā to jebkad spēs dabiskās vai psiholoģiskās zināšanas. Tādēļ mācība par radīšanu nav spekulatīva, bet izteikti praktiska, jo tā ļauj raudzīties uz esamību ar ticības acīm, kas nozīmē arī ar Dieva acīm, ļaujot izrauties no šīs pasaules šķietamības gūsta.

Mācība par radīšanu „no nekā” interesantā veidā asociējas ar mūsdienu kosmoloģiju. Saskaņā ar Lielā sprādziena teoriju sākotnēji bija kaut kas – ļoti mazs un blīvs punkts, kas tikai visai nosacīti salīdzināms ar to, ko mēs pašreiz saucam par matēriju. Salīdzinot ar pašreizējo visumu to patiesi varētu saukt par neko. Mūsdienu kvantu fiziķi uzskata, ka materiālās pasaules elementārās pamatdaļiņas spontāni parādās no kvantu vakuuma, ko arī nosacīti varētu saukt par neko, nosacīti, jo kvantu vakuums tomēr ne tuvu nav pilnīgs tukšums. Drīzāk kvantu vakuums ļoti atgādina Bībeles pirmajā pantā atrodamo sākotnējo haosu un vēl neizveidoto vielu. Šāda līdzība ir vilinoša, radot vēlēšanos rast kopsaucēju starp zinātnisko pasaules modeli un Bībeles stāstu par radīšanu, bet tā būtu varmācīga tā ielasīšana Bībeles tekstā, kā tur nav. Turklāt jautājums ir daudz nopietnāks, proti, vai senās baznīcas mācība par radīšanu „no nekā” ir tikai mēģinājums cīnīties pret nepareiziem grieķu filozofijas priekšstatiem par mūžīgi pastāvošu matēriju, jeb tā vēsta kaut ko vairāk?

Otrs jautājums ir – vai šo doktrīnu vajadzētu likt lietā, lai samierinātu mūsdienu zinātnisko pasaules ainu ar bībeliskajiem priekšstatiem? Atbilde abos gadījumos ir negatīva. Mācība par radīšanu „no nekā” uztur pilnīgi citādu realitātes redzējumu, kam ir maz sakara gan ar senajiem, gan mūsdienu priekšstatiem par kosmosu. Šī mācība patiesībā nav apskatāma izolēti, jo tā veido vienu veselu kopumu ar citiem Bībeles tekstiem, sasaistot tos jēgpilnā vienībā, kuras mērķis ir jaunā radīšana Kristū, ar piepildījumu visu lietu beigās un jauno pasauli. Bībele jeb Dieva vārds ļauj mums paskatīties uz pasauli no malas, ar Dieva acīm, sniedzot iespēju izrauties no pretrunīgo priekšstatu gūsta, kurā atrodas mūsdienu cilvēka prāts un arī viņa zinātniskie pētījumi.

ILĀRS PLŪME