Jerobeams upurē elkam, Jean-Honoré FRAGONARD, 1752, École des Beaux-Arts, Paris © Web Gallery of Art
Ir interesanti, ka „nekas” pastāv tikai kā metafizisks jēdziens. Fiziskajā tāpat kā garīgajā pasaulē viss ir kaut kas, bet „nekas” nepastāv. Mēs gan sakām, ka Dievs rada „no nekā” un attiecībā uz radīšanu tas ir pareizs formulējums, bet vārdam „nekas” ir arī otrā puse. Pēc Dieva radīšanas „nekas” ir velnišķīgs mēģinājums izpostīt Dieva radību, vest to atpakaļ uz sākotnējo „neko”.
To saprast palīdz Bībeles izpratne par elku. Elks nav kaut kas vājš un nespēcīgs iepretī Dievam, bet elks ir tukšs un bez dzīvības. Pravietis Jesaja apraksta tos, kas dumpojas pret Tā Kunga pavēlēm kā tukšu niecību, „viņu elku tēli ir tukšs vējš” (Jes. 41: 29) un viņu ieguvums ir kauns (Jes. 45: 16). Lai gan elku tēli apdraud Israēlu, tomēr tie patiesībā nevar nedz kaitēt, nedz darīt ko labu (Jer. 10: 5).
Līdzīgā veidā elkus un elku upurus Jaunajā Derībā apraksta Pāvils. Elki ir tukša pravietojuma un neīsta noslēpuma „skanošs varš” un „šķindošs zvārgulis” (1. Kor. 13: 1). Pāvils tiešā veidā sasaista savu pret elkiem vērsto kritiku ar radīšanu un tās mērķi. Realitātē elks ir nekas, jo Dievs ir viens vienīgs – „Tēvs, no kura visas lietas un kurš ir mūsu ilgu mērķis; un tik viens Kungs, Jēzus Kristus, caur kuru visas lietas..” (1. Kor. 8: 4-6)
Bībeles mācība ir skaidra – nav nekā cita kā tikai Dievs un tas, ko viņš ir radījis. „Elkdievība ir lojalitāte nekam, tukša, nedzīva nāves bezdibeņa pielūgšana, kas ir pretstats Dieva derībā apsolītajai nākotnei. Šā iemesla dēļ elkdievība ir visu grēku māte Vecajā Derībā un tas, kādēļ svētais Pāvils pirmajā nodaļā Vēstulē romiešiem sauc elkdievību par galveno – iedzimto grēku.” (R.Reno)
Ilārs Plūme