RADĪŠANAS STĀSTA PAVEDIENS

Sākotnējais pilārs, Lorenzo MAITANI, 1310-1330, Duomo, Orvieto © Web Gallery of Art

Radīšana „no nekā” Bībeles sākumā ir kā Dieva dots pavediens, kas viscaur Rakstiem vēsta par viņa radīšanas darbu, kas vienlaikus ir gan neatraujams no pestīšanas darba, gan nesajaucams ar to. R. Reno uzskata, ka baznīcas tēvi ir rīkojušies pareizi, upurējot burtisku radīšanas stāsta izpratni par labu vienotajai un veselajai Bībeles kopainai. Tomēr R. Reno šai jautājumā vismaz daļēji kļūdās. Nav nepieciešams radīšanas stāstu skaidrot alegoriski, tāpat kā nav nepieciešams radīšanas stāstu pretnostatīt senajiem vai mūsdienu kosmoloģiskajiem priekšstatiem. Jau Luters savulaik diskusijās ar Cvingliju ievēroja dīvainu cilvēka psiholoģisku iezīmi, ka ilgi diskutējot ar pretinieku, pats kļūsti tam līdzīgs.

Līdzīgi tas notiek arī ar tiem, kas cenšas ar racionālu argumentu palīdzību apstiprināt Bībeles radīšanas stāstu. Viss, kas ir nepieciešams, ir pareizi saprast šo stāstu. “Pirmā Mozus grāmata ir svarīga, jo bez tās nav iespējams pazīt Dievu. Jūs nevarat patiesi pazīt Dievu, ja pareizi nesaprotat Pirmo Mozus grāmatu. Dievs vēlas, lai cilvēce viņu pazītu kā Personu, kura sākotnēji radīja debesis un zemi. Dzīvības unikalitāte, sadraudzība ar Dievu, laulības iedibināšana, grēka ienākšana pasaulē un tam sekojošā nāve un Dieva tiesa, tās visas ir Pirmās Mozus grāmatas iezīmes, kas katru cilvēcisku būtni ved pie Dieva pazīšanas. Pazīstot savu Radītāju, mēs tiekam vesti arī pie sava Glābēja iepazīšanas.”

Pēdējos gadsimtos, sekojot zinātnes un vēstures pētniecības virzībai, daudzi Bībeles skaidrotāji ir saskaldījuši un atomizējuši Bībeles tekstu. Zaudējot savu viengabalainību, Bībeles vēstījums nereti kļuvis bezjēdzīgs un nesaprotams, mudinot uzskatīt radīšanas stāstu par vienu no senajiem reliģiskajiem mītiem. Un iemesls tam nebūt nav mūsdienu cilvēka it kā lielākā gudrība, zināšanas un pārākums par baznīcas tēviem. Baznīcas tēvi labi apzinājās un saprata kādas problēmas rada burtiska radīšanas stāsta izpratne.

Piemēram, Bazilijs Lielais (miris 379. g. pēc Kr.) rūpīgi analizē sava laika, kā arī senāku zinātnieku un filozofu uzskatus par pasauli un tās rašanos. Visu šo fantastisko ideju vidū, viņš vienkārši iesaka izvēlēties ticības vienkāršību iepretī samezglotajai cilvēka prāta gudrībai. Arī mūsdienu kosmoloģija pēc 2000 gadiem cilvēkiem šķitīs tikpat fantastiska, kā Bazilija laika zinātnieku priekšstati šķiet mums šodien. Viss, ko sekojot pasaules garam ir ieguvusi mūsdienu Bībeles kritiskā pētniecība, ir „daudzējāda ziņā vērtīgas, bet ierobežotas filoloģiskas un vēsturiskas zināšanas, kas apvienotas ar rupjiem vispārinājumiem un izplūdušiem teoloģiskiem vaibstiem.”

Tas nozīmē, ka tagad, mūsu dienās mums ir no jauna jāmācās lasīt Bībeli nevis ilūziju pārņemtas, garīgi vienlīdz slimas paaudzes radītas metodoloģijas gaismā, bet atkal no jauna apgūstot klasisko teoloģijas mantojumu, studējot baznīcas tēvus un cenšoties pareizi izprast Bībeles vēsti.

Senās baznīcas dogma par radīšanu „no nekā” sniedz mūsdienu Bībeles pētniekam palīdzīgu roku. Tā ļauj saprast arī Dieva pārpasaulīgumu un klātesamību šai pasaulē. Tā ļauj saprast radīšanas stāstu kā īpašu unikālu stāstu, kurā pamatojas visa pārējā Bībele. Šis stāsts nav jāsaprot alegoriski, bet nav arī jāsaprot kā zinātniskam traktātam līdzīgs notikumu apraksts, cenšoties radīšanas stāstu iespiest mūsdienu zinātniskās domas rāmjos vai pretnostatīt mūsdienu uzskatiem. Tas, kā mūsdienu sekulārā pasaule saprot vēsturi, zinātni, faktus un cilvēka valodu nenozīmē, ka šī izpratne ir absolūti patiesa un saistāma ar Bībeles vēsti.

Nereti Bībeles tekstam ir cita, daudz dziļāka jēga, ko sākotnēji ir grūti uztvert. Tomēr nebūtu pareizi to arī saukt par alegoriju vai mītu. Beigu beigās Bībeles Radīšanas stāsts vēsta par tādiem procesiem un norisēm, kas tālu pārsniedz cilvēka praktisko dzīves pieredzi un prāta iespējas. Radīšanas notikumus nav iespējams dublēt un pilnībā restaurēt. Tos nav arī iespējams pilnīgi detalizēti aprakstīt un loģiski saskaņot, bet Dievam vien piemītošā gudrībā tie stāsta par viņa unikālu darbu, tā jēgu un mērķi.

Radīšanas stāsts nav arī detalizēts notikumu izklāsts, bet tas tikai ieskicē Dieva radīšanas darbu, dievišķā nodoma un plāna pamatu, kas turpinās viscaur Svētajiem Rakstiem. Tas nedod pamatu dabiskās teoloģijas spekulācijām un neapmierina cilvēka ziņkāri par gadu skaitļiem un datumiem. Kad Svētā Vakarēdiena liturģijā dziedam: „Debess un zeme ir pilna Dieva godības”, mēs neapdziedam kādu kosmoloģiju, bet apstiprinām Dieva radīšanas plāna mērķi – viņa godību debesīs un uz zemes. „Dievs lieto ūdeni un sauszemi, sauli un mēnesi, augus un dzīvniekus, un vairāk par visu cilvēka spēju viņam no laba prāta paklausīt. Tiekot iekļautai šajā Dieva mūžīgajā nodomā, radība tiek piepildīta ar Dieva godību.” Tas arī ir radīšanas stāsta mērķis.

Ilārs Plūme