Pēc Dieva noslēgtās derības ar Ābrāmu, ko jau pieminējām, arī Ābrāma un viņa sievas Sāras vārdi top pārveidoti. Latviešu valodā šo pārmaiņu no Sārai uz Sarah Sāras vārdā parasti neparāda, bet Ābrāms top par Ābrahāmu, kas nozīmē tautu tēvs (sal. 1.Moz. 17:5 un 15. p.). Abos jaunajos vārdos, kā Fr. Dēličs sacījis, ir uzsvērts un izveidots Jahveh burts “h”, jo šis svētais vārds ir kodols un zvaigzne visai brīnišķīgajai Ābrahāma dzimuma nākotnei, kam tas iet pretī. Jaunais Ābrahāma vārds apliecina viņa tālāko garīgo izaugsmi kopš tā brīža, kad viņš atstāja tēva mājas Hārānā. Ticība aug pārbaudījumos un Dieva piedzīvojumos, un tādi ir vairākkārt bijuši Ābrahāmam.
Ābrahāma garīgā izaugsme visskaidrāk parādās mūsu apceramajā stāstā. Visa Ābrahāma ticības dzīve ir bijusi nepārtraukta ticības mācīšanās Dieva skolā. Bet arī šajā skolā kā visās mūsu skolās ir jāiztur savi eksāmeni, lai ticība parādītos kā spēks. Fr. Dēličs, apcerot Ābrahāma stāstus, parāda Ābrahāmu kā ticībā drošsirdīgu, kā ticībā nesatricināmu, kā ticībā noteiktu, kā ticībā priecīgu, kā ticībā uzticīgu, kā ticībā pateicīgu, bet mūsu stāsts runā par viņu kā uzvarētāju ticībā, jo te viņš ir izturējis savas ticības visgrūtāko pārbaudījumu.
1. p. “Dievs pārbaudīja Ābrahāmu.” (1.Moz. 22) Te ir šī stāsta atslēga. Dieva pārbaudījumiem ir sava secība: eksāmeni, kādi jāiztur 8. klasē, netop prasīti 1. klasē. Vārdi “pēc šiem notikumiem” liecina, ka Ābrahāma ticības dzīve bija sasniegusi tagad tādu stāvokli, kas darīja iespējamu šādu pārbaudījumu prasīšanu. Ap. Pāvils raksta: “Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest.” (1.Kor. 10:13) Nenoliedzami pārbaudījums ir smags. G. Jakobi saka: “Šajā stāstā ir tāds cietums, ka mums kā instinktīva reakcija rodas protests pret tādu bargu prasību, – tas mums atklāti jāatzīst. Daudziem tas visos laikos ir bijis par piedauzību, un viņi neizpratnē jautājuši, kā Dievs var uzlikt tik cietu pārbaudījumu Ābrahāmam.” Katrīna Lutera (dzim. Bora) sacījusi: “Es nekādi to nevaru iedabūt savā galvā, ka Dievs var kādam cilvēkam prasīt, lai viņš nogalinātu pats savu bērnu.” Arī Luters teicis: “Tā patiesi ir briesmīga lieta, kad mīlošam tēvam ir jāliek nazis pie kakla savam bērnam, ko viņš mīl vairāk par visu. Es atklāti atzīstos, ka tās domas un baiļu jūtas, ko šis tēvs pārdzīvojis savā sirdī, es nespēju ietvert ne savās pārdomās, ne vārdos.”
Mēs nedrīkstam aizmirst, ka Ābrahāms pats šo lietu neuztvēra tikai kā viņam domātu Dieva mīlestības pārbaudījumu un nevarēja paredzēt mums zināmo gala iznākumu. Viņam bija jārēķinās ar visļaunāko. Redzam, ka Dievs var dažreiz, ja to atrod par vajadzīgu, arī pavisam cieti pārbaudīt Savus bērnus. Taču tas nebūt neiznīcina to, ka Viņam pret tiem ir mīlestības un miera, nevis ļaunas domas. (Jer. 29:2) Te der atcerēties Lutera vārdus: “Dieva ceļi ir kā ebreju grāmata, ko var lasīt tikai no otra gala,” t.i., tikai galā Dieva vadība kļūst skaidra un, tikai no mērķa izejot, Viņa ceļi top pārskatāmi. Mūsu priekšā ir visdziļākais Vecās Derības stāsts, ko īsti varam izprast tikai Jaunās Derības gaismā.
Vārdi: “Te es esmu,” ko trīs reizes mūsu stāstā runā Ābrahāms (1:7 un 12. p. ), liecina par viņa Dievam atvērto, uzklausīt un paklausīt gatavo dvēseli, par līdzīgu noskaņojumu, kāds bija jauneklim Samuēlam Šilo svētnīcā (1.Sam. 3:10) un Saulam pie Damaskas vārtiem (Ap.d. 9:6). Tas ir dvēseles noskaņojums, kura nododas Dievam, un tādā Dievs var atklāties ar jaunām svētībām. Ticības dzīve īstenībā kļūst saprotama, izejot tikai no šāda dvēseles stāvokļa. Kas tajā neatrodas vai nekad nav atradies, tas Dieva prasījumus nesapratīs, pārklausīsies, un viņam tie liksies par piedauzību. Prasīt var tikai Dievs, kas jau ir atklājies un piedzīvots.
2. p. Ar nolūku Dievs vispirms sakustina visu mīlestības spēku Ābrahāmā, kas viņam saistījies ar viņa vienīgo apsolījuma dēlu, pirms dod upurēšanas pavēli. Karstajai cīņai, kas tagad izceļas Ābrahāma dvēselē, ir jāatklāj, ko viņš mīl vairāk – savu dēlu, vai Dievu, kas viņam to devis. Kāds sacījis, ka Ābrahāmā vajadzēja sastingt asinīm, dzirdot tādu Dieva prasību. Ar Īzāku saistījās ne tikai viņa mīlestība, bet arī visu Dieva apsolījumu nākotne. Vai var būt skarbāka disonance starp Dieva iepriecinošo, kādreiz teikto “Jā” un šo šaušalīgo “Nē”? Vai zem tās nesabruks Ābrahāms?
Dēlu par dedzināmo upuri? Israēlā taču neupurē cilvēkus, kā to dara apkārtējie pagāni!? Bet vai Ābrahāmam, redzot, ka kānaānieši pienes labprātīgi savam riebīgajam elkam Meleham savus bērnus, nevarēja pamosties doma, vai arī viņš varētu būt spējīgs tādai pašaizliedzībai, ja viņa Dievs to prasītu? Un tagad Dievs to no viņa prasa: dēlu, uz kuru viņš 25 gadus cerējis un gaidījis, ar kuru saistīti tik lieli apsolījumi, vajadzēja upurēt un tomēr savā ticībā apsolījumiem nekļūt šaubīgam! Te pārbaudē likta kā Ābrahāma mīlestība, tā arī viņa ticība un cerība.
Morijas zeme, uz kuru Ābrahāmam likts doties, lai tur upurētu, atrodas kalnainajā Salemas apkaimē (1. Moz. 14:18). Briesmīgā uzdevuma smagumu vēl pavairo tas, ka ne tūdaļ, Tā Kunga tuvuma pārdzīvojuma saviļņotam, viņam jāupurē savs dēls, bet viņu sūta vairāk nekā 20 stundu ilgā ceļa gājumā, un tikai trešajā dienā viņš nonāk pie mērķa, visu laiku izcīnot karstu iekšēju cīņu.
3. p. Ābrahāms neapspriežas ar miesu un asinīm, viņš arī nemēģina kaut kādās teoloģiskās refleksijās kļūt situācijas kungs. Ābrahāms neargumentē, ka tas ir pretī Dieva apsolījumiem un ka vispār še varbūt nav runa par Dieva balsi, bet gan par kādu sātanisku varu, kas grib viņam atņemt Dieva apsolījumus un iegrūst izmisumā. Ābrahāms klusēdams paklausa. Mēs neko neuzzināsim par viņa dvēseles cīņām. Viņš par saņemto uzdevumu neapspriežas arī ar Sāru, jo palīdzēt viņa nevar un uzdevuma izpildīšanu tikai apgrūtinātu. Klusēdams viņš sagatavo upurēšanai vajadzīgo, klusēdams ceļo cauri visai savai zemei. Klusēdams pavada nakti teltī blakus gulošajam dēlam, kas neko nenojauš. Klusēšanu viņš pārtrauc tikai tad, kad atbild dēlam. Šajā Ābrahāma klusēšanā jūt Dieva tuvumu. (sal. Ps. 62:2) Viņu stipru uztur paļāvība Dieva uzticībai, ka arī Dievam upurēto dēlu Dievs var uzmodināt no mirušajiem (sal. Ebr. 11:19).
4.–6.p. Kas notiks šajā svētajā upura vietā, kas nu ir sasniegta, tas Ābrahāma kalpiem nav jāredz tādēļ, ka šo pielūgšanu tie nespēs saprast. Mācītājs Krummahers pie šī panta piebilst: “Ka Ābrahāmam pašam vajadzēja būt priesteriem, kas izdara upurēšanu, un viņa visdziļākajai mīlestībai un svētībai vajadzēja būt upurim, ka šeit upurētājs un upuris stāvēja tik cieši vienoti, tas bija visgrūtākais.” Kāds cits Rakstu izskaidrotājs teicis: Tas bija krusts, jo šķiršanās un upuris veido krustu kāda dzīvē.
7.p. Pie šī panta Kalvins teicis: “Kādas jaunas ciešanas Dievs sagatavo Ābrahāmam, lai viņa daudzkārt ievainotās krūtis vēl vairāk sistu krustā! Nav šaubu, ka Dievs ar nolūku vada Īzāka mēli tā, lai šajā viņa mīļajā uzrunā ietvertajā bērna jautājumā ieliktu vislielāko sāpju rūgtumu Ābrahāmam. Bet dievbijīgais vīrs iztur arī šo dūrienu ar nesatriektu dvēseli.”
8. p. Kur jau tūkstoš jautājumu tēva sirdī meklē apmierinājumu, tur nācis klāt šis viņa dēla jautājums kā vissmagākais. Savās sāpēs viņš paceļ acis uz To Kungu, un tas, ko viņš saka dēlam, noder arī viņam pašam par ticības stiprinājumu. Un Dievs viņam liek izsacīt pravietiskus vārdus, ko viņš arī pats savā nozīmīgajā klusēšanā var tālāk pārbaudīt un pārdomāt: “Gan Dievs pats sev izraudzīs upurjēru!”
9.–10.p. Vissmagākais brīdis, kuru cilvēks var izturēt paša dzīvē Dieva klātnībā. Luters domā, ka Ābrahāms pirms dēla saistīšanas katrā ziņā dēlam būs turējis Dieva Gara iedvestu runu, kuras saturs un galvenās sastāvdaļas būs bijušas Dieva pavēle un mirušo augšāmcelšanās. Viņš tātad būs sacījis: “Dievs to ir pavēlējis, un mums jābūt Viņam paklausīgiem it īpaši tāpēc, ka Viņš ir visspēcīgs turēt Savus apsolījumus, kaut arī tu būtu miris un kļuvis par pelniem.” Un tā kā Īzākam, bez šaubām, šī mācība būs iepriekš apgaismota, tad viņš arī Ābrahāmu pilnīgi saprata un viņam ticēja.
Nisas Gregors izsaucas: “Ko lai es vairāk apbrīnoju, tēvu, kas aiz dievbijības pieliek roku savam dēlam, vai arī dēlu, kas ir paklausīgs tēvam līdz pat nāvei? Te notiek svēta sacensība. Viens paceļas pāri par cilvēcīgo dabu, otram šķiet briesmīgāk par nāvi tēvam pretoties.” Menkens piebilst: “Īzāka upurēšana ir visaugstākais no visa, ko cilvēks ticībā Dievam ir darījis – kā debesis un zeme nepazīst augstāku svētās Dieva mīlestības atklāsmi par Vienpiedzimušā Dēla nodošanu pasaules salīdzināšanai un atpestīšanai, tā debess un zeme nepazīst austāku cilvēciskās ticības atklāšanos Dieva svētumam un patiesībai par Ābrahāma vienīgā apsolījuma – dēla – nodošanu nāvē, nemitējoties ticēt šiem apsolījumiem.”
10.–12.p. Te atklājas, ka tas bijis tikai pārbaudījums. Dievs negribēja šādu upuri īstenībā, bet tikai neierobežotu tā nodošanu garā. Bet pirms vajadzēja prasīt, lai pie otrā varētu nonākt. Tālāk Ābrahāms nedrīkstēja iet. Dieva vaiga eņģelis attur viņa roku no upura izpildīšanas, jo Ābrahāma sirdī upuris ir noticis. Dievs nepieļauj Ābrahāmam izdarīt to, ko Viņš pats bija nodomājis darīt ar Savu Dēlu (Sal. Rom. 8:32). Ar to pašu cilvēku upurēšana Israēlā ir izslēgta.
13.p. Ar aunu, kas ieķēries ērkšķu krūmājā, Dievs norāda Ābrahāmam uz pagaidu vietniecisko upuri, kas būtu noderīgs līdz Dieva nolēmuma piepildījumam. Ar to tad Ābrahāma dzimums varēs sevi iepriekš iepriecināt līdz nākamajam pilnīgajam upurim (Ebr. 9:26), uz ko norāda viss šis stāsts. Šis pats kalns, uz kura norisinās šis notikums, vēlāk kļuva par tempļa kalnu, uz kuru tika pienesti visi Vecās Derības simboliskie upuri (1. Laiku 23:1).
14. p. Upurēšanas kalns no šī brīža Ābrahāmam kļuva dārga vieta. Viņš to nosauca vārdā “Jahvejireh,” kas nozīmē: Tas Kungs redz, rūpējas. Īstā brīdī Dievs uzskata Savu bērnu un liek manīt tam Savu gādību. Viņa paļāvība uz Dievu nav viņu atstājusi kaunā. Ticība kļuvusi par prieka pilnu pielūgšanu, jo viņš ieskatījies dziļi Dieva godībā.
15.–18. p. Tā ir pēdējā Dieva atklāsme Ābrahāmam. Visi līdzšinējie apsolījumi top vēlreiz saņemti kopā un kā liels ticības dārgums top doti līdz Ābrahāmam šīs zemes ceļojuma pēdējam posmam.
19. p. Atceļā uz Beršebu, kur Ābrahāms bija apmeties uz dzīvi, ir prieka pilns. Funke raksta: “Tēvs un dēls savienojušies ciešāk ne vien ar savu Dievu, bet tie ir ciešāk savienoti arī savā starpā ar mūžības saitēm. Pārciestie pārbaudījuma laiki dod vislielāko vielu slavai.” Kalpi piebiedrojās Ābrahāmam un viņa dēla priekam. Atgriešanās no Morijas kalna ir triumfāla.
Mācītāja Nikolaja Plātes (1915–1983) komentārs