Bankovskis Pauls. Drēbes jeb Ādama tērps. – R.: Jāņa Rozes apgāds, 2006. – 171 lpp.
Freināts Atis. Pēterbaznīca deg. Andra Kolberga redakcija un komentāri. – Jūrmala: Fonds AKA, 2006. – 243 lpp.
Saliņš Gunars. Raksti. Dzeja. Sast. Kārlis Vērdiņš. – R.: Valters un Rapa, 2006. – 607 lpp.
Vienā no pēdējā laika grāmatniecības interesantākajiem projektiem – mītu mūsdienīgo interpretāciju sērijā nesen ir iznācis arī mūsu tautieša Paula Bankovska romāns “Drēbes jeb Ādama tērps”. Gaidīju to ar lielu interesei, lai gan arī ne bez zināmām bažām.
Ar interesei tāpēc, ka ar katru jaunu grāmatu Bankovskis, tā teikt, “kļūst labāks”, tomēr paliekot arī uzticīgs savam izteiksmes veidam – paskopam vai tādam kā minimālam, ko dažs kritiķis ir saucis pat par nabadzīgu. Man gan tas ļoti patīk – šī viņa spēja ar minimāliem līdzekļiem gana skaidri lasītāja prātā atveidot šādu vai tādu ainu vai tēlu. Varbūt viņam/man tas izdodas, jo esam praktiski no vienas paaudzes un līdzīgas vides, un tās ainas un tēli lietotajiem vārdiem vienkārši “nāk līdzi”, kamēr citas paaudzes un vides veidotiem lasītājiem tas var būt citādi. Bet tā jau tas ir bijis vienmēr. Un kam gan vēl lai normāls rakstnieks strādātu, ja ne saviem laikabiedriem? Nākotnei vai? Gan rītdiena pati par sevi zūdīsies.
Savukārt manas bažas bija par gaidāmā romāna izraudzīto tēmu. Proti, ja tā būtu par zalkšu ķēniņu, Erotu un Psihi vai kaut ko līdzīgi un pēc būtības mitoloģisku, tad jau nekas, bet mītu sērijā uzņemties fantazēt par Bībeles tekstu… Nu, maigi sakot, tas šķiet slideni. Tomēr Bankovskis uz šīs slidenās virsmas ir brīnišķīgi noturējis līdzsvaru un pat pamanījies spert dažus pārliecinošus soļus.
Proti, ja neskaita diskutablo, Bībeles literārās kritikas garā ieturēto aprakstiņu uz grāmatas apvāka, tad pašam romānam saistība ar Bībeles tekstu ir visai nosacīta. Lasot pirmo nodaļu, man tā vairāk saistījās ar Džona Miltona “Zaudētās paradīzes” 4. grāmatu. Protams, “Drēbēs” nav ne miņas no Miltona tēlotās cilvēka (Ievas) pirmās pamošanās teiksmainās dailes. Pat gluži pretēji – Bankovska Ādamam tā ir pretīga pamošanās ar sāju garšu mutē un sāpošiem kauliem, un tā notiek nevis Paradīzē, bet gan pēcpadomju stila slimnīcas palātā ar attiecīgu atmosfēru. Un tam seko nevis Miltona aprakstītais uz apskaidrību determinētais apkārtnes tvērums, bet gan apmulsums, maldi, vēl mulsinošākas atskārsmes un dažādi pārsvarā nelāgi piedzīvojumi.
Drēbes, ko līdz ar savu sāpīgo pamošanos un iedzīvošanos apkārtnē iegūst Ādams, ir no atšķirīgas faktūras fragmentiem sašūts un jau sākotnēji apdilis uzvalciņš. Tā ir mūslaiku cilvēka personība un viņa dzīves vide. Lai gan aina nav no patīkamajām, “Drēbēs” dotais mūsu laika un tajā mītošo ļaužu portretējums, manuprāt, ir labākais, kas šai ziņā latviešu valodā pēdējos nez cik gados ir uzrakstīts. Līdzvērtīgi precīzi un tai pašā laikā ietilpīgi tēli un sajūtas dažkārt gan ir lasāmas arī mūsdienu latviešu dzejā, bet tas ir kaut kas cits. Bankovska “Drēbju” sevišķums ir tajā, ka “tas viss” tiek pateikts tieši prozā un aktualizēts caur arhetipiskiem tēliem, ar attiecīgām asociācijām piešķirot šim prozaiskumam citādi diez vai panākamu dziļumu.
Autors romānā (šķiet) ironiski lieto mūsdienīgo atmiņas zuduma jeb amnēzijas motīvu un apspēlē aizvien aktuālo apziņas uzbūves un prāta noslēpumaino dzīļu tēmu, to risinot tādā kā psiholoģiska detektīva žanrā. Tas piesaista uzmanību, un lasīšana ir raita un interesanta. Arī manas sākotnējās bažas par Dieva vārda nevajadzīgu staipīšanu pazuda jau pēc dažām grāmatas lappusēm, jo Bībeles vēstījuma shēma un arī vārdi romānā tiek gan lietoti, tomēr tikai formāli, neko pēc būtības nesakot par pašu Bībeli un lietojot to kā ietvaru jaunas, atšķirīgas vēsts pasniegšanai.
Kāds gan tūdaļ teiks: kas gan tad tas ir, ja ne Dieva vārda nepareiza lietošana – izmantot to nolūkiem, kuriem tas nav domāts?! Piekrītu – tiešā, konkrētā nozīmē tā tas ir. Tomēr šai gadījumā Bībeles vēstījums ir izmantots, ja tā var teikt, ar tā blakus nozīmi – kā palīgs, veids un shēma domāt un apjaust kādu citu realitātes aspektu blakus tam noteiktajam, par kuru attiecīgais Bībeles teksts runā konkrēti. Faktiski tas ir jautājums par kristietības un mākslas attiecībām vispār, un tādas īsti skaidras robežas, kas šķir pieļaujamo no nepieļaujamā, tajā nav. Lielā mērā tas ir attieksmes jautājums, cik labticīgi viens vai otrs mākslas darbs tiek uzlūkots un, protams, cik labticīgi to ir iespējams uzlūkot. Manuprāt, “Drēbju” gadījumā šāda iespēja ir, un Bankovskis uz šā paša izvēlētā plānā, slidenā ledus ir noturējies.
Tagad atkal ar interesi un zināmām bažām atliek gaidīt nākamo drošuli – ebreju rakstnieku Dāvidu Grosmanu ar romānu “Lauvas medus”. Šai gadījumā gan bažu ir vairāk, jo kādā pieteikumā bija teikts, ka tas apspēlēs “mītu par Samsonu”. Nu, vispār jau lielai pasaules kristiešu daļai ir gana daudz vērā ņemamu argumentu, lai to par mītu vis neuzskatītu.
Uzsverot nopietnību, kas, autoriem to varbūt pat neapjaušot, stāv aiz šīs modīgās koķetērijas, bez sevišķas moralizēšanas vien norādīšu, ka ikvienam – un jo sevišķi literātiem un citiem māksliniekiem – vajadzētu iedziļināties arī ar viņus interesējošo Bībeles daļu tiešajā jeb dogmatiskajā saturā, citādi iznāks kā tai krievu teicienā: “Skaties grāmatā, bet pretī redzi pigu.” To labi apraksta arī jau piesauktais Miltons, kad no nebūtības atģidušos Ievu viņas sirdsbalss mudina nemeklēt vis apkārtējās lietās kā spogulī savu atspulgu, bet ļauties, lai tās vedina uz pašu patiesību. “What there thou seest fair Creature is thy self,/ With thee it came and goes: but follow me,/ And I will bring thee where no shadow staies/ Thy coming, and thy soft imbraces, hee/ Whose image thou art, him thou shall enjoy.” Proti, var jau maldīties dažādos tēlos (arī Bībeles tēlos), un gūt tajos šādu vai tādu atziņu, ieraudzīt tur vienu vai otru realitātes šķautni, tomēr tas viss būs ļoti subjektīvi, tas viss griezīsies ap vērotāju pašu kā asi un galu galā vēstīs ne jau par patiesību, bet arī tikai par viņu pašu. Patiesība – arī patiesība par vērotāju (rakstnieku, lasītāju utt.) – turpretī ir šo tēlu un visu radīto lietu Autorā – Dievā un Viņa dotajā jēgā.
Cita ļoti interesanta versija par lietu dabu ir ar Andra Kolberga gādību klajā nākušais Ata Freināta (1882–1955) dokumentālais romāns “Pēterbaznīca deg”. Interesants tas ir vairāku iemeslu pēc.
Pirmām kārtām interesanta ir grāmatas forma: atzīts rakstnieks noņemas melnos sviedros, savezdams kārtībā cita cilvēka manuskriptu, kuru viņš turklāt vēl ir nopircis, un beigās uz grāmatas vāka pat neuzliek savu vārdu. Un tā mēs krietnu laiku pēc Ulmaņlaiku grāmatizdevēja Ata Freināta nāves gandrīz vai mistiskā kārtā esam tikuši pie šā viņa darba pirmpublicējuma. Bieži tā negadās, tāpēc šis ir tiešām interesants gadījums.
Otrām kārtām pats viņa vēstījums ir ļoti interesants. Tas ir aculiecinieka stāsts par divkāršu varu maiņu Rīgā Otrajā pasaules karā, Sarkanajai armijai atstājot pilsētu hitleriešiem un vēlāk to atkarojot atpakaļ. Freināts to raksta 1945. gada pavasarī “ploškas” vārgajā gaismā un veca cilvēka nosvērtā lēnīgumā, kamēr krāsmatas vēl gruzd un dūmo, sēdēdams kādā noliktavā, kuras izbumbotie logi ir aiznagloti ar dēļiem. Man līdz šim nebija nācies tik nepastarpināti un ticami iejusties tā laika situācijā. Freināts kara gados piedzīvoto apraksta kā hronists – pārsvarā tie ir fakti un prātīgi spriedumi, tomēr tas reizē ir arī ļoti personiski, tajā ir neuzspiesta attieksme un neuzspēlētas jūtas, kas drīzāk gan ir aiz stāstījuma nojaušamas, nekā vārdos izteiktas. Tā ir kara sāga par ikdienas cilvēcību un pastāvēšanas varonību, vairāk tiešām ar garu nekā ar varu sargājot savu civilizāciju, kuras jaukums pa kripatiņai vien tiek zaudēts nesamērīgajam pārspēkam, līdz tā paliek vien pašā tās sargātājā. Un viņš vienkārši nevar citādi, kā vien to rāmi un patiesi izteikt jeb to apliecināt. Šai brīdī ieskanas kaut kas pārlaicīgs, tāds kā Aineja motīvs, atskatoties uz Trojas krāsmatām. Tās bijušais dižums nu ir vien viņa sirdī, tomēr tā būs spēcīga sēkla jaunai civilizācijai, un šīs krāsmatas – pamats pilsētai, kuru līdz pat mūsdienām sauc par mūžīgo. Tas, protams, ir tikai mans šķitums. Patosu līdzīgi kā sāli ēdienam katrs šeit var pievienot pēc garšas.
Katrā ziņā arī Freināta stāsts aizrauj un iesaista tieši ar tādu vispārīgu un vispārināmu cilvēciskumu, kas brīžiem šķiet teju mitoloģisks, lai gan tai pašā laikā ir ļoti konkrēts un pat dokumentāls. Un tas manā prātā rezonēja ar citiem līdzvērtīgi labiem vēstījumiem par šo tēmu, piemēram, ar Remarku. Tāpēc man šķiet labi, ka Kolbergs ir pakāpies it kā nedaudz sāņus, galveno elpu un skanējumu dodot pašam šim gaismā izceltajam vēstījumam. Lai gan grāmatā netrūkst arī paša Andra Kolberga: viņš ir priekšvārda un pēcvārda autors, un grāmatas beigu daļā ir iekļauts arī viņa stāsts “Rātslaukums”. Un tas nav tikai grāmatas pircēju kārdināšanai, ka dabūs “divus vienā”. “Rātslaukums” no cita – mūsdienīga – skatījuma brīnišķīgi papildina Freināta romānu, un to pašu var teikt gan par priekšvārdu, gan pēcvārdu, jo tāds nu tas Andris Kolbergs ir: tiklīdz sāk kaut ko rakstīt, tā tūlīt iznāk sulīgs stāsts un intriga.
Atšķirīgā nozīmē (lai gan ne mazāk) intriģējoši ir lasīt trimdas latviešu dzejnieka Gunara Saliņa (dz. 1924. g.) “Rakstu” pirmo sējumu, kurā apkopota viņa vairāk nekā 60 gadu garumā rakstītā dzeja. Varbūt “intriga” pat nav īstais vārds. Ņemot šo biezo grāmatu rokās, drīzāk ir tāds kā mulsums: kā gan es tā drīkstu – pāršķirstīt veselas cilvēka dzīves vienus no intīmākajiem brīžiem? Un daļa šīs sajūtas neatstājas visu sešsimt lappušu garumā – tā piesardzība, ienākot tik nepastarpinātā un atvērtā cita cilvēka dzīves telpā, it kā vietojoties miteklī ar daudzām smalkām un trauslām mantām, reizē gribot tās vērot un baidoties kaut ko saplēst.
Lai gan Saliņa krātie dārgumi patiesībā ir stipri. Tos varētu saukt par viegliem vārdiem aprakstītu grūtu dzīvi. Tos sauc vienkārši par kultūru, par izsvērtu apkārtējo lietu un sevis apziņu, par dzīves un lielā mērā arī par ticības apliecinājumu. Tas, protams, nenākas viegli, un tieši tāpēc ir arī beigu ieguvuma un iznākuma – dzejas – stiprums. Piemēram, dzejolī par krievu uzlidojumu Elejai 1944. gada jūlijā – “..Visapkārt/ nāve./ Visapkārt/ mīlestība”. Ir grūti šeit vēl jelko piebilst. Tā ir sajūta, kas virmo gaisā vismaz kopš dienas, kad Kains nokāva Ābelu: gaisīga, kā jau sajūta, tomēr reizē arī noturīga un varena gan ar savu drausmīgumu, gan īpatnējo, spītīgo dzīvotgribas vieglumu.
Visa Saliņa dzeja ir tāda viegla jeb ļoti skaidra formā un izteiksmē un arī spītīga – spītīga valodas kā ceļmallapas likšana uz savām paša un mūsu kopīgajām brūcēm paļāvībā uz dziedināšanu. Un Saliņam ir noticis pēc viņa ticības. Laika gaitā viņš ir nonācis pie absolūtā gan brūču, gan plāksteru ziņā. “Tu nu mīti/ kur vairs tikai mīti –/ un kokā izcirsts Kristus pie krusta/ atdzīvojas un kustas –/ Tev rokas apkārt vīdams –/ Tevi beidzot atpestīdams”
Šis Gunara Saliņa “Rakstu” sējums ir viņa versija par izdzīvošanu – gan paša, gan mūsu visu. Ļoti pārliecinoša versija. Tās “pārlaicīgā skaistuma” (tā K. Vērdiņš par G. Saliņa “Melno sauli”) neatņemama daļa ir arī tik pat pārlaicīgs smaids, kura atblāzma noteikti atviz Saliņa dzejas lasītāju sejās. Piemēram, arī manējā, kad pēc A. Freināta grāmatas es lasu šādas Saliņa rindas: “..Jo mūsu ceļu, kas ir briesmās, kad pulksteņi sit stundu to,/ Mums Pētertornis vienās liesmās kā Dieva lāpa apgaismo.”
Svētīgu jums lasīšanu Jaunajā gadā. Visapkārt nāve. Visapkārt mīlestība.
Didzis Meļķis