SALAMANA PAMĀCĪBAS (1)

Vecās Derības kanons un Salamana pamācības
Vecās Derības grāmatas ir tapušas vairāk nekā tūkstoš gadu garumā. Tās senajā Israēlā Dieva tauta ir uzlūkojusi kā Dieva likumu, Dieva gribas, Israēla tautas vēstures izziņas un gudrības avotu. Senie rokraksti tika pārrakstīti, glabāti un nodoti nākamajām paaudzēm ar vislielāko precizitāti un rūpību. Tādēļ arī līdz mūsdienām saglabājušies dažādie rokrakstu oriģināli, sākot no 5. gadsimta pirms Kristus līdz pat mūsdienām, ir atnesuši autentiskus tekstus, kādus tos jūdi tūkstošiem gadu laikā bija atzinuši par Dieva vārdu. Līdz mūsdienām nonākušas 38 grāmatas, kas veido t.s. Vecās Derības kanonu. Kanonā iekļuvuši tikai tie senā Israēla raksti, kuru autoritāte nekad nav tikusi apstrīdēta.
Īpatnēja ir paša vārda „kanons” izcelsme. Tas cēlies no šumeru vārda gi-na, asīriešu kanū, ugāru kn’ un ebreju kaneh, kuru nozīme ir – ‘niedre’. Grieķu valodā šīs pašas cilmes vārda kanōn nozīmē ‘paraugs’, ‘mēraukla’ ietverta niedres īpašā uzbūve, proti, ka tā ir taisna, ka ar to var izdarīt mērījumus. Tādējādi vārdu „kanons” grieķi lietoja kā apzīmējumu standartam, modelim, robežām, likumam. Pēc Dieva vārda kanoniskajiem rakstiem tika veidota Israēla tautas garīgā un praktiskā dzīve. Vecās Derības kanoniskās grāmatas tika iedalītas 3 sadaļās: 1. – likums (tōrāh), 2. – pravieši (nebiīm), 3. – raksti (ketubīm). Salamana pamācības (mišlēj šlōmō) kopā ar Ekleziastu (Salamans mācītājs) un seno Ījaba grāmatu ir ketubīm daļa, kuru sauc par Vecās Derības gudrības literatūru. Tātad Salamana pamācības ir kalpojušas Vecās Derības un arī Jaunās Derības ticīgajai tautai kā patiesas dzīves gudrības atklāsme un augstākā ētikas norma. Ar grāmatas Salamana pamācības vārdiem uz mums runā pirms trīs tūkstoš gadiem pierakstīta dievišķa gudrība, kas likusi ar sevi samēroties daudziem desmitiem ticīgo paaudžu. Lasot Vecās Derības gudrības literatūru, mums aizvien jātur prātā luteriskās hermeneitikas pamatprincipi, ka visi Svētie Raksti ir vienoti, ka tajos nav pretrunu, ka neskaidras Rakstu vietas ir jāaplūko skaidru Rakstu vietu mācības kontekstā. Jāatceras arī, ka Vecā Derība ir apslēpta Jaunā Derība un ka tikai Jaunā Derība atklāj Vecās Derības patieso saturu. Vecās Derības un Jaunās Derības centrālais saturs ir Kristus – kā no mūžības sagatavotā Dieva žēlastība un mīlestība pret grēkā kritušo cilvēci.

Autors
Salamans minēts kā pamācību autors grāmatas ievadā. Taču daudzi pētnieki uzskata, ka Salamaņs varētu būt minēts kā autors viņa valdnieka goda un autoritātes dēļ. Tiek uzskatīts, ka Salamana pamācību grāmata ir drīzāk atziņu un gudrības antoloģija nekā viena vai nedaudzu autoru darbs. Par pamatu šim ieskatam kalpo arī zināmas stila atšķirības un grāmatas vienotas uzbūves trūkums. Tadā gadījumā Salamans varētu būt kā Israēla gudrības un atziņas līdzību jeb aforismu apkopotājs, proti, tāds kā Salamana pamācībās pieminētais ķēniņš Hiskija (līdzīgi kā mums,latviešiem, tautas dziesmu vācējs un apkopotājs Krišjānis Barons). Iespējams, ka šādu uzskatu rosinājis bēdīgi slavenais Salamana valdīšanas gals. Taču Bībele uzsver Salamana īpašo gudrību, dzejnieka un rakstnieka talantu, piem., 1.Ķēn. 4:29???, teikts, ka Salamans bijis 3000 pamācību un 1000 dziesmu autors. Šīs fakts drīzāk liecina, ka vismaz lielas daļas Salamana pamācību autors ir pats valdnieks. Pieminētā Hiskijas vīri 200 gadus pēc Salamana nāves, visticamāk, apkopoja, pierakstīja un pārrakstīja kādus senākus rokrakstus vai arī mutvārdu tradīciju. Tomēr Salamans ir vienīgais zināmais šīs Bībeles grāmatas autors. Viņš nenoliedzami piekopis bezdievīgu un grēcīgu dzīvesveidu, un par viņa labklājību mūžībā pastāv pamatotas šaubas. Tomēr tā gudrība, kas Sālamanam iesākumā bija, tika lūgta un saņemta no paša Dieva, tādēļ drīkstam teikt, ka šīs grāmatas gudrība ir dievišķas izcelsmes, lai kāda arī būtu bijusi Salamana dzīve.
Pats Salamana pamācību teksts sniedz šādu autoru sarakstu: 1:1 – Salamans, 10:1 – Salamans, 22:17 – gudrie, 24: 23 – gudrie (latviski tulkots – gudrība), 25: 1 – Salamans, 30:1 Agurs Jakes dēls, 31:1 – Lemuels (vai viņa māte), 31:10 –31 – autors nezināms.

Salamans – Dāvida dēls, Israēla ķēniņš
Par Salamana pamācību lielas daļas autoru Raksti min pašu ievērojamāko valdnieku gudro Salamanu (ap 1000. – 928. g. pirms Kr.). Šlomō ēbr. al.??? nozīmē ‘miers’, ‘miera pilnais’. Viņš bija Dāvida un Batsebas dēls. Jau viņa izcelsme, kuras pirmsākums ir Dāvida grēks, apzināti sūtot savu draugu nāvē, lai iegūtu viņa skaisto sievu, iezīmē traģisku pretrunu Salamana personībā. Tā arī vēlāk izpaudās Salamana dzīvē: augstākā gudrība, tikums un ticība mijās ar pašpaļāvību, izšķērdību un Dieva likumu pārkāpšanu. Salamana vārdu dēlam deva Dāvids, svinot dēla piedzimšanu. Salamanu Tas Kungs iemīlēja. Tā bija miera un izlīdzināšanās zīme starp Dāvidu un Dievu pēc Dāvida smagā grēka, kura dēļ nomira viņa un Batsebas pirmdzimtais. Dāvids pasludina Salamanu par sava troņa mantinieku, un Salamans kļūst par apvienotāss Israēla karalistes trešo un pēdējo valdnieku. Savas valdīšanas sākumā Salamans bija cieta (pretēji savam tēvam Dāvidam) un nelokāma rakstura valdnieks un savu pusbrāli Adonju, kas uz īsu brīdi uzurpēja troni, un viņa atbalstītājus sodīja ar nāvi. Tā bija politiski gudra un tālredzīga rīcība. Viņa valdīšanas sākums iezīmēja valsts uzplaukumu. Viņš atbalstīja tirdzniecību un kuģniecību. Israēliešu tirdzniecības kuģi peldēja Indijas okeānā. Eksotiski greznuma dzīvnieki, kā pāvi un pērtiķi, dārgas preces, ēdieni, dzērieni kļuva par israēliešu ikdienu. Salamana tronis bija no ziļonķaula apvilkts ar zeltu. 1. Ķēn. 10:14 stāsta, ka bez nodokļu naudas Salamana ienākumi bija 666 talenti zelta (aptuveni 13,5 tonnas) gadā. Tādējādi varētu viņam būt ap 500 tonnām zelta viņa valdīšanas beidzamajos gados. (1967. gadā pārdotās un 1992. gadā atdotās 60 tonnas Latvijas neatkarīgās republikas zelta Lielbritānijas bankā ir tikai kādi 12% no tā, kas piederēja Salamanam vienam pašam.) Viņa personiskie trauki bija tikai no zelta, jo varu un sudrabu viņš esot uzskatījis par neko. Viņš savas pils sardzei lika no zelta izkalt 500 vairogus. Viņa armijā bija 12000 jātnieku un 1400 kara ratu. Salamans apprecēja Ēģiptes faraona meitu, un vēl viņam bija neskaitāmas moābiešu, amoniešu, edomiešu, sidoniešu un hetiešu sievas. Vecumdienās Salamans savām sievām Jeruzālemē cēla sidoniešu Aštartes, amoniešu Milkoma un Moloha altārus. 1. Ķēniņu grāmatā teikts, ka Salamanam vecam kļūstot, viņa sirds īpaši pievērsās svešiem dieviem, jo viņa sirds nebija atradusi mieru pie Tā Kunga, sava Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds. Tāds savas dzīves izskaņā bija vīrs, kuru Dievs bija iemīlējis un svētījis ar izcilu gudrību, bagātību, slavu un varu, kuram Viņš pats bija vairākas reizes atklājies un uz Salamanu runājis tieši un nepastarpināti. Vai Salamans zaudēja Dieva žēlastību un nomira neticīgs? Uz to Raksti skaidru atbildi nedod. 1.Ķēn. 11: 43 rakstīts, ka Salamans gūlās pie saviem tēviem; šie vārdi pieļauj svētītu aiziešanu, tomēr pārliecinošu skaidrību šajā jautājumā neievieš. Ir teologi, kas uzskata, ka Salamana mācītāja grāmata (Ekleziasts) liecinot, ka mūža beigās valdnieks tomēr atgriezies un meklējis Dieva žēlastību un piedošanu. Katrā ziņā dzīves spožums, izmeklēts skaistums un bagātība, vērtīgas lietas, varas izplatīšana – viss, pēc kā tā tiecās Salamans, šajā viņa grāmatā tiek nosaukts par niecību, paužot atziņu, ka bez Dieva nekam nav vērtības un nekas nesniedz patiesu prieku.

Salamana pamācību grāmatas uzbūve un saturs
Daži Salamana pamācībāa saskata līdzību vai ietekmēšanos no ēģiptiešu (Amenhotepa pamācības, Ptah–Hoteps, Ķēniņa Merikara, Ani pamācības), babiloniešu (Gudrības koncili, Babiloniešu teodiceja, Gilgameša eposs) šumeru (Cilvēks un viņa dievs), aramiešu (Ahikars) un akādiešu (Ldlul Bel Nemeki) gudrības literatūras. „Gudrie” bija arī daļēji vai reizēm pat pilnībā atzīta pozīcija Israēla valdnieku galmos, piem., 2. Sam. 14:2 rakstīts, ka Dāvida karavadonis Joābs sūta pēc kādas gudrās sievas no Tekojas, lai tā ietekmētu valdnieka spriedumu; 2. Sam. 20:18 pieminēta Abelas pilsēta kā gudrības un gudro dzīves vieta; 2. Sam. 15:31, 16:20, Jer. 18:18, Jes. 19:11–12 var saprast, ka gudrajiem toreiz bijis oficiāls postenis galmā. Amenhotepa grāmatā atrodams Salamana pamācībām līdzīgs literārais tēls. Amenhoteps vēstī: „Ja laupot iegūsti bagātību, tā nakti nepaliks ar tevi.. Tā sev darinās spārnus kā zosij un aizlidos prom padebešos.” Salamana pamācībās 23:4–5: „Nenopūlē pārlieku sevi, lai tu kļūtu bagāts, atmet tādu savu gudrību! Tikko tu esi savas acis tai pievērsis, redzi, tā jau ir pazudusi, jo tā iegūst sev spārnus kā ērglis, kas paceļas padebešos.” Amenhoteps māca attieksmi pret ienaidniekiem: „Mēs nerīkosimies līdzīgi viņam, piecel viņu, sniedz tam, savu roku, atstāj viņu dieva rokās, piepildi viņa vēderu, lai viņam ir kauns par sevi.” Salamana pamācībās 24:17 teikts: „Nepriecājies, ka tavs ienaidnieks krīt, un lai tava sirds nelīksmotos par viņa nelaimi.” Un: „Ja tavs ienaidnieks cieš badu, tad paēdini viņu ar maizi; ja viņam slāpst, tad atspirdzini viņu ar ūdeni, jo ar to tu sakrāsi kvēlošas ogles uz viņa galvas, un Tas Kungs tev to atlīdzinās.” (Sal. pam. 25:21–22) Amenhoteps māca: „..nebiedrojies ar karstasinīgu vīru, nedz arī apciemo to, lai parunātu.” Salamana pamācībās 22:24 lasāms: „Nepiebiedrojies sirdīgajam un neturies kopā ar raksturā niknu un dusmās strauju.” Pieminētā ēģiptiešu gudrības grāmata datēta ar trešo gadu tūkstoti pirms Kristus. Paturot prātā Salamana precības ar faraona meitu, viņš varētu būt no šā avota ietekmējies. Tomēr atcerēsimies, ka Salamana pamācības ir Svēto Rakstu Vecās Derības kanona daļa. Dieva izredzētā tauta tās turēja svētas. Tā ir taisna kā nevainojama niedre, un ar to arī kristīgajā baznīcā piemēro un samēro to mācību, kas tiek sludināta un mācīta. Tātad, neraugoties uz dažu aforismu līdzību ar citiem senā Orienta aforismiem, tā ir Dieva inspirēta svēta un nekļūdīga mācība. Kā to saprast? Tam ir visai vienkāršs izskaidrojums: arī pat pagāniem piemīt tā sauktā dabiskā dievatziņa. Dievs, radot pasauli, dabu, dzīvniekus un cilvēkus, katru lietu un norisi paredzēja savam, noteiktam nolūkam, kā arī savā radībā iestrādāja noteiktu veidu, kā tai jādarbojas: laulība (šodien jāpiebilst: starp vīrieti un sievieti), vecāki un bērni, veselība, izglītība, darbs, alga, izpriecas, atpūta, draudzība, sabiedrība, valsts, valdība, personisks nelabvēlis un valsts ienaidnieks – šīs lietas nedarbojas pēc cilvēku iedomām, kaut ārēji daudz kas ar laiku mainās, taču savā būtībā, kā Rādītāja likti dzīves pamatprincipi – tie laikiem līdzi nemainās. Kaut grēks ir izpostījis harmoniju un pasaulē ienesis ciešanas un nāvi, Dieva radības labums, nav pilnībā zudis. Tā arī pagāniem piemīt t.s. dabiskā dievatziņa, spēja novērtēt labo, svētīgo skaisto, krietno un vērtīgo. Tik tālu, cik pagānu pārliecība saskan ar Dieva radības likumiem un tiem pakļaujas, tā saskan arī ar izredzētās tautas un arī ar kristiešu pārliecību. Tādēļ ir tā, ka svētīgas atziņas ir atrodamas arī pagānisku tautu un nekristīgo gudrības literatūrā. Ir pat iespējams, ka Bībeles autori tās citē vai pieņem pārveidotā, bet līdzīgā veidā. Arī Pāvils raksta, ka slikta sabiedrība samaitā labus tikumus, kas ir grieķu filozofu atziņa. Līdzīgi arī Kristus apustulis uzslavē pieminekli nezināmajam Dievam, un to, ka atēnieši ir dievbijīgi visās lietās (Ap.d. 17). Viņš nebūt neliekuļo, lai iegūtu labvēlību, bet cildina visu patiesi gudro un tikumīgo.

Atšķirības no Tuvo austrumu gudrības literatūras
1. Salīdzinot ar senā Orienta gudrības literatūru, kas ir politeiska, Bībeles gudrības grāmatas ir skaidri un noteikti monoteiskas: atzīst un sludina vienu Dievu.
2. Citu tautu gudrības literatūrai uzsvars likts uz mantiskām vērtībām un materiālām attiecībām, Bībeles grāmatām – uz morāli ētiskām un ticības kategorijām.
3. Cittautu gudrības literatūrā zems uzskats par cilvēka sūtību un pašam radīšanai tiek pierakstīta antivērtība.
4. Bībele uzsver, ka cilvēks ir radīts labs un taisns, bet tad kritis grēkā. Gudrības literatūrā tas atrodams, piem., Salamana mācītāja 7:29 teiktajā: „Bet redzi, vienu lietu gan es esmu atradis, proti, ka Dievs cilvēku ir radījis taisnīgu, bet viņi paši ieslīgst daudzējādā neattaisnojamā gudrošanā.” Turpretī Babiloniešu teodīceja vēstī pretējo, „Naru, dievu valdnieks, kas radīja cilvēci, un majestāte Zulummars, kas no tiem noknibināja mālus un dieviete Hami, karaliene, kas tiem piešķīra formu, deva cilvēku ciltij viltus valodu. Ar meliem, ne ar patiesību tie tos apveltīja uz mūžu mūžiem.”
Salamana pamācības pārsvarā runā par sadzīves gudrību, morāli un ētiku. Taču grāmatas pamats neapšaubāmi ir: Dieva bijāšana ir visas gudrības sākums. Luters un daudzi pirms un pēc viņa ir uzskatījuši, ka īstenā gudrība (hokmah) Salamana pamācībās ir Kristus dievišķā persona. Luters raksta par patriarhu Jēkabu, viņa gudrību, pieminot Salamana pamācību 1. nodaļā pausto: „Tas Kungs, kas ir Gudrība, tas ir Dieva Dēls, kam bija nolemts piedzimt par cilvēku, bija ar Jēkabu. Jo savās pamācībās Salamans, bez šaubām, sauc Dēlu Viņa dievišķajā būtībā par Gudrību.” Arī Salamana pamācību 9. nodaļas pantus 1–5 daudzi izprot kā Vecās Derības apslēptu Kristus līdzību. Pamācības ir īsas koncentrētas un trāpīgas. Tās sastādītas tā, lai uzreiz pievērstu lasītāja uzmanību. To pamatā ir gudro (ticīgo) novērojumi. Vispārinot var teikt, ka tās ir maksimes jeb aforismi (mišlēj – ‘līdzības’): kodolīgi fundamentālu principu formulējumi. Vairums no pamācībām ir t.s. „induktīvie vispārinājumi”, proti, gudrais novēro kādu dzīves jomu, iegūst pieredzi un no tās izdara kodolīgu secinājumu. Kidners grāmatā The Wisdom of Proverbs, Job &Ecclesiastes saista Bībeles gudrības literatūru interesantā veidā. Viņš raksta, ka Salamana pamācības ir „ko sēsi, to pļausi” mācība un ka 80% gadījumu tas sakrīt arī ar mūsu pieredzi. Bet 20% gadījumos – nesakrīt. Ījaba grāmata runā par taisnā nepelnītām ciešanām. Tas ir pretrunā ar Salamana pamācību vispārinātajiem secinājumiem. Kidners raksta, ka Ījabam uzbrūk velns, bet draugi tam uzbrūk ar Salamana pamācību vispārinājumiem. Šie vispārinājumi pēc būtības ir pareizi. Pāvils un Ebreju vēstules autors citē Ījaba draugu Ēlifasu (1. Kor 3:19 un Ebr. 12:5), kas māca nepagurt, ja Dievs kādu pārmāca, un nenicināt Viņa pārmācību, tas ir to, ka visa pasaules gudrība Dieva priekšā ir ģeķība. Tās ir patiesības, bet var tikt nepareizi lietotas, kā Ījaba draugu gadījumā. Jo secinājumi no mūsu novērojumiem ir tikai 80% pareizi, bet 20% nepareizi, un tu nekad nevari būt drošs, kuros no šiem procentiem atrodies. Tāda ir arī dzīve – neparedzama, dvēseli nogurdinoša (vexation of spirit). Tas saskan ar Salamana mācītāja grāmatas gudrību: nogurums un pesimisms redzams, vērojot cilvēku dzīves norises. Tas aicina pievērsties mūžības pārdomām. Salamans mācītājs ieņem pozīciju – „dzīve beidzas ar nāvi” un parāda, ka šāda pozīcija, bez ticības mūsu dzīves mūžīgajām konsekvencēm, ir bezcerīga un bezjēdzīga.

Gundars Bākulis

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.