Slavenā “Melnā Madonna” Regina Mundi baznīcā
“Latvijas Luterāņa” lasītājiem Amerikas Apustuliskās luterāņu baznīcas (Apostolic Lutheran Church) mācītājs Deniss Hilmans (Dennis Hilman) ir pazīstams no intervijas ar viņu pagājušā gada “Latvijas luterāņa” 10. numurā. Šajā intervijā viņš daudz runāja par savu misijas darbu Krievijā, kā arī par to, ka tieši tobrīd bija neziņā par savu nākotni. Proti, Krievijas varas iestādes bija atcēlušas Denisa Hilmana vīzu, tāpēc iekļūšana šajā valstī pie savām misijas draudzēm viņam kopš tā laika ir liegta.
Kā jau varēja iedomāties, Deniss gan bez darba ilgi nav palicis, un nu zem tā paša Krievijas misijas pasākuma vārda (Russian Project Ministry) jau vairākus mēnešus darbojas Dienvidāfrikā.
Dažkārt pat misionāram iegadās brīvdiena. Savu brīvdienu es nolēmu pavadīt Soveto. Lai gan šis vārds izklausās afrikānisks, patiesībā tas ir saīsinājums no angļu nosaukuma Southwest Township (Dienvidrietumu rajons). Šī bija melnādaino dimanta raktuvju strādnieku mājvieta, kuri sevišķi pēc otrā pasaules kara pārplūdināja Johannesburgas apkaimi, un uz šejieni 1962. gadā ar varu “repatriēja” visus melnādainos iedzīvotājus no galvaspilsētas centra. Mūsdienās šeit mīt vairāk nekā 10 miljoni cilvēku. Jau pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā šeit bija pāri par miljonu iedzīvotāju, un Soveto kļuva par dienvidafrikāņu atbrīvošanās kustības centru, kuru vadīja tādi ievērojami vietējie kā Nelsons Mandela, Stīvs Baiko, Olivers Tambo un citi. Šo kustību, protams, nikni apspieda valdošais būru* režīms ar tā šausminošo ieroci – Dienvidāfrikas Aizsardzības Spēkiem (South African Defence Force – SADF). Viņi arī uzspieda jaunu likumu, ka visiem melnādainajiem, kuri grib mācīties vidusskolā, eksāmeni galvenajos mācību priekšmetos ir jākārto būru lietotajā īpašajā afrikāņu valodā (Afrikaans), kas ir stipri atšķirīga no tolaik skolā valdošās angļu valodas. Citiem vārdiem, viņiem īsā laikā bija tekoši jāiemācās otra svešvaloda. Tas skolas absolvēšanu padarīja praktiski neiespējamu, kāds, protams, arī bija šīs reformas mērķis.
Bīskaps Luiss, Dženīva un mācītājs Deniss pie Hektora Petersona memoriāla
Studenti galu galā sacēlās, un 1976. gada 16. jūlijā bija plānota masveidīga vidusskolēnu demonstrācija. Visiem bija domāts sanākt vienkopus stadionā Soveto centrā. Tai bija jābūt miermīlīgai manifestācijai, un tāda tā sākumā arī bija, kad dažādu skolu audzēkņi, ģērbušies skolas formās, sāka pulcēties Soveto centrā. Pēkšņi uzbruka baltādaino SADF policijas vienība, apmētājot tos ar asaru gāzes granātām un apšaudot – sākumā ar gumijas lodēm, bet vēlāk jau ar kaujas munīciju. Pirmais nošautais skolēns bija trīspadsmitgadīgais Hektors Petersons. Pēc tam sākās īsta elle, un Soveto pārņēma liesmas, studenti un visi pārējie, kā saka, “norāvās no ķēdes”, izgāžot ilgi krātās dusmas un vilšanos pret jebko, kas varēja tikt saistīts ar balto aparteīda valdību. Dumpji drīz izplatījās visā Dienvidāfrikā. Fotoattēls ar žurnālistu, kas nes rokās Hektora līķi, kamēr viņa māsa raudādama skrien viņam līdzās, Soveto reālijas pacēla pasaules apziņas līmenī.
Bīskaps Luiss pie Pasaules Ķēniņienes (Regina Mundi) baznīcas Soveto
Savā brīvdienā kopā ar bīskapu Luisu Mfaleli (Louis Mphahlele) un viņa draudzes locekli Dženīvu, kura dzīvo Soveto, es vispirms devos uz Hektora Petersona memoriālu. Tā ir neticami iespaidīga vieta. Tā sākas ar Johannesburgas un Soveto vēstures apskatu, bet galvenā uzmanība ir veltīta 1976. gada 16. jūlijam un tam, kas sekoja vēlāk. Šī pieredze tik tiešām uz mani atstāja iespaidu: sapratni, kā cilvēki ir izturējušies pret saviem līdzcilvēkiem, sevišķi bērniem. Mēs muzejā pavadījām ilgu laiku, lasot dažādas liecības un noskatoties daudzus video ierakstus. Muzeja iekšpusē nedrīkstēja fotografēt, bet vēlāk mēs ar bīskapu un Dženīvu nofotografējāmies ārpusē pie Hektora Petersona pieminekļa. Tā daļa ir palielināta fotogrāfija, kas savulaik apceļoja visu pasauli, un tā ir iestrādāta akmens bluķī, ko 90. gadu beigās svinīgi atklāja Nelsons Mandela. Piemineklis atrodas vietā, kur zēns tika nošauts. Simtiem citu gāja bojā, pirms Soveto iestājās miers.
No muzeja mēs devāmies uz Nelsona Mandelas māju. Šeit viņš ar ģimeni dzīvoja 15 gadus, pirms tika ieslodzīts cietumā, kur kopumā tika turēts 27 gadus. Viņu arestēja 44 gadu vecumā, bet brīvībā no cietuma viņš iznāca jau 71 gadu vecs! Mājā bija ļoti atsaucīga gide, kas mums izrādīja daudzus attēlus, piemiņas lietas un pastāstīja interesantus stāstus. Arī to, ka šai mājā lielāko daļu laika ir dzīvojusi Mandelas sieva Vinija Mandela, bet viņš pats šeit uzturējies tikai 11 dienas pēc atbrīvošanas no cietuma, jo nespējis tikt vaļā no apmeklētāju pūļiem. Pēc iznākšanas no cietuma Nelsons Mandela arī izšķīrās no Vinijas to skandalozo lietu dēļ, par kurām jūs droši vien jau esat dzirdējuši, un apprecēja nelaiķa Mozambikas prezidenta atraitni. Mandelu ar pārliecinošu balsu vairākumu ievēlēja par prezidentu pirmajās patiesi brīvajās vēlēšanās 1994. gadā, kurās piedalījās arī melnādainie. Mandelam – šai patiesai miera un samierināšanās leģendai – tagad ir 89 gadi, viņš ir pensijā un kopā ar sievu klusi mīt Johannesburgas ziemeļu priekšpilsētā.
Šo vitrāžas logu Regina Mundi baznīcā, kas ir uzstādīts SADF kaujinieku sašautā loga vietā, baznīcai ir ziedojusi Polijas prezidenta sieva
Droši vien spēcīgākā manas brīvdienas daļa tomēr bija Regina Mundi (“Pasaules Ķēniņiene”) baznīcas apmeklējums, kas 60. gadu sākumā tūlīt pēc tās uzcelšanas kļuva par atbrīvošanās kustības faktisko centru. Šī ir Romas katoļu baznīca, bet, tā kā tā bija lielākā publiskā kopā sanākšanas vieta Soveto (dažkārt šeit ir satilpuši pat 6000 cilvēku) un sākumā tai bija arī sava veida politiskā imunitāte, tā kļuva par tikšanās vietu visu ticību cilvēkiem.
Mums paveicās, ka sakristejā satikām kādu vīru, kas mūs izvadāja ļoti vērtīgā un interesantā ekskursijā. Bez mums tur neviena nebija – ne tūristu, ne kāda cita, un mūsu gids bija īsta staigājoša enciklopēdija. Viņš mums izrādīja visas nemiera laiku piemiņas liecības – SADF kaujinieku ložu caurumus sienās, kuri apšaudīja baznīcu pat dievkalpojumu un bēru laikā; jauno vitrāžas logu, ko Polijas prezidenta sieva ir dāvinājusi iepriekšējā – sašautā – vietā; marmora altāra ar kaujinieka laidi nolauzto stūri Arhibīskapa Desmonda Tutu uzrunas laikā; krucifiksu virs altāra ar lodes caurumu tieši virs tā; slaveno Soveto Melno Madonnu – 1973. gadā baznīcai dāvāto gleznu, kas brīnumainā kārtā cauri juku laikiem palika neskarta; Jēzus statuju baznīcas dziļumā, kuras priekšā baltie kaujinieki bija aizvilkuši priesteri un nošāvuši statujai rokas, lai pierādītu, ka viņa Dievs nespēj tiem palīdzēt.
Tad mūsu gids dalījās savās atmiņās par 1976. gada 16. jūliju. Tolaik viņš bija tikai 12 gadus vecs, un mājupceļā no skolas todien viņš saprata, ka notiek kaut kas tiešām dramatisks, tālab viņš aizskrēja uz māju, nolika mācību grāmatas un iedrošināja vecāko brāli žigli doties kopā viņu uz baznīcu. Brālis negribēja iet, bet viņš to pierunāja. Ielas bija skolēnu pilnas, tāpēc viņi sarunāja sadoties rokās un nelaisties vaļā, lai kas arī notiktu. Kopā ar tūkstošiem citu viņi iegāja Regina Mundi baznīcā un sapulces sākumā apsēdās trešajā rindā. Runāja Arhibīskaps Desmonds Tutu, aicinādams uz mieru un savaldību. Pirms viņi aptvēra, kas notiek, baznīcā iegāzās policijas vienības un meta asaru gāzes granātas, šāva gan ar gumijas, gan kaujas lodēm. Mežonīgajā jūklī abi zēni nespēja noturēt viens otra roku. Jaunākais no viņiem – mūsu gids – bija pilnīgā panikā un tikai vēlāk uzzināja, ka viņa brālis bija aizmucis kopā ar citu zēnu grupu, kuru uz ielas apšaudīja policisti, tāpēc viņi ieskrēja lielā gaļas veikalā un paslēpās saldētavā. To redzēdams, kāds no policistiem aizslēdza masīvās saldētavas durvis. Tonakt saldētavā līdz nāvei nosala un nomira desmit zēni.
Policisti nošāva rokas Jēzus tēlam Regina Mundi baznīcā, lai pierādītu, ka “jūsu Dievs jums nespēj palīdzēt”
Kad Nelsons Mandela nāca pie varas, sākās gluži neticama izlīgšanas kampaņa (Truth and Reconciliation Campaign – Patiesības un izlīguma kampaņa). Tā tika ieviesta visā valstī un vainagojās ar vispārēju visu balto būru amnestiju, kuri bija veikuši melno vajāšanas. Un kur gan citur notika pirmā šīs kampaņas sanāksme, ja ne Regina Mundi. Un vai gan jūs spējat noticēt, ka šai sapulcē bija arī virsnieks, kurš bija ieslēdzis zēnus saldētavā un nu lūdza piedošanu? Iedomājieties arī, ka tur bija mūsu tās dienas gids, kurš viņam piedeva un pat paspieda šā virsnieka roku! Patiesi, pasaulē ir daudz dižāki cilvēki, nekā es jebkad spēšu būt.
Pēc visas šīs satriecošās pieredzes Dženīva mūs aizveda uz savu māju un pagatavoja brīnišķīgas pusdienas, kamēr bīskaps un Kriss – cits viņa draudzes loceklis – pagalmā grilēja steikus. Dodoties turp, mēs gājām pa tām pašām Soveto ielām, kurās cīņā par brīvību pirms divdesmit viena gada tika nošauti bērni. Bet tajā saulainajā brīvdienā šīs ielas pildīja pārtikuši cilvēki, kas gluži vai izstaroja dzīvību un cerību.
Deniss Hilmans
Tulkojis D. Meļķis