J. Akuratera 131. dzimšanas dienai veltīta konference
Akuratera muzejs – kalnā starp kokiem pacēlies skaists un pamanāms koka nams Torņakalnā Ojāra Vācieša ielā ir viena no tām vietām, kas droši vien paliek ilgi atmiņā katram, kam nācies tur pabūt kādā no literārajiem sarīkojumiem vai tāpat vien iegriezties dzejnieka memoriālajā mājoklī. Tas valdzina ar savu nesamākslotību un patiesa garīguma gaisotni, ko gluži kā uguns liesmu senās apmetnēs turpina uzturēt te strādājošās muzeja darbinieces.
Divas dienas – 12. un 13. janvārī – Jāņa Akuratera muzejā norisinājās konference “Dzejnieks un dzīves telpa”. Tās rīkotāji bija parūpējušies, lai referātos atspoguļotos vai viss plašais interpretāciju spektrs, ko tēmas pieteikums piedāvā.
Vairāki referāti bija veltīti interjera vēsturei un memoriālo muzeju iekārtošanas problemātikai. Lielā mērā tos bija inspirējusi literatūras muzeju ieinteresētība un darbība ekspozīciju izveidē un atjaunošanā, jo rakstnieku daiļrade šajā ziņā ir nozīmīgs atbalsts muzeju darbiniekiem. Konferenci ar referātu “Interjers latviešu literatūrā kā laikmeta atmiņu krātuve” ievadīja Vita Banga. Viņa pievērsās dažādu laiku memuāros un literārajos sacerējumos (sākot ar 19. gadsimta beigām un beidzot ar 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem) tēlotajai videi – gan tai, pēc kuras tiecas personāžs, liriskais varonis vai arī pats autors (spilgts piemērs te bija Austras Skujiņas sapņi par izsmalcinātu mājokli un Maskavas priekšpilsētas mēbelētās istabiņas realitāte), gan tai, kuru nicina un atgrūž (jaunbagātnieku interjeri A. Deglava darbos), gan tai, kurā patiesi dzīvo. Īres nami, studentu istabiņas, inteliģences mājokļi – ne vienmēr atbilst tām klišejām (iestērķelētas salvetes, Vīnes krēsli utt.), ko savā iztēlē radījuši jaunlaiku cilvēki.
Vairāki referāti bija veltīti interjera izpētei atsevišķu autoru darbos. A. Brigaderes, K. Skalbes, E.Stērstes un A. Virzas, J. Akuratera darbus šajā aspektā bija pētījušas G. Kalniņa, M. Valtere, M. Eņģele, M. Burima un A. Romanovska. Katrā no tiem bija interesanti vērojumi. Tā, piemēram, literāro pasaku varoņu mājas parasti ir autoriem labi zināmās latviešu lauku sētas, savukārt attieksmē pret pasaku pilīm viņi ir daudz lakoniskāki, to apraksti ir mazāk detalizēti. Šajos referātos vairāk akcentēta bija pati vieta, savukārt, tikpat kā nemaz netika skarti tās “nospiedumi” cilvēkos.
Daļēji to var skaidrot ar konferences muzejisko dominanti. Ar sava pētījuma motivāciju – meklēt tēlus un zīmes izstādes telpas izveidei – E. Virzas un viņa dzīvesbiedres E. Stērstes daiļradei veltītā referāta ievadā šādu domas ievirzi pamatoja M. Eņģele. Kopumā šajā pētījumā tika uzrādīta virkne interesantu detaļu: ainava, kas Virzas dzejā ir pārsvarā cilvēka radīta, logs, kas paver skatu uz dārzu (ne mežu), rozes un lefkojas, arī rakstnieka meitai dotais istabas puķes vārds – Amarillis. Muzejs līdzīgi teātrim ir literatūras (un rakstnieka dzīves telpas) vizualizācijas mēģinājums. Te nu es aizdomājos. Vai literatūru var vizualizēt ar lietām? Vai, aptumšojot logus, iegūsim Virzas dzejoļu krēslu? Vai rakstnieka dzīves telpu var radīt, iegādājoties tipoloģiski atbilstīgus mājokļa priekšmetus? Pasaules prakse liecina, ka memoriālie rakstnieku muzeji nereti ir arī raksturīgi sava laika interjera paraugi. Bet pati muzejniecība – viena no kultūras industrijas nozarēm. Taču dažādu surogātu un pastarpinājumu, neīstuma novājinātais jaunlaiku cilvēks (tas, kura patiesība skan radioaparātā, draugi dzīvo televizorā, maize aug veikalā un māju silda radiatori), ja vien galīgi vēl nav saindēts, vairās no butaforijām. Viņam vajag dvēseli. Tie nostāsti par iemūrētajām jaunavām. Vai tik sen jau tas tā bijis?
Vides un telpas jēdziens vispārinātākā nozīmē kā vērtību kopums un radošas personības identitātes garants atklājās Līvijas Volkovas referātā “Kāpēc Rūdolfs Blaumanis nebrauca uz Berlīni?”. Braku apkārtne, iepazīta un iemīlēta, erudītajai literatūras pētniecei ir pavērusi dziļāka ieskata iespējas Blaumaņa dzīves, radošā procesa un daiļrades izpratnei.
Priekšlasījumā “Rakstnieka dzīves telpas attiecības ar sociālo telpu” latviešu literatūru tās sabiedriskā lietderīguma aspektā aplūkoja socioloģe D. Beitnere; savukārt – no pedagoga redzes punkta – Dagmāra Ausekle, kura konferencē runāja par tēmu “Telpa Jāņa Akuratera daiļradē kā literatūras audzinošās funkcijas izpausme”. Abas referentes atzina, ka literatūra ietekmē cilvēkus. Dzīves pasaule tiek atvasināta no dzīves filozofijas, atzina D. Beitnere, saskatot mūsu literatūrā cēloni latviešu nespējai un neprasmei sekmīgi funkcionēt modernajā mūsdienu pasaulē. Latviešu rakstnieku bērnība saistās ar laukiem un nabadzību. Literatūra ir pilna ar cīņu par zemi. Latviešu teksti lielākoties esot zaudētāju teksti. Par jūtām latvieši rakstot “ieslīpi”, nevis “taisni”. Spēcīgs ir harmoniskas dzīves ideāls (“Straumēni”), tāpēc latvieši nelabprāt nodarbojas ar biznesu. Kultivējot agrārās dzīves vērtības, pilsētas tiekot atdotas cittautiešiem. D. Ausekle, kas sava referāta ievadā vērsās pret literatūras audzinošās funkcijas vienkāršošanu un vulgarizēšanu, tā turpinājumā pretēji D. Beitnerei uzsvēra varoņa arhetipa un nacionālās valsts idejas klātbūtni latviešu literatūrā. Abi referāti bija it kā kontraversāli, tomēr vienā plaknē. Saglabājusies sajūta, ka, pārāk akcentējot apziņas manipulācijas iespējas, ko ietver sevī dažādi teksti, tika grēkots pret literatūru kā autonomu cilvēka radošās darbības fenomenu. Te varbūt arī kļūdos.
Dzejnieka telpu kā “dzejas telpu” referātā “Sauleskalns un citas telpas Jāņa Akuratera dzejprozā” skaidroja K. Vērdiņš. Tas bija netiešs rosinājums iejūtīgāk pavērties uz daiļradi, kurai raksturīgi “daudzkārt izmantoti motīvi” un pasaule tiek “skatīta caur galēji estetizētu prizmu” (tie paši štampi un klišejas).
Fiziski sajūtamajā telpā par šauru kļuva arī M. Valterei, kas referāta laikā atvirzījās no savas tēmas un mēģināja dalīties sev būtiskākās atziņās par dekadenci.
Telpas problemātikai trimdas rakstnieku sarakstē pievērsās M. Kalniņa. Kā atskaites punktu izceļot attieksmi pret dzimteni, referātā “Es esmu visur” viņa raksturoja būtiskākās iezīmes, kas piemīt svešumā mītošo tautiešu pasaules izjūtai. Gadu gaitā tā piedzīvo izmaiņas: ar laiku fiziskā telpa it kā zaudē jēgu, un pasaule kļūst atvērtāka.
Dzejnieces ietekmes telpas transformācija laika gaitā bija jaušama arī J. Zālīša referātā “Austra Skujiņa: Vai manas mājas nav kur citur?” . Ar it kā nenozīmīgu un pat neinteresantu faktu palīdzību (dzejas iestudējumi tautas teātros, tekstu komponēšana, kinoscenārijs par dzejnieces dzīvi) sev raksturīgā ironiski elegantā stāstījuma manierē J.Zālītis spēja uzburt Austras Skujiņas joprojām esošo klātesamību.
Nožēloju, ka laika trūkuma dēļ nedzirdēti palika A. Jansones, R. Cimdiņas, A. Kubuliņas un D. Bruģa referāti, kas izskanēja konferences pēdējā darba cēlienā. Nenogaršots palika arī J. Akuratera 131. dzimšanas dienas kliņģeris. Bet tas, ko dzirdēju konferencē, liecina, ka šīs svinības paliks atmiņā ar daudzām interesantām domām, gudriem vērīgiem cilvēkiem. Viss kā pieklājas.
Ināra Klekere
