Teksts no: 1. Samuēla 1:1 – 2 : 10.
Mēs šovakar iesākam jaunu vakara priekšlasījumu ciklu, un mūsu jaunā tēma ir Samuēla grāmata, tas ir – 1. un 2. Samuēla grāmata, kā tās sadalītas pēc Vecās Derības grieķiskā tulkojuma Septuagintas parauga.
Laikā no 3. Adventa nedēļas līdz pagājušajai trešdienai mēs klausījāmies Kristus apustuļa Pāvila vēstījumu galatiešu kristiešiem par Kristus Evaņģēlija spēku attaisnot un glābt ticīgo grēcinieku ārpus un bez bauslības darbiem.
Tas apustulim bija tik nozīmīgs arguments, ka viņš lietoja neskaitāmus spēcīgus salīdzinājumus, lai pamodinātu un brīdinātu kristiešus no tiem, kas aizvien vēlas ticību sajaukt ar darbiem un Evaņģēliju sajaukt ar bauslību.
Šovakar mēs metam lielu laika, varam teikt laikmetu loku un atgriežamies pie Israēla tautas gandrīz 1200 gadus pirms dienām, kad Pāvils rakstīja galatiešiem, un vairāk nekā 3000 gadus senā pagātnē no mūsu laika.
Mēs nokļūstam senajā Orientā, Palestīnā, Kanaānas zemē pie Dieva izredzētās tautas, kura uz savu apsolīto Glābēju vēl tikai cerēja un gaidīja.
Pasaule toreiz bija savādāka, tautu un varu organizācija un spēku samēri, tikumi, kultūra un sadzīves ierašas savādākas. Citādi bija toreiz cilvēku sapņi un ideāli, tādēļ ir svarīgi iejusties, iedomāties, ieelpot tā laika gaisu un sajust visu to kā seno notikumu aromātu buķeti, ko sniedz mums šīs neaptverami vērtīgās kāda sena Dieva Gara vadīta hronista rakstītās Dieva tautas un visas cilvēces pestīšanas vēstures lappuses.
Klausoties notikumus, nesteidziet noslēgt savas ausis, ja dzirdēsit ko negaidītu vai neizprotamu, nesteidziet senos cilvēkus skatīt un tiesāt, lietojot melnbaltu, kategorisku, “jā” un “nē” uztveri, jo, Veco Derību studējot, tāda virspusēja tiesājoša attieksme neder nemaz.
Samuēla grāmata, līdzīgi citām Vecās Derības grāmatām rāda Israēla tautas vēsturi, kāda tā ir – bez tukša ideālisma, bez raksturu un notikumu nogludināšanas, bez moralizēšanas, neglaimojot izredzētajai tautai un tās vadoņiem, nelietojot eifēmismus, tas ir, nesaucot nesmukas, tumšas un sāpīgas lietas, kā arī un notikumus skaistos vārdos. Bet Svētais Gars, kas ir patiesības un dzīvības devējs Gars, stāsta visu patiesību!
Vienalga, vai tā arī būtu cēla, cildinoša un heroiska vēsture vai arī bēdīgs un sāpju pilns stāsts par nodevību, muļķību, savtību, izlaidību un atkrišanu no Dieva – tā ir pestīšanas vēsture bez ideoloģijām raksturīgās cenzūras.
Lūkojoties senajā vēsturē, mēs ieraugām daudz ciešanu, varmācības un daudz asiņu… Un Dieva Gars ar praviešu un hronistu spalvas palīdzību mums tēlo skatu, kur līdzīgi glezniecībai lietas un notikumi ir sakārtoti zināmā kompozīcijā: ir fona notikumi, ir centrs un vidus, ir cilvēku sejas un acis, kuras lūkojas kādā noteiktā virzienā, un ir gaismas un ēnas… Kā ilustrāciju es lietošu kādu renesanses laika šedevru, šķiet, tā bija itāliešu gleznotāja Tintoreto (1519–1594) freska, kuru apbrīnoju pirms pāris gadiem Venēcijas mākslas akadēmijā.
Tas arī saskan ar Trīsvienības svētdienas un nedēļas tekstu un tēmu, kurā Jēzus sarunā ar Nikodēmu atsaucas uz notikumu ar Mozu un bronzas čūsku, kad israēlieši kārdināja Dievu, kurnēja pret Viņu un zaimoja, sacīdami, ka tie labāk ēstu verga maizi, nekā klausītu Dievam, klejotu tuksnesī un ēstu dīvaino mannu, ko Dievs tiem bārstīja no debesīm.
Renesanses freskas kompozīcijā seno israēliešu skatieni vērsti divos virzienos, proti: vieni, kas paklausīja Mozum, uzlūko bronzas čūsku, otri – spītīgi lūkojas pretējā virzienā un prom.
Pirmo sejas, dievišķa spīduma un dzīvības apspīdētas, otru sejas pelēkas, jo tālāk no gleznas centra, jo tumšākas, smīnīgas, spītīgas, ļaunas un bezcerības pilnas.
Freskas priekšplānā jauna sieviete, kuras seja vērsta prom; tās vaibstus jau stindzina nāve, pie tās krūts zīdainis, kas cenšas remdēt slāpes un izsalkumu pie mirstošās mātes.
Virziens, uz kuru aicina Mozus pretēji drūmi ēnotajam fonam ir izgaismots un sola izeju un nākotni. Mēs varam teikt, ka arī šeit šajā Vecās Derības laika notikumā atklājas Evaņģēlijs un ticība, pretstatā bauslības darbiem un grēcīgi cilvēciskajam spriedumam.
Arī toreiz nevajadzēja darīt neko daudz… Tikai pagriezt galvu un uzlūkot bronzas čūsku, lai Dievs svētītu, bet tie, kas noraidīja Dieva dziedināšanu, palika grēkā un nāvē. Absurdākā no visām lietām zem saules ir tā, ka nocietināts grēcinieks ir gatavs mūžu vergot un beigās mirt, bet negrib pagriezt pat galvu, lai tiktu glābts!
Tieši tāda bija Pāvila vēstules galatiešiem galvenā tēma: viens vienīgais Evaņģēlijs, Dieva dāvana, vien jātic un ticībā jāpievērš acis Kristus krustam – un tam pretī visas pasaules bauslības darbu kalnu grēdas.
Līdzīgi ir arī notikumi ar Dieva tautu, kas aprakstīti Samuēla grāmatā. Un līdzīgi ir notikumi, kuros dzīvojam mēs šodien.
Senais hronists savā grāmatā apraksta Dieva tautu, apraksta Dieva svētību, liecina par tā laika ticību un par neticību. Jo arī šajā Vecās Derības grāmatā, tā teikt, stāsts ir par to pašu: tieši ticība un neticība ir grāmatas notikumu centrā, ko uzsver senais pravietis hronists – Samuēla grāmatas autors, kura vārds mums nav zināms.
Ar Samuēlu beidzās aptuveni 400 gadus garais soģu valdīšanas periods, kas sākās, kad israēlieši Jozua vadībā iegāja Apsolītajā zemē. Soģi bija Dieva aicināti īpaši izredzēti cilvēki, kuriem Dievs dāvāja Garu vadīt israēliešu militārās akcijas, iztiesāt mantiskus jautājumus un izšķirt strīdus.
Soģiem nebija tādas pastāvīgas un ļoti skaidri noteiktas varas. Tie aicināti cēlās un, rodoties vajadzībai, paklausot Dieva balsij, vadīja tautu un karoja karus, bet pārējā laikā dzīvoja kā citi ļaudis.
Soģa amats nebija piesaistīts nevienai ciltij vai ģintij un nebija mantojams. Tas bija Dieva vienreizējs aicinājums. Pats Dievs caur soģiem bija Israēla tautas vadītājs. Viņš aicināja, noteica, mācīja, vadīja, un tauta, cik tālu tā bija paklausīga – paklausīja un uzvarēja, zēla, plauka un bija visādi svētīta.
Atcerēsimies ievērojamākos no soģiem: Otniēlu, kas pārtrauca elku kalpošanu un tai sekojošo nelaimju laiku, kareivīgo Ehudu, kas spriedzes filmas cienīgā veidā nodūra Moāba ķēniņu Eglonu.
Atcerieties soģi Deboru un Baraku, Deboras Israēla tautas uzvaru un sakāvju dziesmu. Tā bija ticības un pateicības dziesma Dievam un pamācības dziesma tautai. Viņa dziedāja: “Mana sirds pieder Israēla vadoņiem un brīvprātīgajiem tautas vidū: slavēts lai ir Tas Kungs!”
Debora apdziedāja notikumu, kad Hebera sieva Jaēla izdūra telts mietu cauri bezdievīgā Sisera deniņiem un pienagloja viņu pie zemes ar telts mietu dzenamo veseri. Mums tas liekas tik šausmīgi, bet svētā Debora dziedāja par šo notikumu: “Tā lai, Kungs, aiziet bojā visi tavi ienaidnieki! Bet tie, kas Viņu mīl – tie lai ir kā uzlecoša saule savā spēkā!”
Atcerieties dievbijīgo un taisno Gideonu, kas israēliešus atbrīvoja no Midiāna varmācības. Dievs lika izraudzīties saujiņu kareivju šai misijai un ļoti dīvainā veidā: Gideonam bija jānovēro, kā kareivji dzers pie upes: tie, kas nometīsies ceļos būtu sūtāmi mājās, bet tos, kas dzers ūdeni – pieliekdamies un smeldami delnās, tie izraugāmi dīvainajam nakts karagājienam, kurā israēlieši skaitā 300 vīri Gideona vadībā dauzīja traukus, pūta taures, un midiānieši bailēs metās bēgt.
Atcerieties spēkavīru Simsonu, kas bija neuzvarams karā pret filistiešiem līdz brīdim, kamēr pildīja Dieva pavēli neatklāt, kur slēpjas viņa neparastais spēks. Taču Simsons izstāstīja to viltīgajai Dalilai, ka viņa spēku Dievs apslēpis viņa matos, ja tos nedzen ? nodzen?, tad viņam spēks zūd. Dieva Gara spēkā viņš viens pats ar ēzeļa žokļa kaulu nosita 2000 labi bruņotus filistiešus. Bet, izpaudis sava Kunga noslēpumu, viņš kļuva parasts vīrs, ko viegli var sagūstīt.
Lūk, tikai daži notikumi, dīvaini notikumi par to, kā Dievs pats vadīja tautu, savu gribu pauzdams caur izredzētiem īpašiem soģiem. Varam teikt, ka izredzētajai tautai bija vienīgi jāskatās Tā Kunga virzienā. Dievs pierādīja, ka Viņa spēks ar ēzeļa žokļa kaulu un viena vīra roku uzveic armiju, kas citādi nebūtu pa spēkam tūkstošgalvīgam karaspēkam.
Taču israēlieši toreiz tāpat kā Mozus laikā, kā arī vēlāk un kā, Dieva vārdus dzirdot, to cilvēki dara arī šodien – griež galvas prom, spītīgi skatās tumsas un nāves virzienā un pazūd, mirst.
Tādēļ, lasot un klausoties dažādus un raibus senos notikumus ar izredzēto tautu, mums jāapzinās, ka tas ir stāsts par Dieva providenci, kā tā atklājas cilvēkiem, un par ticību un neticību tai. Un tālāk drīkstam spriest, ka Vecās Derības laikā dievišķā roka, kas sargāja un svētīja izredzēto tautu, bija ekvivalenta, pielīdzināma Jaunās Derības Evaņģēlijam, taču cilvēki aizvien vairāk tiecās pēc likuma, bauslības un pasaulīgas, grēcīgi cilvēciskas iekārtas, tātad – prom no Dieva brīnumainās vadības, kas bija dīvaina, neizprotama un neparedzama.
Taču, lai cik dīvaina arī būtu Dieva vadība un veids, kādā Viņš glāba un svētīja savu tautu, tā vienmēr bija Dieva vadība, tādēļ pareiza, perfekta, neuzvarama un savai tautai evaņģēliska jeb nepelnītas dāvanas veida palīdzība.
Samuēls bija pēdējais soģis Israēlā. Tautai Dieva vadība bija galīgi apnikusi, tie gribēja valdnieku pēc citu tautu parauga – ķēniņu, kas valdītu pār Israēlu. Samuēls brīdināja tautu, ka ķēniņiem gan pieder absolūta vara, ka tie daudz ko var iecerēt un mēģināt ievest dzīvē, bet tie nav pilnīgi nemaldīgi, kāds absolūti nemaldīgs ir Israēla Dievs.
Samuēls brīdināja, ka ķēniņam būs jāmaksā nodokļi, ka līdzšinējie nodokļi, ko ziedoja Vecās Derības Saiešanas teltij un Tabernākulam ar ķēniņa kronēšanu pieaugs daudz augstāki, bet, ak vai, mums to grūti iedomāties, israēlieši izvēlējās sev drīzāk augstus nodokļus nekā to, lai Dievs pats tos turpinātu vadīt.
Tik stiprs ir miesas prāts un grēks pretī ticībai un dievbijībai! Visu nīstie augstie nodokļi izredzētajai tautai likās mazāks ļaunums nekā dzīvā Israēla Dieva vadība!
Tā arī līdzīgā kārtā tik daudzie bauslības un legālisma reliģiju kulti, kas saviem sekotājiem dīrā ādu ar savām prasībām, moka sirdsapziņu un nesniedz nekādu garīgu mierinājumu vai drošību, ir daudziem mīļāki un tuvāki nekā Evaņģēlijs un dīvainais un neizprotamais Kristus krusts un svētība, kas plūst no tā par velti, bez maksas. Būtu vien jāpagriež savas acis virzienā, kurp aicina Dievs, taču daudzi spītīgi lūkojas pretējā virzienā un prom.
Lūk, mēs apmetām tūkstošgadu lokus un atradām, ka, lai arī pasaule toreiz Vecās Derības laikā bija daudz savādāka nekā šodien, tomēr pamatu pamats visai ticīgās tautas un visas cilvēces kustībai saglabājies vecais, kā arī problēma tā pati: ticība un neticība, Evaņģēlijs un bauslība, Dieva pasargājums pretstatā cilvēku pūlēm iegūt visu ar pašu spēkiem.
Domājams, ka 1. Samuēla grāmatas Elkana no Ramataim–Cofima ir kalnaina vieta kādas 5 jūdzes uz ziemeļiem no Jeruzālemes uz senajām Benjamina un Efraima cilts robežām.
Elkanam bija divas sievas: viena dievbijīgā Anna, kuru viņš mīlēja, bet kurai nebija bērnu, otra negantā Penīna, kas gan dzemdēja Elkanam bērnus, bet bija greizsirdīga, ķircināja un izsmēja Annu.
Pēc Annas un Penīnas uzvedības drīkstam spriest, ka Anna bija ticības, bet Penīna neticības cilvēks. Visādā ziņā par Penīnu un viņas bērniem nekas ne labs, ne slikts netiek teikts.
Mūsdienu cilvēkam reizēm grūti iedomāties, ka pēcnācēji, bērni, bija tā laika lielākā svētība, ko cilvēki izlūdzās Dievam. Manta un vara tika iekārotas, bet bez pēctecības, tika uzskatīts, ka dzimtas vārds top izdzēsts Dieva priekšā.
Līdz ar patriarhālās sabiedrības norietu, ļoti mazinājusies arī dzimtas vārda nozīme. Personība, indivīds ir viss, dzimta ar tās prasībām un noteikumiem drīzāk traucēklis.
Taču mums jāsaprot senais Orienta cilvēks, jo īpaši senais israēlietis, apsolījuma cilvēks, kam dzimtas turpināšana bija ne vien cilvēcisks, ģimenisks un sociāls pienākums, bet arī dievišķs uzdevums, pavairot Dieva tautu, saglabāt savas dzimtas vārdu nākotnes apsolījuma sagaidīšanai.
Tādēļ ticīgās sievas Annas lūgšana, ko viņa it kā transā murmināja dienām un naktīm tā, ka priesteris Ēlis nosprieda, ka Anna piedzērusies, nebija vienīgi neauglīgas sievas pārmērīga vēlēšanās pēc vecuma mierinājuma, bet drīzāk lūgšana pēc Dieva apsolījuma piepildīšanās arī pie viņas, ka viņa spētu piepildīt seno pravietojumu izteiktu Ābrahāmam, ka ticīgā tauta izaugs liela un dzudzskaitlīga – tik, cik mirdz zvaigznes pie debesīm.
Un Dievs uzklausīja savas kalpones lūgšanas, un viņa kļuva grūta, un Annai piedzima dēls – Samuēls; šis vārds ebreju valodā nozīmē – Dievs uzklausa!
Anna pagrieza galvu uz Dieva apsolījuma pusi, ticēja, ka Dievs piepilda, ko solījis, gaidīja un saņēma īstajā brīdī, īstajā laikā īsto dāvanu. Viņa solīja to veltīt kalpošanai Dievam, un savu solījumu pildīja. Annai un Elkanam piedzima vēl divi dēli un divas meitas, bet Samuēls bija pirmdzimtais – apsolījuma, lūgšanas, ticības un ticības piepildījuma dēls.
Un Samuēls tiešām visu mūžu kalpoja Tam Kungam, vispirms kā Israēla soģis, vēlāk, izvēlot ķēniņu Israēlam, kā valdnieka padomdevējs un priesteris.
Tādēļ par 1. nodaļas notikumiem jāspriež nevis vienīgi kā par kādu ģimenes vēsturi, kā lietas toreiz notika, bet kā par Dieva solījuma piepildīšanos pie ticīgās sievas Annas. Tas bija Dieva Vecās Derības Evaņģēlijs, ko bagātīgi saņēma ticīgā Anna.
Evaņģēlijs, kuru mēs šodien saņemam vēl jo īpaši tā, ka zinām piepildījumu Israēla cerībai, uz kuru tik droši paļāvās Anna un Samuēls. Āmen.
Gundars Bākulis