Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu, un tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. Un redzi, tiem parādījās Mozus un Ēlija un runāja ar Viņu. Pēteris griezās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi. Ja Tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis – vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam.” Tam vēl runājot, redzi, spoža padebess tos apēnoja, un redzi, balss no padebess sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt.” Kad mācekļi to dzirdēja, tie krita uz sava vaiga un ļoti izbijās. Bet Jēzus pienāca pie tiem, aizskāra tos un sacīja: “Celieties un nebīstieties!” Bet, kad tie savas acis pacēla, tie neredzēja neviena kā tikai Jēzu vien. Un, no kalna nokāpjot, Jēzus tiem pavēlēja un sacīja: “Par šo parādību nestāstiet nevienam, tiekāms Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem uzcēlies.” (Mt. 17:1–9)
Baznīcas gada kalendāra īpatnības dēļ, kur vieni svētki tiek noteikti pēc mēness, bet citi – pēc saules kalendāra, katru reizi zināmos baznīcas gada posmos mums ir nedaudz atšķirīgs svētdienu skaits. Tā šogad mums būs nedaudz vairāk svētdienu gada beigās, bet diemžēl uz divu Atspīdēšanas laika svētdienu rēķina. Un šajās šogad mums zudušajās svētdienās tiek vēl vairāk izvērsts un turpināts Atspīdēšanas laika pasludinājums par Jēzus kā patiesā gaišuma nākšanu pasaulē, par Evaņģēlija gaismas iespīdēšanu visos pasaules un dzīves nostūros, un šodien – Jēzus Kristus apskaidrošanas svētdienā – ir visa šā Epifānijas laika kulminācija un vainagojums.
Šīs dienas evaņģēlijā Jēzus pats burtiski atspīd: “Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma.” Līdz šim Viņa dievišķā būtība izpaudās pārsvarā attiecībā pret kaut ko, uz kaut kā fona: uz Dieva vārda pārrunāšanas Jeruzālemes Templī, kur vecie rabīni bija izbijušies par bērna Jēzus gudrību, uz kāzinieku nepieciešamības pēc vīna fona, viņiem to brīnumaino dodot, tad vēl arī, palīdzot pazemīgajam spitālīgajam un ticīgajam romiešu virsniekam, galu galā – apsaucot jūru. Bet šodien līdzīgi kā pašā Jēzus publiskās kalpošanas sākumā Viņa Kristībā tiek pagodināts un izcelts Viņš pats, Viņa persona, no kuras neviens no apkārtējiem netiek ne paēdināts, ne izdziedēts, ne augšāmcelts. Lūk, Dievs pats, kāds Viņš ir Savā godībā – visas tās iepriekšējās pakāpeniskās un dažādās atspīdēšanas patiesais gaismas avots. Nu tas, tā teikt, ir vaļā. Nu pats ticības centrs un mērķis Jēzus mācekļiem skaidrs un burtiski gaišs. Bet kas notiek? Cik varam noprast, mācekļiem tobrīd nekas nav skaidrs un gaišs. Jēzus patiesā kalpošana un tas, kas viņu acu priekšā tur notiek, viņiem patiesībā ir tumša bilde, lai cik pārdabiskā spožumā tā arī atmirdzētu.
Uz to aizvien izteiktāk norāda viss Epifānijas laiks: jo skaidrāk izpaužas un atklājas Jēzus dievišķums, jo mazāk tas ļaudīm ir saprotams jeb attiecīgi nepareizākus secinājumus viņi par to izdara. Tā baznīcas gads mūs māca un vedina uz patiesu dievbijību, kas skatās un redz tā, kā dievbijībai un ticībai ir jāredz. Ne velti ir tāds jēdziens kā ticības tumsa. Tas, uz ko mums ir jātic un jāpaļaujas, miesīgi ir netverams un ar dabisko prātu maz ticams vai pat absurds. Ticības saturs ir it kā tumsā, un arī Jēzus atspīdēšana, Viņa pieaugšana no mazā Bētlemes bērniņa par lielu vīru, sludinātāju, mirušo augšāmcēlēju un jūras apsaucēju – šī Viņa atklāšanās un atspīdēšana paradoksālā kārtā tai pašā laikā ir arī aizklāšanās un ieiešana tumsā. Proti, jo skaidrāk tu, cilvēks, redzi Dievu, jo skaidrāk tu redzi Viņa citādumu – tu redzi, ka tur patiesībā nav, uz ko blenzt, un saproti, ka tas nav domāts saprašanai, bet gan paļāvībai un uzticībai.
Sākās ar to, ka jo sevišķi Marija un arī Jāzeps vēlējās paturēt Jēzu, vēlējās viņu kā vienkāršu, pilnībā saprotamu, normālu bērnu, un dabūja zināmo atbildi: “Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas sava Tēva lietās?” Jā, Viņš ir Jāzepa dēls, bet Viņš arī Dieva Tēva Dēls, un lieki būtu spriedelēt par to, kas šai ziņā ir svarīgāks. Kāzās Kānā ļaudis līksmoja par Dieva žēlastības atspīdēšanu, bet neprata to atpazīt un godāt. Savukārt tie, kuri saprata Jēzus veikto, saprata to burtiski: lūk, šeit ir viens, kurš mūsu miesas raizēm darīs galu, tādēļ turēsimies tik pie Viņa, un trūkumu nepazīsim. Jā, mācekļi Kānā noticēja Jēzus dievišķībai, bet viņu secinājumi bija miesīgi, tumši.
Tālāk baznīcas gads jau ļoti skaidri māca, ka Jēzus tieši, miesīgi uztveramā klātbūtne nebūt nav izšķirīga, itin kā miesīgais, ārējais izskats maz ko pasaka par to, kas patiesībā mājo cilvēkā. Tā gan Dieva bauslības atstumtais spitālīgais, gan pagānu virsnieks patiesībā izrādījās Dieva labie draugi, kamēr par iepriekšējās svētdienas padzērušajiem, paēdušajiem kāziniekiem Kānā mēs to nemaz tik droši nezinām. Un attiecīgās svētdienas evaņģēlijā Jēzus sevišķi slavē romiešu virsnieku, kas liedzas aicināt Jēzus savā namā, jo viņš tic: pietiek ar vienu vārdu, pietiek ar Dieva vēlēšanos jeb ar Viņa gribu, kā iepriekš to bija teicis spitālīgais, lai viss notiktu. Jēzus izaicināja šādu viņu ticību, lai norādītu saviem mācekļiem: ne ārēji redzamais un saprotamais ir ticība, bet gan paļāvība, uzticība Dieva žēlastībai. Kad un kā tā notiks, ir tumsā tīts, bet tā nav biedējoša un mulsinoša tumsa – tās ir ticības tumsa, kurā būt ir droši, jo Dievs ir svēts, mums labvēlīgs, visuvarens, un Viņš nemelo. Ar to tad lai mums arī ir gana.
Un ļoti skaudri, pat nežēlīgi šo pašu mācību par ticības tumsu Atspīdēšanas laiks māca ceturtajā svētdienā, kur mācekļi ir vētrā un pat nāves priekšā, bet Jēzus turpat blakus mierīgi guļ. Vai Dievs bija tik cieši iemidzis, ka nemanīja vētru? Nebūsim nu naivi. Nē, bet Dievs ar to uzskatāmi norādīja, ka pat Viņa miesīgā, tiešā klātbūtne nav miesīgi jeb cilvēciski loģiski uztverama un saprotama. O, jā – tai ir nozīme! Tai ir jēga, uz kuru nemitīgi norāda Atspīdēšanas laiks, bet šī nozīme, jēga un pats Dievs nav ar cilvēka prāta, jūtu un visu citu uztveri kontrolējams un vadāms. Dievs, lūk, ir klāt mācekļiem vētrā un nāves draudos. Un kāds ir viņu secinājums? – Visam ir jāiziet labi! Jā, tā arī būs, bet kas ir “labi”? Attiecīgās svētdienas teksts, kurā Jēzus galu galā tomēr apsauc jūru, māca, ka tas, ko nozīmē “labi” ticīga cilvēka dzīvē arī ir apslēpts tumsā, jo mūsu labums līdz ar visu citu ir Dieva darīšana.
Jo vairāk ir Viņa, jo mazāk ir manis. Jo vairāk mēs lūdzam – “Tavs prāts lai notiek”, jo vairāk mums vajadzētu radināties savu prātu, savu saprašanu apšaubīt un pat noliegt. Jo vairāk mēs lūdzam – “lai nāk Tava valstība” jeb lai atspīd Tavs Evaņģēlijs, Tavs Kristus, jo vairāk mums vajadzētu radināties, ka šī valstība, šī pasaule ar tās miesīgo saprašanu īsti neder. Mums būtu jāradinās staigāt ticības, paļāvības tumsā.
Tā ir arī ar šo Jēzus apskaidrošanas dienu – tā mācekļu acu priekšā atmirdz pavisam burtiski un nebijuši spoži, bet kāds ir tās iznākums? Tāds, par ko Jēzus saka: par šo te labāk kādu laiciņu paklusējiet. Viņš saka: “Par šo parādību nestāstiet nevienam, tiekams Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem augšāmcēlies.” Faktiski Jēzus viņus iedzen pilnīgā prāta strupceļā, pilnīgā ticības tumsā, kur nu viņi saprot vēl mazāk, nekā pirms pāris svētdienām nāvīgajā vētrā. Tur vismaz bija skaidrs: jācīnās par kailo dzīvību, bet šeit? Pārdabiska, nesaprotama parādība acumirklīgā pagātnē, bet par nākotni Jēzus, tā teikt, pa draugam viņiem pasaka pilnīgas nenormālības – ka Viņš visā drīzumā taisās mirt un pēc tam vēl arī augšāmcelties!
Tagad no ievērojamas laika un kristīgās pieredzes distances mēs, protams, varam gudri pasmaidīt, bet tobrīd Pēteris, Jēkabs un Jānis bija iedzīti pilnīgās sprukās, viņu prātā nebija un arī nevarēja būt nevienas atbilstīgas domas par notikušo un dzirdēto, ja nu vienīgi, ka labāk ir paklusēt. Labāk ir pieņemt to gaišumu, kas tikko viņus apžilbināja un apstulbināja, vienkārši kā faktu, un uzticēties, ka tā nesaprotamā nākotne, par kuru Jēzus runāja, arī savulaik vienkārši kļūs par faktu. Un tad jau redzēs.
Šī Apskaidrošanas diena mūs apskaidro būtiskai atziņai: skaidra var būt tikai ticības paļāvība, kas pieķeras Dieva vārdam, Viņa apsolījumam. Viss pārējais – gan it kā dabiski un saprotami dzīves notikumi un parādības, gan arī konkrētais, tiešais Dieva prāts un nodoms pie tā visa klāt cilvēkam pilnībā nav skaidrs. Un, kā redzam šīs dienas evaņģēlijā, kad Dievs to cilvēkam paskaidro, tas kļūst tikai vēl neskaidrāks. Protams, ar laiku viss nostājas savās vietās, un skaidrība nāk kopā ar Dievam veltītām gavilēm. Tā Pēteris par šo pašu notikumu, kurš viņu tik ļoti samulsināja, vēlāk savā Otrajā vēstulē runā skaidri un droši, un izdara no tā arī ļoti jēgpilnus un visnotaļ racionālus, prātam aptveramus secinājumus. Jo tam ir pienācis Dieva noliktais laiks.
Nu ja, bet mums jau, protams, pirmām kārtām interesē pašiem sava dzīve un savs tūlītējais laiks. Tomēr jāsaka, ka gan Pētera, gan jebkura ticīgā laika gaitā un ar Dievpalīgu gūtā apskaidrība un izpratne par notikušo faktiski vedina uz vienu – uz paļāvību dzīvei ticības tumsā. Uz paļāvību Kristus apskaidrošanai. Jūs gribat skaidrību par šo vai to? Lūk, skatieties – apskaidrotais Jēzus! Viņš ir apskaidrotais, Viņš ir jūsu Kungs, Viņš ir jūsu, un citas skaidrības jums šobrīd nevajag. Vien aizvērt satrauktā un neticīgā prāta acis ticības tumsai un ielikt savu roku Jēzus rokā, lai Viņš mūs šai ticības tumsā vada, līdz galā ieved tiešā, burtiskā skaidrībā un saprašanā, kur vairs nebūs pat ne šaubu, neziņas vai kāda cita trūkuma ēnas. Āmen.
Didzis Meļķis