Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta. Kas tic Viņam, netiek tiesāts, bet, kas netic, ir jau spriedumu dabūjis, tāpēc ka nav ticējis Dieva vienpiedzimušā Dēla Vārdam. Bet šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni. Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti. Bet, kas dara patiesību, nāk pie gaismas, lai būtu redzami viņa darbi, ka tie Dievā darīti.” (Jņ. 3:16–21)
Mēs priecājamies par to, ka Svētais Gars, ko Jēzus mācekļi saņēma Vasarsvētkos, kā to lasām Apustuļu darbu otrajā nodaļā: “Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu” –, vēl šodien nāk pie mums, ja esam Jēzus sekotāji. Apsolījums, ko Jēzus deva Saviem sekotājiem, miesīgi no tiem šķiroties un atstājot šo pasauli, ka “Viņš dos citu Aizstāvi, lai tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa to neredz un to nepazīst; bet jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājos jūsos” (Jņ.14:16–17), – piepildās joprojām arī šodien.
Un mēs varam būt priecīgi, ka Viņš mūs nav atstājis nepamanītus, bet ir pie mums vienmēr, it sevišķi dievkalpojumos, kur Jēzus nāk mūsu vidū Savos vārdos un sakramentos un svētī mūs. Vai gan par to nebūtu jāpriecājas? Taču mūsu tautas lielākā daļa Vasarsvētkus nesvin kā Svētā Gara svētkus un nepiedalās dievkalpojumos, lai ticības pārliecībā apliecinātu, ka ar šo Garu pats Dievs nāk pie mums, bet gan šos svētkus saista ar apriti dabā un priecājas par siltāka un jaukāka laika iestāšanos vai arī piekopj nekristīgus – pagāniskus rituālus, kas ir vēl daudz ļaunāk par jebko citu. Tomēr, ja Vasarsvētkus vēl kaut kā mēdz atzīmēt un svinēt, tad Trīsvienības svētkus nesvin un pat nemaz nezina, kas tie ir par svētkiem. Taču bez Svētās Trīsvienības atziņas nav iedomājama patiesā Dieva pielūgsme, kā to māca pirmais un otrais bauslis. Dieva pielūgsme nav cilvēka izdomāta, kā to daudziem gribētos domāt, bet gan Dieva pieprasīta un pavēlēta: “Lūdziet, tad jums taps dots.” (Mt.7:7) Jēzus arī norādīja, ka Dievs jāpielūdz garā un patiesībā. Lai kristīgā patiesībā pielūgtu Dievu, Svētais Gars ir jāapliecina un jāpielūdz kā pats Debesu Tēvs, kā to māca Svētie Raksti un kā to katrā dievkalpojumā arī mēs darām, apliecinot Nīkajas ticības apliecību – “kas ar Tēvu un Dēlu vienlīdz pielūdzams un godājams”.
Nākamajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem vienmēr tiek svinēti Svētās Trīsvienības svētki, kuros tiek sludināta un mācīta Dieva Trīsvienība. Lai gan ir trīs personas – Tēvs, Dēls un Svētais Gars, tomēr ir tikai viena Dievišķā būtība. To nespēj saprast un pieņemt cilvēka prāts, jo tas nav prāta auglis, to mēs pieņemam sirds ticībā, jo tā ir Svēto vārdu mācība un Svētā Gara dāvana mūsos. Svarīgi ir pastāvēt Trīsvienības mācībā, jo tajā mēs pareizi pielūdzam Dievu, mantojam visas lietas, ko Viņš mums sagādājis.
Jēzus – cilvēka miesās nācis pats Dievs, izcietis elles mokas pie krusta, miris, bet trešajā dienā augšāmcēlies un Debesbraukšanas dienā atgriezies Debesu godībā, vēl šodien caur Svēto Garu nāk mūsu vidū Savā mīlestībā. Viņš nāk pie visiem, taču ne visi Viņu uzņem, jo vēl arvien mūsu laikā un sabiedrībā īstenojas tie vārdi, kurus sludinājis evaņģēlists Jānis: “Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma, bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa vārdam.” (Jņ.1:11–12) Dievs savu mīlestību dāvā visai pasaulei, bet tomēr maz šajā pasaulē ir to, kas par Viņa mīlestību priecājas un pēc tās tiecas. Jājautā: kāpēc? Atbildi rodam Bībeles tekstā – “ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni”.
Neticībā dzīvojošais cilvēks savu ļaunumu neapzinās, ja vien viņš nav pieķerts kādā pārkāpumā, par kuru būtu pelnījis sodu, bet “gudri” mācējis izkārtot visas lietas savā dzīvē tā, ka apkārtējā sabiedrība viņam veltī atzinīgus vārdus, ciena un godā ceļ, tad – ko gan vairāk varētu gribēt? Šādi paštaisni cilvēki Jēzus dzīves laikā bija farizeji, tautas augstmaņi, kurus Viņš vienmēr norāja skarbiem vārdiem par viņu ārējo liekulīgo dievbijību. Likumi, kurus farizeji bija izstrādājuši un pieņēmuši, vairāk kalpoja viņu pašu interesēm, bet ne tam, lai tautu uzturētu bauslības mācībā pēc Dieva prāta un gribas, kā to viņiem vajadzēja darīt. Jēzus savus sekotājus aicināja bēgt no tādas farizejiskas dievbijības, jo tas cilvēkus ieved paštaisnības, augstprātības un godkāres grēkā, padarot sirdis bezdievīgas, viltīgas un ļaunas, un tad visas pasaulīgās lietas kļūst tīkamas, mīļas un dārgas, tām tiek veltīta turpmākā dzīve, cenšoties atrast dzīves piepildījumu un laimi, noraidot Jēzu – vienīgo Glābēju.
Parādīt sevi kā gudrāku, labāku un būt pārākam par citiem ir katra miesīgā cilvēka dabiska tieksme šajā pasaulē, un to neviens neuzskatīs par nepareizu rīcību. Tāpat arī – apliecināt sevi un, kā tagad bieži nākas dzirdēt “atrast sevi” vai “pasniegt sevi”, par katru cenu panākt to, pēc kā tiecies. Pretiniekus pārspēt un uzvarēt, ļaundarus atklāt, notiesāt un sodīt – uz to ikvienu aicina šīs pasaules gudrība. Un vai gan tā nav katra pilsoņa prātīga rīcība? Muļķīgi būtu apgalvot tam pretējo, jo visa sabiedrība ar skaistiem atzinības vārdiem tiek aicināta uz šādu rīcību. Diemžēl tā ir tieši tā pasaule, kura pazudina katru, kas tai velta savu dzīvi. Dieva vārdi mūs neaicina uz tādu dzīvošanu, bet gan uz gluži pretējo. Jēzus savā Kalna sprediķī māca Saviem sekotājiem būt lēnprātīgiem un to, ka ar mīlestību jāizturas pret visiem cilvēkiem, lai iemantotu Dieva svētību. Mēs redzam, ka Dieva valstībai neder nekas, ko šajā pasaulē mēs uzskatām un vērtējam kā labu esam.
Pasaulē vienmēr ir pastāvējusi kārtība, kur vainīgos tiesā un soda, bet Jēzus atklāj, ka Dievs tā nerīkojās. Viņš vainīgo, grēkos kritušo, sodāmo pasauli žēlo, tas ir – glābj. “Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta,” tā Jēzus atbildēja jūdu valdības vīram Nikodēmam, kas naktī bija ieradies, lai iztaujātu Jēzu par viņu interesējošām garīgām lietām, un arī tagad šī atbilde mums palīdz labāk saprast Jēzus misiju šajā pasaulē. Pasaule, kuru mēs pazīstam, kurā mēs dzīvojam kādu laiku un kurā katrs kaut ko darām, iemīlam ko vai nīstam, nepastāvēs mūžīgi, kā to Svētajos Rakstos lasām: “Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nekad nezudīs.” (Mt. 24:35). Te ir runa par Pastarās tiesas dienu, kad visiem – kā ticīgiem, tā arī neticīgiem, būs jāstājas taisnā Tiesneša priekšā, lai atbildētu par to, ko, miesās būdami, ir labu vai ļaunu darījuši. Pats lielākais ļaunums Dieva priekšā ir – neticība Viņa mīlestībai. Tas ir grēks pret Svēto Garu, grēks, kas netiks piedots. “Bet, kas netic, ir jau spriedumu dabūjis”– lasījām šā sprediķa tekstā, un tas ļauj mums saprast, ka cilvēks pats ir tas, kas ar savu neticību jau šajā pasaulē uzliek sev šo mūžīgās pazudināšanas spriedumu – otro nāvi, par to teikts arī Jāņa atklāsmes grāmatā: “Bet bailīgajiem, neticīgajiem, apgānītājiem, slepkavām, netikļiem, burvjiem, elku kalpiem un visiem melkuļiem būs sava daļa degošā sēru uguns jūrā; tā ir otrā nāve”.
Ja neticīgais cilvēks apzinās pirmo – miesīgo nāvi, tad par otro – garīgo nāvi viņš nebēdā, jo savā neticībā to pat neapzinās. Tas ir velna darbs, ka grēcinieka sirds tiek aptumšota un ievesta sava goda un mantas kārībā, tas ir, elkdievībā, ka viņš pat nespēj ticēt Dieva esamībai, Viņa mīlestībai uz visu pasauli, kā arī tam, ka Dievs viņu mīl un Svētajā Garā nāk pie viņa, lai glābtu no velna verdzības un mūžīgās sodības. Jēzus visus brīdināja: “Nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstieties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē.” (Mt.10:28) No neticības, no velna ir jābaidās, lai nenokļūtu ellē. Taču ticīgam cilvēkam nav jābaidās ne no pirmās, ne no otrās nāves, jo Jēzus ir uzvarējis nāves varu, mirstot pie krusta Lielajā Piektdienā un augšāmceļoties Lieldienu rītā, lai glābtu tos, kas uz Viņu tic. Dieva mīlestība uz visu pasauli visspilgtāk izpaužas Viņa Krusta nāvē, ne tik daudz Viņa dzimšanas brīdī, kas pasaulē ir vispopulārākie svētki un, protams, pamatoti tiek saukti arī par Dieva mīlestības svētkiem.
Šajā pasaulē miesīgi būs jāmirst kā ticīgam, tā neticīgam, bet garīgā nāve ticīgajiem nebūs jāpiedzīvo, jo tiem tiks dāvāta mūžīgā dzīvība Viņa valstībā.
Valstība, uz kuru Jēzus mūs aicina, ir pilnīgā pretstatā šai pasaulei, un tā ir mūžīga. Ar prātu to nevar ne saprast, ne arī iedomāties pat visjaukākajās fantāzijās; to iespējams apjaust vien tikai tik daudz, cik par to evaņģēlijos lasām un ticībā mantojam.
Ciešanu laikā Poncijs Pilāts, tiesājot Jēzu, jautāja: vai Viņš ir Ķēniņš? Tā arī bija galvenā apsūdzība, un Jēzus to arī nenoliedza, bet tikai norādīja, ka Viņš ir Ķēniņš Savā valstībā, sakot: “Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, Mani sulaiņi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās.” (Jņ.18:36). No Savas valstības Jēzus nāk arī mūsu dienās caur Svēto Garu, Savā vārdā un Sakramentā (ko draudzēs mēdz saukt arī par Dievgaldu), lai šo Valstību dāvātu arī mums. Mēs paši tur nokļūt nevaram citādi kā vien Jēzus vadībā pa šauro ticības ceļu. Ticība Jēzum ir tas spēks, kas mūs aizstāv un sargā no šīs pasaules tumsības kunga – velna, cilvēces lielākā un ļaunākā ienaidnieka, kas ar savām kārdināšanām pakļāvis savai verdzībai lielāko cilvēces daļu. Bet, kas tic uz Jēzu, tas Viņa nopelnā uzvar elles un nāves varu un tiek uzņemts Debesu godībā. Dievs savā mīlestībā aicina visus šajā pasaulē atgriezties no ļauna, no neticības, kas ir visa ļaunuma sakne, un iestāt Viņa gaismā – ticībā, kas ir visa svētīgā un labā avots un ceļš uz mūžību.
Lai arī cik ievērojami, gudri un turīgi cilvēki jūtas šajā pasaulē, ja tiem nav ticības un līdz ar to Svētā Gara klātbūtnes, tad Mūžības Kunga priekšā viņi stāv kā tukšinieki, pie kuriem nav nekā laba. Jēzus laikā tādi bija farizeji, un šis farizeju gars ir dzīvs un mūsdienīgi moderns arī tagad. Augstprātība, godkārība un mantkārība šodien sit augstu vilni, un neviens vairs skaļi un atklāti nerunā un neuzaicina uz garīgo atdzimšanu un atjaunošanos, kaut pat nesenā pagātnē tas tika darīts. Tāpat kā rīkojās farizeji, mēdz darīt arī mūsdienās, izstrādājot likumus, kas pielāgoti morāli degradētajai sabiedrības daļai, lai šo likumu ietvaros viss izskatītos pareizi un labi, bet patiesībā tiek grēkots Dieva priekšā, jo likuma vārdā tiek piekopta negantība un amorāls dzīves veids.
Tagad skola aicina vecākus no divējādiem mācību priekšmetiem, proti, ētikas un ticības mācības, izvēlēties no tiem vienu, kuru bērnam mācīties. Rodas iespaids, ka starp abiem mācību priekšmetiem tiek likta vienādības zīme. Ja tas ir tā, tad tas ir liels pārpratums vai ļauna viltība. Jēzus nav ētikas pasniedzējs vai arī desmit baušļu prasībām atbilstošs stingrs disciplīnas uzturētājs sabiedrībā, bet gan visas cilvēces grēku izpircējs un pasaules Glābējs. Viņš visiem māca, kā iegūt grēka piedošanu, kā iestāt Dieva gaismā un kā saņemt ticību, ko Dievs dāvina, lai Svētā Gara aizsardzībā cilvēkus aizvestu pie galvenā Svēto vārdu mācības galamērķa – Mūžības. Ticību nevar iemācīt, bet Dieva vārdi gan ir nopietni jālasa un jāstudē, Sakramenti jābauda un Dievs jālūdz, jo tā mēs darām Dievam tīkamus darbus, un Viņš mūs uzlūko kā Savus bērnus, sūta Savu Garu, un mēs ticībā kļūstam par Viņa Debesu godības mantiniekiem. Būsim pateicīgi Dievam, ka Viņš vēl arvien mīl šo pasauli un Savā žēlastībā gaida ikvienu neticībā aizklīdušo, lai tas atgrieztos ticībā, saņemtu grēku piedošanu un Viņa mūžīgo mīlestību. Āmen.
Kārlis Bušs