Die güldne Sonne voll Freud und Wonne
Skaties, kā laukā saulīte jaukā
Mīlīgi smaida, zeltstarus raida:
Gavilē sirds man un priecīgs kļūst prāts!
Vakar vēl nīkām un rūpestos slīkām,
Šodien jau smejam ar priecīgām sejām,
Augšup pret debesīm veras mums acs.
Visu no sevis Dievs mums ir devis
Kalnus un lejas, cilvēku sejas
Saulainām acīm mums redzēt un sveikt!
Vai gan Dievs liegs mums, kad vakars reiz satumst,
Pēc īsas, klusas un svētīgas dusas
Mūžīgā glābēja godību teikt?
Tāpēc lai dodam devēja godam
Visu, ko spējam, kad aram un sējam:
Piederēt Viņam ir laime un prieks.
Kas gatavs ziedot un palīdzēt piedot,
Brīvs tas no ļaunām un skaudīgām domām.
Kas viņam uzvaras vainagu liegs?
Viss, kas ir zūdams, nevērtīgs būdams,
Mirstīgs un nīcīgs, putekļiem līdzīgs,
Ir tikai sapnis vien, gaistošs un velts.
Dievs, kas mūs ģērbis un krāšņumā tērpis,
Kad sirds bija ļauna, Viņš var mums no jauna
Skaidrību atdot un godībā celt.
Gadās gan vētras vēl neredzētas,
Bet, kad tās galā, debesu malā
Atkal spīd saulītes mīlīgais stars.
Kā gan mums klāsies, kad negaiss reiz stāsties,
Vaidi kad pāries un saulainās ārēs,
Aizsaules dārzos kad atspirgs mums gars!
Dziesmu grāmata nr. 514
Paul Gerhardt, tulk. Kārlis Kundziņš