…ka līdz ar visiem svētajiem jūs spētu aptvert, kāds ir platums, garums, augstums un dziļums, un izprastu Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu, un, ar to piepildīti, iegūtu visu Dieva pilnību.
(Ef. 3: 18 – 19)
Atzīt Kristu, tas nozīmē – atzīt, ka Viņš miris par mums un uzkrāvis sev manu grēku; tādēļ man jāatzīst, ka visas manas lietas nav nekā vērtas, un man jānovēršas no tā, kas ir mans, domājot tikai par to, ka man ir dāvāts Kristus, tā, ka Viņa ciešanas, Viņa dievbijība un visi Viņa tikumi ir arī mani. Kad es to atzīstu, tad Kristus kļūst man mīļš, jo pret šādu Vīru man noteikti jāsajūt mīlestība un labprātība. Tad varu kāpt augšup – no Dēla pie Tēva un redzēt, ka Kristus ir Dievs, kas ienācis manā nāvē, manā grēkā un postā, dāvādams man Savu žēlastību. Es atzīstu Viņa laipno prātu un Tēva pāriplūstošo mīlestību, ko var sajust arī mana sirds. Tā es satveru Dievu un domāju: jā, tas ir Dievs tāda ir Dieva griba un Viņa labais prāts – Viņš ir gribējis, lai Kristus manā labā paveiktu tik lielas lietas. Šajā ainā es saskatu un apjaušu Dieva lielo, neizteicamo žēlastību un mīlestību – Viņš manā labā pakļāvis savu mīļo Dēlu sāpēm, kaunam un nāvei.
