Lūiss Klaivs Steipls. Vienkārši Kristietība. Tulk. Ģirts Grietiņš. – R.: Klints, 2006. – 223 lpp.
Salt [Not Sugar]. Twenty years of WORLD-class reporting. Ed. by Marvin Olasky. – Asheville, NC: World Magazine, 2006. – 350 lpp.
Zepa Veneranda. Paradīzes ābelīte. – Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 2007. – 151 lpp. – il.
Ar K. S. Lūisa (1898–1963) darbiem man ir visai īpatnējas attiecības. Proti, parasti kristīgiem ļaudīm viņa vārds izraisa apmēram tādu reakciju: ā, tas ir autors grāmatai “Vienkārši kristietība”! Vai vispārīgāk: o, jā – viņš ir lielisks apoloģēts! Atklāti sakot, man tas viss – kristīgā apoloģētika – nekad nav bijis sevišķi aktuāls, tāpēc es droši vien neesmu baudījis lielu daļu no Lūisa šarma. K. S. Lūiss man galvenokārt ir izcils literatūras pazinējs un kritiķis, kura rakstīto ir vērts pārlasīt aizvien no jauna. Un, protams, viņš ir arī lielisks fantāzijas rakstnieks. Tiesa, viņa “Nārnijas hronikas” es iepazinu jau pieauguša vīra gados, tāpēc arī to šarms man lielā mērā ir gājis secen – es to apzinos vairāk ar prātu dažādo atsauču un alūziju virpulī, nevis gūstu ar līdzi dzīvošanu “Hroniku” personāžiem. Tāda, lūk, mana atzīšanās šā ļoti nozīmīgā rakstnieka sakarā.
Kāds varētu teikt, ka nu gan es “leju čugunu” – par to apoloģijas nenozīmību. Bet tas ir tiesa. Apoloģija, manuprāt, ir derīga tiktāl, cik tā pieved sarunas biedru pie Bībeles teksta. (Zinu: šai brīdī atskan sašutuša pūļa balsu murdoņa. Ja jums ir ko teikt, noteikumi ir vecie: rakstiet vēstules!) Vismaz man pašam tā ir bijusi noderīga tikai un vienīgi šādā sakarā. Visi tie slavenie teodicejas un Dieva esamības pierādījumu argumenti man ir bijuši interesanti tīri vēsturiski, bet nekad ne personiski, jo tie vienkārši nav bijuši mani jautājumi. Manuprāt, tie ir sekundāri, lai arī visnotaļ intriģējoši jautājumi, un tos līdzīgi domājošu vai vismaz līdzīgi izglītotu un labvēlīgi noskaņotu biedru starpā var pārrunāt vakarā pie brendija un cigāriem (vai pie kefīra un baltmaizes, ja kādam tā tīk labāk). Būtisks, manuprāt, ir tikai pats pamats, tā teikt, visā tā pilātiskajā skaudrumā: kas ir patiesība? Un patiesība par būtisko ir Dieva pašatklāsme, kuru Viņš mums dod Svētajos Rakstos. (Visus tālākos paskaidrojumus skat. tajos pašos Rakstos.)
Tāpēc “Vienkārši kristietība” man vienmēr ir šķitis ļoti interesants darbs, bet ne gluži tās milzu ažiotāžas vērts, kas ap to allaž ir bijusi. Protams, Lūisa teikto radiorunu laikā, kas ir grāmatas pamatā, 20. gadsimta 40. gadu vidū viņa argumentācija bija visnotaļ svaiga, intelektuāli dzirkstoša (tāda tā ir aizvien), un (pats galvenais) tolaik ļaudis vēl nebija mūsdienīgo plašsaziņas līdzekļu informācijas gūzmas pārbaroti. Attiecīgi rezonanse bija pamatīga abpus Atlantijas okeānam. Nu tā ir atskanējusi arī līdz Latvijai raiti lasāmā tulkojumā.
“Vienkārši kristietība” ir liels un ļoti izvērsts ievads, pirms “ķerties pie lietas” – pie pašas kristietības jeb pie Rakstiem. Protams, Lūisa apoloģētika ir balstīta Rakstos, un bez tajos pamatotas ticības kristīga apoloģija nemaz nav iespējama, tāpēc šī kādam lasītājam varētu būt arī ievada grāmata, pirms ķerties pie Bībeles lasīšanas. Sevišķi tādiem, kuriem ir visi tie “lielie” un “gudrie” aizspriedumi “zinātniskā” materiālisma aģitbrigādes līmenī. Un tādi jau tie pārsvarā arī ir. Lūiss ir labi informēts par skeptiska intelektuāļa stūrgalvību, jo pats tāds ir bijis ilgus gadus, līdz tika kristietības “prieka pārsteigts”, kā viņš saka autobiogrāfijā. Un tas ir apmēram tas, uz ko es cenšos norādīt: Lūiss pats pie sajēgas nāca ne jau ar izsmalcinātu polemiku, bet gan, braucot ar motociklu, šķiet, uz zoodārzu. Kā viņš pēc tam atminējās, šai galā viņš vēl bija neticīgs, bet, nonācis tai galā – jau ticīgs! Lūk, arī visa retorika.
Protams, sava loma tajā būs bijusi arī Rakstu zināšanai, milzīgajai erudīcijai laicīgajā literatūrā, sarunām ar intelektuālajiem kristīgajiem draugiem un kolēģiem un tā tālāk. Tāpēc arī Lūisa paša domas skaidrais, pat (lietojot B. Strodas teikto citviet šai “LL” numurā) augustīniskais plūdums “Vienkārši kristietībā” noteikti būs izpalīdzīgs jebkura informētības un skepticisma līmeņa lasītājam arī Latvijā.
Zīmīgā kārtā kopā ar Lūisu šīs reizes grāmatu apskatā ir gadījies arī Amerikas nedēļas žurnāla “World” (“Pasaule”) 20 gadu jubilejai veltīts rakstu krājums “Salt [Not Sugar]” (“Sāls. [Ne cukurs]”). Tās nav slavas dziesmas un urravas jubilāriem, bet gan šai pašā žurnālā gadu gaitā par ļoti dažādām tēmām rakstītas reportāžas un analītiski pētījumi, un tas viss ērtības labad ir sadalīts pa tēmām: “Cilvēki”, “Vietas” un “Lietas”.
Nedēļas žurnāls “World” (internetā – worldmag.com), manuprāt, ir absolūts līderis pasaulē starp drukātajiem kristīgajiem preses izdevumiem. Varbūt “Latvijas Luterānis”, drusku sasparojoties, tam varētu mēģināt paelpot pakausī, bet, kā teica dzejnieks, piedzimt mazā tautiņā ar mazu valodiņu ir gan labums, gan arī lāsts. Katrā ziņā otrs redzamākais starptautiskais izdevums “Christianity Today” tam līdzi netiek. Protams, kāds teiks, ka tā ir gaumes lieta, jo “Christianity Today” ir liberālāks, bet “World” – konservatīvas pārliecības žurnāls. Vēl ir pāris diezgan labi kristīgi izdevumi interneta formātā, bet tas jau ir kaut kas cits. “World” lepojas ar vairāk nekā 130 tūkstošiem abonentu visā pasaulē un piekto vietu Amerikā starp nedēļas izdevumiem – aiz “Time”, “Newsweek”, “US News & World Report” un “The Week Magazine”. Šai žurnālā viens no redaktoriem ir arī “Latvijas Luterāņa” lasītājiem pazīstamais Džīns Edvarts Vīts.
Man patīk jau pats grāmatas nosaukums, kas it kā izsaka šā žurnāla būtību: būt pasaules sālij jeb, kā teiktu jaunieši, būt reālam. Un realitāte ir sarežģīta, tāpēc kļūdās tie, kuri uzskata kristietību par salkanu, sacukurotu, no realitātes atrautu interešu klubiņu eskeipistiem un vārguļiem. Nē, kristietība ne tikai tver “lietas reāli”, bet pat dod ikdienas un apkārtējās pasaules pelēcībā un – gluži pretēji – arī šausmīgumā spēku izdzīvot, dod tam visam jēgu jeb, kā teica Jēzus, ir šīs pasaules sāls. Par to tad arī raksta “World” ik nedēļu un arī savā jubilejas izdevumā. Ļoti tīkami. Vienkārši kristietība. Vienkārši pasaule. Pat ja nekā vienkārša tur nav.
Līdzīgi raksturojama ir arī nesen iznākusī Venerandas Zepas (1926–2002) atmiņu grāmata “Paradīzes ābelīte”. Pirms kāda laika to turpinājumos publicēja “Luterānis”, bet grāmata, protams, ir cita lieta. Labāka.
Šīs grāmatas “pievienotā vērtība” ir savdabīgā pēctecība “pa sieviešu līniju”: to ir apkopojusi un par izdošanu gādājusi valodniece Ieva Zuicena, un šīs ir viņas mātes Venerandas atmiņas lielā mērā par savu māti – Annu. Protams, arī par tēvu Izidoru un citiem tuvajiem, katram ieņemot pienācīgu vietu. Vēl savdabīgs akcents dažviet ir notis – lai lasītājs varētu pavilkt līdzi kādu no senajām latgaliešu dziesmām: Ziemassvētkos dievbijīgāku, kāzās un citkārt – arī ko jestrāku. Ir arī fotogrāfijas no ģimenes albuma.
Veneranda Zepa ir nevien laba rakstniece, bet pat pārsteidzoši laba. Viņas rakstītā sakarā man atkal ir jālieto vārds “vienkāršs”, un šis tikums rakstniecībā ir panākams vien ilgā un grūtā darbā. Droši vien savs devums tā kopšanā ir bijis arī autores rakstītajām lugām un dramatizētajiem citu autoru darbiem, kur ar garu pļāpāšanu aizrauties nevar. Baudot V. Zepas tīro, pat askētisko un vienlaikus tomēr bagāto stāstījumu, sapratu, ka tas man atgādina viņas vienaudža Dzintara Soduma rakstīto. Interesanti.
Nobeigumā – fragments ieskatam.
“Lyudzu, lyudzu, bazneickungs, vai jums īlīt?” “Nē, nē, paļdis, Zepa kundze, paļdis!” baznīckungs laipni atrunājas un nozūd kancelejā. Bet papa grib noskaidrot jautājumu par dievturiem. Kas ir dievturi? “Tī tok pogōni!” skan īsa atbilde.
Didzis Meļķis