Nekas šajā pasaulē nav par velti, izņemot sieru peļu slazdā.
(Sal. pam. 22:17 – 24:34) Gudro vārdi (divrēj hakāmīn)
“Pievērs savu ausi un uzklausi gudrības vārdus…” Pati gudrība, protams, ir tā īpašība vai īpašību kopums, kas atsevišķus cilvēkus atšķir no pārējiem, tādēļ latviskais tulkojums nav aplams, bet neprecīzs, jo šo pamācību daļa ir tieši gudro vīru izteicienu apkopojums. Arī ebreju teksts skaidri un gaiši vēstī “gudro vārdus”, nevis “gudrības vārdus”. Nav īsti skaidrs, kāpēc tulkotājiem nav patikusi ideja par gudrajiem, kuru vārdos ir vērts ieklausīties, un latviešu tulkojumā tie nepamatoti aizvietoti ar pašas gudrības jēdzienu.
Senajā pasaulē bija tāds, varētu teikt, amats vai īpašs stāvoklis, kuru sauca par gudrajiem. Arī israēliešu sabiedrībā tāds pastāvēja, piem.: “Vēl priesteriem netrūkst bauslības pazīšanas, nedz gudrajiem padoma un praviešiem daiļrunības.” (Jer. 18:18) Ja valdnieki un amatpersonas nodarbojās ar praktiskiem jautājumiem, bet priesteri un pravieši ar reliģijas jautājumiem, tad gudrie bija vairāk tādi kā senie filozofi, psihologi, sociologi, pedagogi, iespējams, arī citu zināšanu un iemaņu pratēji un valsts padomnieki dažādos jautājumos.
Ja arī no fakta, ka šī Salamana pamācību daļa sastādīta no kādu konkrētu seno gudro vīru izteicieniem, mēs neuzzinām neko vairāk, tad tomēr noprotam vismaz to, ka Bībele akceptē šādu, varētu pat teikt, laicīgās izziņas un gudrības amatu un brīdina, ka šajā gudrībā vajag ieklausīties un no tās mācīties. Protams, šeit domāta tāda gudrība, kas neapšauba Bībeles autoritāti un necenšas apgāzt Svēto Rakstu mācību.
Šajās gudro pamācībās parādās frāze, “mans dēls”, kuru aicina uzklausīt: “Klausi savam tēvam, kas tevi ir dzemdinājis un nenicini savu māti, kad viņa kļūst veca!” (23:22) Gudrie uzsver patriarhālu kārtību, dodot mātei bērna paklausības un pateicības hierarhijā nozīmīgu vietu. Salamana pamācību 23:25 latviskajā tulkojumā ar vārdiem “it īpaši” ir pausts uzsvars “un lai līksmojas it īpaši viņa, kas tevi dzemdējusi”, kāda ebreju oriģinālajā tekstā vārdam “viņa”, t.i., “māte” nav. Precīzs tulkojums būtu vienkārši – “lai līksmojas viņa, kas tevi dzemdējusi”. Vai tas būtu matriarhāta piekritēja tulkojumā papildināts jēdziena uzsvērums?
Gudro pamācības ir secīgi sakārtotas pretēji paša Salamana pamācību daļai, kur stāstam līdzīgu loģiku vai secību neatrast. Ar katru nākamo pantu aforismu temats mainās, nesekojot nekādai noteiktai kārtībai. Šeit turpretī pamācības seko loģiski, tēma pēc tēmas, un tā veidojas noteikts stāstījums. 22:20 minētas 30 pamācības (latviešu tekstā gan skaitlis 30 neparādās). Kas ir šīs pamācības? Viena versija, ka tā ir atsauce uz kādu pirms Salamana pamācībām eksistējušu pamācību apkopojumu. Otra versija ir, ka tā ir atsauce uz šo pašu gudro pamācību daļu, kas tiešām ietver 30 pamācību kopas ar vairākiem pantiem katrā, un mūsdienu numerācija pa pantiem neatbilst pamācību autoru numerācijas kārtībai. Lasiet uz ņemiet pie sirds šo 30 pamācību vārdus, jo vai tad tie nav uzrakstīti un jums aizvien pieejami. Labi saklausāma tēvišķa pamācība un atgādinājums tos aizvien turēt pie rokas, lasīt un aizvien paturēt prātā. Gudro pamācības skaidri norāda, ka par gudriem bērniem uzskatāmi tikai tie, kas klausās, mācās un neiekrīt nelaimēs, kas aprakstītas šajās Salamana grāmatas pamācībās.
“Lai tava cerība būtu likta uz to Kungu – to es tev šodien atgādinu tevis paša labā!” (22:19) Tas ir mūžīgais vecāku un labo pamācītāju teiciens: ne jau man to vajag, tevis dēļ es te dzesēju muti. Tas ir arī sludināšanas mērķis, lai tas būtu klausītāja ticības labā. Diemžēl šodien mūsu zemē dzirdamajā bauslības un Evaņģēlija cerības sludināšanas kontekstā no dažādu konfesiju publiskiem runātājiem visbiežāk dzird vēstis, kas tieši šajā sakarībā nedod neko, proti, nav klausītāja labā.
Salamana pamācību 22:21 latviskais tulkojums vēstī: “..es tev rādu taisnus un patiesus vārdus, lai tu pareizi varētu atbildēt tiem, kas tevi vaicā..”, lai gan ebreju tekstā skaidri un gaiši teikts: “..tiem, kas tevi šeit sūtījuši.” Mūsu Bībeles tulkojums, šķiet apzināti vai neapzināti zaudējis ko no gudro pamācību pedagoģiskās situācijas konteksta. Jaunos cilvēkus vai nu vecāki, vai aizbildņi bija sūtījuši mācīties no gudrajiem gudrību. Viņi apzinājās, ka gudrība, pat dievišķa un Svētā Gara gudrība, neplivinās gaisā, gaidot, ka to kāds meklēs, satvers vai arī tā nepastarpināti nokritīs izredzētajiem uz galvas. Viņi saprata, ka gudrība, atziņa un ticība nāk caur cilvēkiem pie cilvēkiem. Pedagoģija ir pati nozīmīgākā sabiedrības esamību un attīstību noteicošā nozare. Izglītošanai un audzināšanai saskaņā ar Bībeli jābūt labai un gudrai, tālredzīgai un saprātīgai. Vai tā ir mūsdienu Latvijas skolu, augstskolu un arī pat kristīgās baznīcas sakarībā?
Salamana pamācībās 22:22 ir dota pati pirmā pamācība un gudrība, kas bērnam skolā būtu labi jāiemācās: “Neaplaupi (neizmanto, neekspluatē) nabago tādēļ, ka viņš ir nabags un nesaspied (nesatriec) kādu nevarīgu vārtos (tiesā).” Šie vārdi nevēršas tik daudz pret rupju laupītāju, kas, mukdams no pilsētas pēc nabaga aplaupīšanas, ar ratiem vai zirgu saspiestu kādu nabaga garāmgājēju pret vārta stabu. Šī drīzāk ir pamācība pret naudas un varas izmantošanu, lai apspiestu un izmantotu tos, kas nespēj par sevi pastāvēt. Jesajas grāmatā 1:17 tiek mudināts mācīties darīt taisnību, meklēt taisnu tiesu, iedrošināt apspiestos, aizstāvēt bāreņus un palīdzēt atraitnēm. Cik gudri esam mēs? Salamana pamācībās 22:28 tiek mācīts – “Nepārstatīt senās robežas, kādas tavi tēvi ir nosprauduši”, šis ir gan pamudinājums saglabāt to, kas ir, gan bez vajadzības neizplesties. Vai Abrenes jautājums būtu pārdomājams šajā sakarā? Laikam jau velti, jo pasaules politika nav balstīta uz patiesās gudrības principiem: ievērot vājā tiesības un sekot taisnībai pat tad, ja tas nav izdevīgi.
To lieliski paskaidro Salamana pamācības 23:1–3, brīdinot no “valdnieka galda”, no politikas pasaules piedāvājumiem un kārdinājumiem, kur, tēlaini izsakoties, uz galda likti dažādi labumi – lietas, zemes, īpašumi, gardumi, vara, slava, izdevības: “..un liec sev vai nazi pie rīkles, ja esi izsalcis (ja tevi pārņēmusi rijība).., jo visi tie ir viltus maize.” Nekas šajā pasaulē nav par velti, izņemot sieru peļu slazdā. Vērojot tā sauktos pasaules varenos, redzam, ka tie paši bieži kļūst par savas rijības upuriem un ka tiem, gribi vai negribi, ir jāturpina iesāktais ceļš, no kura gudrie brīdina jau agrā jaunībā. Šodien drīzāk gan var novērot slēptā un atklātā veidā izteiktus pamudinājumus jauniešiem mesties skrējienā pa varas karjeras kāpnēm. Uzbāzīgi tiek priekšā stādīti vieni un tie paši varas cilvēki. Par viņiem joko TV šovos, par viņiem runā tenku lapeles, tos apbrīno un apskauž. Salamana galma gudro pamācības plašākā sabiedrībā mūsdienās gan netiek uztvertas nopietni.
Salamana pamācībās 23: 4–5 gudrie māca jaunatni nenopūlēties pārlieku, lai kļūtu bagāti. Tā sauktais darbaholisms un sevis nomocīšana nav cildināmi, jo nedod cerēto. Bagātības sniegtā laime un miers, kad bagātība iegūta, paceļas spārnos un aizlido kā ērglis. Latviešu tautas dziesmā apdziedātais darba tikums daudziem kļuvis par reliģiju. Nosodot laiskumu un slinkumu (līdzīgi kā 24: 30–34), tai pašā laikā jāatceras, ka “sviedriem vaigā tev būs savu maizi ēst” nav reliģisks pilnības ideāla uzstādījums, bet gan Dieva lāsts atkritušajam cilvēkam. Atkritušajā pasaulē darbs, kam pēc Dieva radīšanas kārtības vajadzēja būt patīkamam gluži kā rotaļai, kļuvis par slogu, kas lauž kaulus un saliec muguru, rada spriedzi un slimības. Luters daudzviet savos rakstos uzsver “darba reliģijas” kaitīgumu, norādot, ka pirmajā vietā aizvien jāliek Dieva vārds un ka nedrīkst būt tā, ka darba dēļ cilvēks atrunājas klausīties un mācīties.
Salamana pamācībās 23: 19 atkārtots atgādinājums un lūgums: “Uzklausi, mans dēls, esi prātīgs un ievirzi savu sirdi pareizā ceļā!” Vai jūs nedzirdat runājam savu tēvu, māti, vecomāti vai vectēvu? Daudz kas varēja būt citādi mūsu dzīvē, vai ne? Un piepeši 23: 27, 28 gudrie mācītāji pāriet pie kontrasta un brīdinājumu par tādu sabiedrību, kas par visu šeit teikto tikai smej un vīpsnā, personificējot to ar netikli, prostitūtu, kas liek kaunā visu skaisto un svēto un demonstrē Dieva novēlētās cilvēka dzīves ļaunu karikatūru. Gudrie māca, ka netikle un laulības pārkāpēja (bezdievīga dzīves kārtības personifikācija) ir kā dziļa bedre un kā šaura aka: ja tur iekrīt, ārā izrāpties ir grūti.
Salamana pamācības 23: 29–35 brīdina arī no pārmērīgas dzeršanas, apreibināšanās un dzīrošanas, kas sagroza realitātes sajūtu, rada vīzijas un halucinācijas, kas ir vienīgi reibuma nokaitētā prāta ilūzijas. Gudrie brīdina, ka piedzeršanās un žūpošana noved pie netiklas dzīves un dažādiem citiem grēkiem, izposta cilvēku un padara par nabagu. Dievišķā gudrība māca bēgt no žūpu kompānijas, kas iznīcina jaunības spēku un skaidru saprātu. Vīns un citi reibinoši dzērieni Bībelē tomēr nav pilnībā noliegti un nosodīti, taču ir nosodīta to neprātīga un pārmērīga lietošana. Atcerēsimies kaut vai kāzas Kānā un Jēzus pirmo paveikto brīnumu, kad Viņš pārvērta sešas aptuveni 100 litru mucas ar ūdeni vīnā brīdī, kad kāzinieki jau bija iesiluši. Protams, nevarētu iedomāties, ka tās visas tika iztemptas sausas. Kāzās gan toreiz mēdza uzaicināt visu ciemu, tas ir, iespējams, simtiem cilvēku. Daži komentētāji uzskata, ka tā bijusi arī ļoti vērtīga Jēzus kāzu dāvana trūcīgiem jaunlaulātajiem, ko tie, iespējams, uzglabājuši līdz mūža galam un nodevuši tālāk bērniem un bērnu bērniem. Iedomājieties, cik šodien varētu maksāt pudele šā ļoti vērtīgā un labā vīna! Uzmanību piesaista arī 23:30 oriģinālais teksts, kas latviešu valodā pārtulkots ļoti brīvi, pēc tulkotāja paša ieskatiem. Ebreju teksts norāda uz kādu īpašu sajauktu vīnu baudīšanu. Psalmos 75: 8 lieto to pašu vārdu, apzīmējot kādu reibinošu putojošu dzērienu, kas ir Dieva dusmu kauss pret visas pasaules bezdievjiem, kuriem Viņš to liek izdzert līdz mielēm. Pastāv uzskats, ka tas bijis ar narkotizējošām zālēm sajaukts vīns, kas tika lietots īpaši ar nolūku apdullināties. Šo domu apstiprina arī turpmākās gudro pamācību rindas, kas attēlo izteiktu alkohola vai narkotiku intoksikācijas ainu, kad cilvēks redz vīzijas, tam rodas murgainas idejas, tam zūd laika izjūta un sāpju sajūta, tas var būt pavisam vienaldzīgs pret briesmām (guļ mastā jūrā vētras laikā) un pamodies jūtas briesmīgi un spēj domāt tikai par to, kā no jauna apreibt.
Gundars Bākulis