Jesajas 2:1–14 skaidrojums.
Vecajā Derībā ir daudz pravietojumu, kas runā par lielām izmaiņām dabā, kas notiks pēdējos laikos. Pravieša Jesajas grāmatā 2:1–14 ir viens no šādiem pravietojumiem. Jesaja 2:2 saka, ka Tā Kunga Tempļa kalns pēdējos laikos tiks nostiprināts kā galvenais citu kalnu vidū. Tas “pacelsies pāri visiem kalniem”. Sākumā ļaujiet man pieminēt vairākus pravietojumus, kas tāpat runā par lielām izmaiņām ģeogrāfijā. Caharijas grāmatā 14:10 rakstīts, ka visa zeme ap Jeruzālemi kļūs par līdzenumu, bet Jeruzāleme tiks pacelta. Jesajas grāmatā 40:4 rakstīts, ka Tas Kungs nāks pie Savas tautas, un viss tiks Viņam sagatavots: “Visas ielejas lai piepilda un visus kalnus un pakalnus lai nolīdzina; kas ir nelīdzens, lai top par līdzenu ceļu, un, kas paugurains, lai top par klajumu.” Caharija runā par dienu, kad ” atklāts un pieejams kļūs avots pret grēku un pret nešķīstību” (Cah. 13:1). “Tanī dienā plūdīs no Jeruzālemes dzīvi tekoši ūdeņi – viena to daļa uz jūru austrumos, otra uz jūru rietumos, un tas tā būs ziemu un vasaru.” (Cah. 14:8)
Ecēhiēls redzēja ūdens straumes, kas izplūda no Tempļa (Ec. 47) un visu veidu augļu kokus abos upes krastos. “To lapas nevītīs un to augļi nemitēsies, ik mēnešus tie atnesīs svaigus augļus, jo ūdens, pie kura tie aug, iztek no svētnīcas.” (Ec. 47:12) “Dieva pilsētu iepriecina Viņa strauti, tie iepriecina Viņa svētnīcu, kas Visaugstākajam ir par mājokli,” tā dzied Koraha dēli (Ps. 46:4). Jesaja redzēja, kā “ūdens izverd tuksnesī un strauti izkaltušā klajumā.” “Un tur būs līdzens ceļš – ceļš, ko sauks par svēto ceļu.” (Jes. 35:6,8) Dievs atklāja Jesajam arī to, ka Debesu pulku Dievs “sarīkos uz šī kalna visām tautām lepnu mielastu – mielastu ar vecu vīnu, ar trekniem ēdieniem, ar ilgi taupītu un labi nogulējušos vīnu. Un Viņš liks izzust šai kalnā tam ārējās čaulas plīvuram, kurā tērptas visas tautas, un tai segai, kas pārklāta pār visām tautām” (Jes. 25:6–8). “Un Tas Kungs iznīcinās Ēģiptes jūras mēli un pacels Savu roku Savā dusmu karstumā pret dižupi Eifratu un to saskaldīs septiņās upītēs, tā ka varēs ar kurpēm tām pāri pāriet. Tā radīsies izeja Viņa tautas atlikumam, kas palicis pāri no Asīrijas, kā tā radās Israēlam, kad tas izgāja no Ēģiptes zemes.” (Jes. 11:15–16)
Kā saprast šos pravietojumus? Vai zemes ģeogrāfija un topogrāfija dramatiski izmainīsies, vai arī tā drīzāk ir tēlu valoda, kas izsaka Dieva pestīšanas apsolījumu piepildījumu Jaunajā Derībā? Par Jauno Derību Jeremija saka: “Redzi, nāks dienas,” saka Tas Kungs, “kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu.” (Jer. 31:31) Šajos pēdējos laikos Israēls nebūs grēcīgā tauta, tauta, kas smagi noziegusies, ļaundaru dzimums un sabojātie bērni (Jes. 1:4), bet visa Dieva tauta pazīst To Kungu: “..jo visi Mani pazīs, lielie un mazie, tā saka Tas Kungs, jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!” (Jer. 31:34) Dieva patiesais Israēls nesastāv no ticīgiem un neticīgiem. Dieva patiesais Israēls nav tas pats, kas šīs zemes, pasaulīgais Israēls, bet gan tie, kas ir patiesie israēlieši vai jūdi, proti – tie, kas tic Tā Kunga apsolījumiem. (Sal. Rom. 2:28–29 un Jņ. 1:47) Tiem, kuri nesaka” Āmen” (t.i., droši netic) Tam Kungam un Viņa apsolījuma vārdam, nav paliekama miera (Jes. 7:9, ebr. taAMINu – teAMENu). Pāvils, izbijis farizejs un Rakstu mācītājs, kas pamatīgi mācīts bibliskajā interpretācijā, raksta: “Jo ne visi, kas cēlušies no Israēla, ir patiesi israēlieši. Ne arī tāpēc, ka tie cēlušies no Ābrahāma, visi ir viņa bērni.. Nevis miesīgie bērni ir Dieva bērni, bet apsolījuma bērni tiek atzīti par Viņa dzimumu.” (Rom. 9:6–8) Tas Kungs atklāja Jesajam: “Kaut tava tauta, Israēl, skaitā būtu kā jūras smiltis, tomēr tikai neliels tās pārpalikums atgriezīsies.” (Jes. 10:22)
Lai pareizi saprastu šo pravietojumu īsto nozīmi, ir svarīgi ievērot – atšķirību starp Dieva Israēlu Vecās Derības laikā un patieso Israēlu, atšķirību starp Veco un Jauno Derību, atšķirību starp teokrātisko nāciju īpašā ģeogrāfiskā zemē un Dieva patieso Israēlu, kas nav redzams ar miesīgām acīm (Lk. 17:20), un to, ka Jaunā Derība ir Vecās Derības apsolījumu, kas doti “Israēla un Jūdas namam,” patiesais piepildījums. Jēzus nekad nekritizēja Vecās Derības rakstus, bet uzskatīja tos par Tēva mācību, kuru Viņš nācis piepildīt. “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību (Torah) vai praviešus (Nevi’im). Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt (plhrwsai).” (Mt. 5:17) “Visam bija notikt (dei plhrwqhnei), kas par Mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās.” (Lk. 24:44) Vecās Derības rakstos jau iepriekš bija redzamas Jēzus un Viņa glābšanas darba ēnas. Tāpēc Jēzus par Svētajiem Rakstiem saka: “Tie ir, kas dod liecību par Mani!” (Jņ. 5:39) “Jo bauslībai (Torah) piemīt nākamo labumu ēna, ne pats lietu veids.” (Ebr. 10:1)
Vecās Derības daudzie šķīstīšanās priekšraksti, upurēšanas likumi un sabata likumi, kā arī festivāli ir Kristus un Viņa valstības ēnas, proti – tā ir mācība, ka kopība ar Dievu prasa pilnīgu šķīstību, ka grēks ir izpirkts un kopība ar Dieva atjaunota, tikai pateicoties Vienam Šķīstajam, un šī kopība sniedz atdusu, mieru, prieku un mūžīgo dzīvību. “Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu. Šīs lietas ir nākamo lietu ēna, bet miesa pieder Kristum.” (Kol 2:16–17) “Tāpēc arī Jēzus ir tapis par labākas derības galvinieku.” (Ebr. 7:22) “Bet nu Viņam ir piešķirta pārāka kalpošana, jo Viņš ir labākas derības starpnieks, kas uz labākiem apsolījumiem dibināta. Jo, ja pirmā būtu bijusi bez trūkuma, tad nemeklētu vietu otrai.” (Ebr. 8:6–7) “Sacīdams “jauns” (Jer. 32:31), Viņš pirmo ir atzinis par vecu. Bet, kas kļūst vecs un noveco, tas ir tuvu iznīkšanai.” (Ebr. 8:13) Kas atraida Kristu kā Vecās Derības ēnu, tēlu un apsolījumu piepildījumu, pār to sirdīm ir aizsegs, saka Pāvils, tā ka tie neredz un nesaprot, ko Vecās Derības raksti patiesībā saka. “Bet līdz šai dienai, kad lasa Mozu, apsegs paliek izklāts pār viņu sirdīm. Bet, līdzko atgriežas pie Tā Kunga, tur sega tiek noņemta.” (2. Kor. 3:15–16)
Kad Vecās Derības pravieši apraksta, kas notiks, kad Mesija nāks un uzveiks savus ienaidniekus – un realitāte aiz šiem Israēla ienaidniekiem (Bābeles, Edomas, Moāba utt.) ir grēks, nāve un velns – viņi izmanto virkni metaforu vai tēlu, lai aprakstītu svētības, kuras nesīs “Tā Kunga diena”, kad Dievs nāks pasaulē un iejauksies. Šo metaforu fons ir tās ciešanas, ko ļaunums un atkrišana no Dieva ir nesusi sev līdzi, proti: postīšanu, drupas, kailatni, neražas, naidniekus, kas iekaro un grauj, miera trūkumu, apspiestību, paverdzināšanu utt. Dieva valstība, par ko Israēlam un ģeogrāfiskai Kanaānai bija jānes liecība, cilvēku atkrišanas dēļ ir kļuvusi par tuksnesi. Pravietis Caharija, to apkopojot, saka: “Viņi nocietināja savas sirdis kā akmeni, lai viņi nedzirdētu nedz bauslību, nedz vārdus, ko Tas Kungs Cebaots tiem deva, ar Savu Garu likdams tos sludināt agrākiem praviešiem. Tādēļ arī bija nākušas pār viņiem Tā Kunga Cebaota tik lielās dusmas. ..Tāpēc Es viņus izkaisīju starp visām svešām tautām, kas viņus nepazina, un zeme aiz viņiem palika tukša, tā ka neviens tur vairs neklejo, un tā labā un mīlīgā zeme kļuvusi par neauglīgu kailatni.” (Cah. 7:12,14) Jesaja līdzīgā veidā raksturo grēka algu: “Jūsu zeme ir kļuvusi par tuksnesi, jūsu pilsētas ar uguni nodedzinātas, jūsu tīrumos svešinieki apēd to augļus jūsu acu priekšā.” (Jes. 1:7)
Kad apsolītais Mesija nāks, Dāvida Dēls un pats Kungs vienā personā, tad tas, kas ierosinājis šo atkrišanu no Dieva un visas šīs krišanas līdzi nestās sekas, tiks uzveikts. Līdz ar Mesiju nāks nāves, netaisnības, apspiestības, nemiera, paverdzinātības pretstats. Tādēļ Jesaja 35.nodaļā saka, ka ar Tā Kunga nākšanu ne tikai “aklo acis atvērsies un kurlo ausis atdarīsies” (5.p.), bet arī “priecāsies tuksnesis un izkaltusī nora, klajums līksmos un ziedēs kā puķu lauks” (1.p.), “klibais lēkās kā briedis un mēmo mēle gavilēs, jo ūdens izverd tuksnesī un strauti izkaltušā klajumā” (6.p.) un “tur nebūs lauvu un plēsīgu zvēru” (9.p.). Tās visas ir metaforas tam, kas attiecas uz Mesiju un Viņa valstību, proti – prieks un mūžīgs miers, dzīves un svētības pārpilnība. “Tā Kunga atsvabinātie pa to atgriezīsies mājās un ar gavilēm pārnāks Ciānā; mūžīgs prieks staros pār viņu galvām; prieks un līksmība pildīs viņu sirdis, skumjas un bēdas aizies tiem secen.” (10. p.) Glābšana un Glābējs tiek dēvēts par “svēto ceļu” (Sal. Jēzus vārdus: “Es esmu ceļš..” (Jņ. 14:6). Šis ceļš ir dāvana nešķīstiem grēciniekiem, un tas nozīmē, ka nešķīsti grēcinieki, kas tiek vesti pa šo ceļu, tiek uzskatīti par šķīstiem. Jesaja saka burtiski: “Neviens nešķīsts pa to neies, tomēr tas būs viņiem.” (8.p.) Vēstules ebrejiem autors ir sapratis, ko tas nozīmē. “Tā kā nu mēs, brāļi, droši varam ieiet svētajā vietā Jēzus asiņu dēļ, ko Viņš mums sagatavojis par jaunu un dzīvu ceļu caur priekškaru, tas ir, Viņa miesu.” (Ebr. 10:19–20)
Dieva mesiāniskā valstība ir asā kontrastā ar grēcīgo situāciju Israēla “zemē” Vecās Derības laikā: “Ļauna neviens vairs nedarīs un negrēkos visā Manā svētajā kalnā, jo zeme būs Tā Kunga atziņu pilna kā jūras dziļumi, kas līdz pašam dibenam ūdens strāvu pilni.” (Jes. 9:11) Jeremija uzsver, ka Jaunā Derība, kas slēgta ar Israēla namu un Jūdas namu, nav “tāda derība, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem” (Jer. 31:31). “Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs .. jo visi Mani pazīs, lielie un mazie.” (Jer. 31:33,34) “Turpmāk nedzirdēs vairs tavā zemē par varmācību, par sagraušanu un postīšanu tavās robežās, bet tu sauksi savus mūrus par savu pestīšanu un savus vārtus par savu slavu. Saule tev vairs nebūs par gaismu dienā un mēness par spīdekli naktī. Tas Kungs būs tava mūžīgā gaisma un tavs Dievs tavs brīnišķīgais greznums.” (Jes. 60:18–19)
Tā Vecajā Derībā ir paskaidrots, ka mesiāniskā Dieva valstība jeb Debesu valstība pēc būtības ir citāda nekā šīs pasaules valstība. Gluži kā pats Mesija apliecina, ka šī valstība ir “no augšienes” (Dan. 7:13 utt., Jņ. 8:23; 18:36). Bet Mesijas valstības metaforas par salīdzinājuma punktu izmantoja šīs zemes situāciju Vecās Derības laikā. “Tu būsi kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst.” (Jes. 58:11) “Tevi vairs nesauks: Atstātā, nedz tavu zemi: Tuksnesis, bet tevi sauks: Pie kā Man labs prāts, un tavu zemi sauks: Salaulātā. Jo Tam Kungam būs labs prāts pie tevis, un tava zeme būs it kā salaulāta ar Viņu.” (Jes. 62:4) “Tu saliektā, dzīves vētru daudz mētātā, tu nekad neiepriecinātā! Redzi, Es likšu tavus akmeņus zināmas rotas rakstā un safīrus tev pamatos. Es celšu tavus torņus no kristāla un tavus vārtus no rubīniem un iezīmēšu visas tavas robežas ar dārgakmeņiem. Visi tavi dēli būs Tā Kunga mācīti, un liels būs tavu dēlu miers. Tu spēcīgi balstīsies savā taisnīgumā. Atraisies no bailēm, jo tev vairs ne no kā nav jābīstas; esi tālu projām no šausmām un briesmām, jo tās tev neuzbruks! ..Tas ir Tā Kunga kalpu mantojums un Mana svētība, kas tos pavadīs.” (Jes. 54:11–14, 17)
Vecās Derības pravietojumu par Mesiju un Viņa valstību piepildījums nav meklējams kādas pasaulīgas valsts vai teokrātijas veidojumos. Jau Ābrahāms zināja, ka apsolītā Kanaāna zeme bija vienīgi Dieva apsolītās mūžīgās valstības priekšvēstnese. “Ticībā viņš apmetās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar Īzāku un Jēkabu, tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem. Jo viņš gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlējs un radītājs ir Dievs. ..Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinājuši, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes. Jo tie, kas tādas lietas runā, rāda, ka viņi meklē tēviju. Un, ja viņi būtu domājuši par to zemi, no kuras bija izgājuši, tad viņiem būtu bijis laiks atgriezties. Bet nu tie tiecas pēc labākas, tas ir, debesu tēvijas.” (Ebr. 11:9–16) Kanaānas zemes pilsētas varēja tikt sagrautas, tai skaitā Jeruzāleme. Tautas grēki izaicināja nelaimi pār Dieva pilsētu Jeruzālemi. “..tāpēc ka viņi Mani ir atstājuši un kvēpināmos upurus kvēpinājuši citiem dieviem, Manu taisnības dusmu kvēli izaicinādami ar visiem saviem roku darbiem, tāpēc Mana dusmu kvēle degs pār šo vietu un Es to nedzēsīšu!” (2. Laiku 34:25) Par šīs zemes Kanaānu un Jeruzālemi Ecehiēls saka: “Zeme ir asinsgrēku un pilsēta ir varasdarbu pilna.” (Ec. 7:23)
Pasaulīgās pilsētas un valstis nepaliks mūžīgi. “Jo mums šeit nav paliekamas pilsētas, bet mēs meklējam nākamo.” (Ebr. 13:14) Tādēļ Tas Kungs jau Vecās Derības laikā apsola jaunu derību ar Mesiju kā šīs derības Starpnieku, lai “aicinātie saņemtu apsolīto mūžības mantojumu.” (Ebr. 9:15)Vecās Derības pravietojumu piepildījums par Dieva pilsētu Jeruzālemi un Ciānas kalnu ir saistīts ar kaut ko “labāku – Debesu tēviju”. Pāvils raksta: “Bet tagadējā Jeruzāleme .. ar saviem bērniem ir kalpu stāvoklī. Bet augšējā Jeruzāleme ir svabada, tā ir mūsu māte.” (Gal. 4:25–26) Ciānas kalns jeb Jeruzāleme, kas saskaņā ar Vēstuli ebrejiem ir pravietisko apsolījumu piepildījums, ir jāpielīdzina “dzīvā Dieva pilsētai, debesu Jeruzālemei ..debesīs pierakstīto pirmdzimto draudzei.” (Ebr. 12:22–23) Visi, kas saņem un uzticas Mesijam un Viņa glābšanas darbam, lai kur tie dzīvotu, ir pienākuši pie patiesās Ciānas, kas saukta par visaugstāko un nozīmīgāko no visiem kalniem. Šis kalns “stāvēs jo stingri savos pamatos” (ebreju valodā nakon, ‘nesatricināmi’) (Jes. 2:2). To nevar izkustināt vai iznīcināt kā citus pasaulīgus kalnus.
Vēstules ebrejiem autors raksta: “Tāpēc, saņemot nesatricināmu valstību, būsim pateicīgi. Tā mēs Dievam patīkami kalposim, ar bijību un bailēm.” (Ebr. 12:28) Pāvils raksta: “Mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.” (2. Kor. 4:18) “Izraus mani Tas Kungs no katra ļauna darba un izglābs Savā Debesu valstībā.” (2. Tim. 4:18) Šīs zemes Jeruzāleme Jesajas laikā neatstāja labu un pamācošu iespaidu (nedz arī tā atstāj šodien): “Redzi, kā uzticīga pilsēta kļuvusi par netikli!” (Jes. 1:21) Bet Jesaja redzēja pilnīgi citādu Jeruzālemi “pēdējos laikos”. Jesaja visu šķiro starp “agrāko laiku” un “pēdējo laiku” (Sal. Jes. 8:23, Mt. 8:23). Ar frāzi “agrākais laiks” Jesaja runā par Vecās Derības laiku, savukārt ar frāzi “pēdējais laiks” viņš domā Jauno Derību, kad cilvēki, kas “staigā tumsībā”, redzēs “spožu gaismu” (Jes. 9:1utt.), proti – apsolīto Mesiju, kura vārds ir “Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.” Jaunā Derība lieto izteikumu “pēdējos laikos” par visu Jaunās Derības laikmetu, ne tikai pēdējām Jaunās Derības dienām (sal. “šinīs pēdīgajās dienās” (Ebr. 1:2), “laiku beigās” (1.Pēt. 1:20), “pēdējā stundā” (1. Jņ. 2:18), “pēdējās dienās” (2. Pēt. 3:3 un 2. Tim. 3:1 u.c.).
Kalns un Templis, par ko Jesaja runā 2. nodaļā, ir atšķirīgs no visiem citiem kalniem un tempļiem. Ar dievišķo mācību (Torah) – Tā Kunga vārdu, kas nāk no Ciānas – notiek liels brīnums. Pravietis redz, kā Dieva ienaidnieki vairs necīnās un negrauj Viņa valstību, bet drīzāk viņi nāk, slāpdami pēc Viņa vārda un gribēdami pievienoties Viņa tautai. “Redzi, Es lieku Ciānā pamatakmeni, izraudzītu akmeni, dārgu stūra akmeni, kas klintij līdzīgi pamatots; kas tic, nepaliks kaunā!” (Jes. 28:16) Ciānas kalns un tā Templis attiecas uz Mesiju un Viņa valstību. Līdz ar Mesijas nākšanu ir piepildīts svētības apsolījums “visām zemes tautām,” kas pirmoreiz tika dots Ābrahāmam (1. Moz. 12:3). Ne tikai laicīgā Israēla atlikums nāks pie Mesijas un saņems “Tā Kunga vārdu” no Viņa un no Viņa uzticamajiem cilvēkiem. Nē, drīzāk “visas tautas plūdīs pie tā” – pie kalna, kas ir nesatricināms, paliekošs un mūžīgs, augstākais un nozīmīgākais no visiem kalniem. “Dievs apsolīja, ka Viņš sūtīs savu Mesiju, un ka Mesijas darbs būs vissvarīgākais laikmets Jūdas un Jeruzālemes vēsturē. Tā piepildījuma dēļ Tas Kungs aicinās nākt visas tautas un redzēt Viņa mīlestību pret grēciniekiem.” (John A. Braun, Isiah 1–39 (People’s Bible)) Un, kad Kristus atnāks, Viņš sapulcinās visus ticīgos, lai kur tie pasaulē dzīvotu, uz jauno Jeruzālemi. Es jau pieminēju, ka metaforas, kas lietotas pravietojumos, runā par šīszemes situāciju un apstākļiem, un tas viss kalpo kā salīdzinājums.
Jesajas grāmatā 2:4 šīs pasaules naidīgums un kara apstākļi tiek pretstatīti garīgajam mieram, ko tikai Tas Kungs un Viņa vārds spēj radīt: “Viņi tad pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par vīna dārza dārznieku nažiem. Tauta pret tautu nepacels vairs zobena un nemācīsies vairs karot.” “Apsolītais miers ir miers ar Dievu, kas balstīts uz Kristu un Viņa piedošanu. Tas ir dziļš miers, kas ietekmē to, ko kristieši dara: viņi dzīvo mierā viens ar otru un pasauli ap viņiem. Kļūst par miera nesējiem, kā Jēzus uz to norāda. Evaņģēlijs rada to, ka miers ar Dievu maina cilvēku sirdis.” (Brauns, 45. lpp.)
Pravieši bieži izmanto savās grāmatās t.s. “apļveida kompozīciju”. Jesaja to dara, lietojot 2:1–5 un 4:2–6 kā apļveida kompozīciju ap tekstu no 2:6 līdz 4:1. Jesajas grāmatā 4:2 apsolītais Mesija ir nosaukts par “Tā Kunga atvases dzinumu”, jo Viņš izaugs kā zars no Isaja, Dāvida tēva, celma. Tāpat Viņš tiek saukts par “zemes augli”, jo Viņš nāks no zemes, ko Dievs Ābrahāmam apsolījis. Viņš ir Israēla, Viņa patiesā Jūdas un Jeruzālemes, atlikuma gods un slava. “Kaut arī Jesaja joprojām dēvē baznīcu par “Jūdu” un “Jeruzālemi”, tagad tajā iekļauti ticīgie no visām pasaules tautām, kas dzirdējuši Evaņģēliju un taisnoti ticībā Kristum, viņi plūst uz Tā Kunga Templi (Jes. 2:2). Šī ticīgo sapulce pastāv visas pasaules tautu vidū.. Tas Kungs ir mazgājis un šķīstījis viņus un ierakstījis viņu vārdus starp dzīvajiem jaunajā Jeruzālemē, kas ir augšā. Bet šajā pasaulē Dieva baznīca joprojām ir apgrūtināta ar dienas karstumu un pūlēm.” (Brauns, 69.lpp.) Iepriekš es atsaucos uz virkni pravietojumu, kuri – ja tie nebūtu metaforas – nozīmētu milzīgas ģeogrāfiskas izmaiņas pēdējos laikos.
Tomēr, piemēram, saskaņā ar Lk. 3:2–6 Jesajas pravietojumi 40. nodaļā par lielajām topogrāfiskajām izmaiņām ir metafora Jāņa Kristītāja ceļa sagatavošanas sludināšanai. Viņš ir “saucēja balss tuksnesī: sataisiet Tā Kunga ceļu, dariet līdzenas Viņa tekas!” Tā tika piepildīti Jesajas vārdi: “Katrai ielejai jātop pildītai un katram kalnam un pakalnam nolīdzinātam, kas līks, tam jātop taisnam un, kas celmains, – par staigājamu ceļu. Un visai miesai būs redzēt Tā Kunga pestīšanu.” (Lk. 3:4–5) Citi pravietojumi izmanto citas metaforas, lai aprakstītu, kā Jaunās Derības pestīšanas piepildījums, “Tā Kunga godība”, tiks atklāts visai cilvēcei: saskaņā ar Caharijas grāmatu 14:10 ceļš uz Dieva valstību tiks atbrīvots no visiem šķēršļiem uz zemes pie Jeruzālemes un darīts par līdzenumu, un Jeruzāleme paaugstināta tā, ka būs skaidri redzama.
Grēku piedošanas un mūžīgās dzīvības pieejamība Caharijas grāmatā 13:1 ir salīdzināta ar atklātu un pieejamu avotu, tāpat Ecehiēls un psalmi to salīdzina ar upi, kuras “abos krastos augs visādi ēdamu augļu koki; to lapas nevītīs un to augļi nemitēsies, ik mēnešus tie atnesīs svaigus augļus, jo ūdens, pie kura tie aug, iztek no svētnīcas” (Ec. 47:12) Lielais prieks par Mesijas nesto glābšanu un uzvaru pār nāvi Jesajas grāmatā 25:6–8 ir salīdzināts ar svinīgu mielastu uz Ciānas kalna; pestīšana kā liels Dieva brīnums ir attēlots salīdzinājumā ar glābšanu no verdzības Ēģiptē: Eifratas upe un Ēģiptes jūras mēle nespēs stāties ceļā tautas atlikumam, kas atgriežas no Bābeles, Asīrijas un Ēģiptes verdzības. Tautas atlikumam būs dots ceļš, pa kuru varēs upi šķērsot sandalēs (Jes. 11:15–16) Gadsimtos pirms Kristus un Viņa laikā jūdi bija sapinuši kopā daudz reliģisku, politisku cerību un gaidu. Viņi sapņoja par Mesiju, kas būtu gan garīgs, gan pasaulīgs vadonis. Ilgi gaidītais pravietis jeb Mesija tad vadītu Israēla tautu kā militārs līderis pretī uzvarai pār visiem saviem ienaidniekiem un dibinātu Israēlu kā dievišķu valsti – Dieva teokrātiju jeb valdīšanu virs zemes, kur Jeruzāleme būtu šīs zemes galvaspilsēta.
Tā kā daudzi jūdi Mesiju uzlūkoja tieši šādi, Jēzus parasti izvēlējās saukt sevi par “Cilvēka Dēlu”, atsaucoties uz Daniēla grāmatu 7:13 utt. Kā “Israēla valdniekam” Viņam bija jāsargās no pārpratuma, lai Viņu neuzskata par pasaulīgu valdnieku pasaulīgā “Dieva valstībā. “Mana valstība nav no šīs pasaules,” Viņš uzsvēra. “Ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaiņi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās. Bet nu Mana valstība nav no šejienes.” (Jņ. 18:36) Jūdaisms to uzskata par zaimošanu, ka Jēzus kā Mesija ir “visvarenais Dievs” (Jes. 9:6), Dieva Dēls un viens ar Tēvu (sal. Jņ. 8:59, 10:31).
Viņiem tas šķiet savāds un svešs jēdziens, ka Vecā Derība varētu rast savu piepildījumu Jaunajā Derībā, ka Jēzus uzvara pār grēku, nāvi un velnu nozīmē to, ka patiesie ienaidnieki ir uzveikti un apsolījums par Kanaāna zemi un Jeruzālemes pilsētu ir piepildīts zemē un pilsētā, kas ir “labāka zeme”, – Debesu valstībā un Debesu Jeruzālemē (Ebr. 11:16). Viņi vēl aizvien dzīvo Vecajā Derībā, un praviešu mesiānisko pravietojumu piepildījumu viņi saskata Vecās Derības ietvaros, gaidīdami šīs pasaules pilsētu un templi. Tādā pašā veidā, kā Vecās Derības Israēls bija šīs zemes, teokrātiska valsts, viņi sagaida, ka galīgā Dieva valstības uzvara būs pasaulīga, teokrātiska uzvara ar Mesiju, kas būs gan pasaulīgs, gan garīgs valdnieks. Krustā sistais Mesija ir pilnīgi svešs jēdziens vairumam jūdu – Mesija, kas saskaņā ar Jesajas grāmatas 53. nod. cieta un mira, uzvarēdams visu cilvēku grēkus, un trešajā dienā augšāmcēlies dzīvs, pierādīdams Savu uzvaru pār grēku, nāvi un velnu.
Diemžēl jūdaiskais Dieva valstības uzskats par pasaulīgu valstību un Mesiju, kas ir politisks un garīgs valdnieks, ir ļoti dziļi iesakņojies arī kopienās, kas sauc sevi par kristīgām. Cilvēku aklums pret to, kas ir Dieva patiesā valstība, patiesā Jeruzāleme, patiesā “Miera pilsēta” (Uru–shalim, Jeru–shlem), nes Mesijam, Ciānas Valdniekam, bēdas un ciešanas (Ps. 2:6), “dižākajam starp cilvēku bērniem” (Ps. 45:2): “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs.” (Lk. 19:42–43)
Šīszemes Jeruzāleme tiks sagrauta, taču Debesu Jeruzāleme, Dieva mūžīgā valstība, – nekad: “Es pats būšu, saka Tas Kungs, tai visapkārt par ugunīgu mūri, un Es parādīšos tās vidū lielā Savā godībā.” (Cah. 2:9) “Paceliet savas acis uz debesīm augšā un skatieties lejup uz zemi! Jo debesis izkūpēs kā dūmi, un zeme sadils un sabirzīs kā drēbe, un tās iedzīvotāji nobeigsies kā odi. Taču Mana palīdzība paliks mūžīgi, un Mana taisnība nezudīs.” (Jes. 51:6) Tādēļ, “Jēkaba nams, nāc, staigāsim Tā Kunga gaismā!” (Jes. 2:5) Tas ir Jesajas beidzamais pamudinājums pēc pravietojuma Jes. 2:1–4. Un tas lai ir pamudinājums mums visiem!
Sets Erlandsons