Albrecht Dürer, kokgriezums, 1510.g.
Ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi.
(Rom. 8:3)
Kad jūtu, ka grēks grauž manu sirdsapziņu, es paceļu acis un uzlūkoju vara čūsku pie krusta – manu mīļo Kungu Kristu. Tur ieraugu citu grēku; tas stājas pretī mūsu grēkam, kas grib mani apsūdzēt un aprīt. Bet šis otrais grēks ir Kristus, mans Kungs, kas manis dēļ darīts par grēku, lai gan Viņš grēka nepazina; tas noticis tādēļ, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība, kas pastāv Dieva priekšā. Bet šis grēks ir tik spēcīgs, ka pazudina manu grēku, saplosa un aizrauj projām visas pasaules grēkus. Tā nu manu grēku ir pazudinājis šis otrs grēks – krustā sistais Kristus, tādēļ mani grēks vairs nespēj pazudināt. Es savā miesā jūtu nāvi, kas mani moka un nonāvē; taču tai stājas pretī Kristus nāve – tā ir manas nāves nāve, kas to sit krustā un iznīcina.