Kristus ciešanas (The Passion of the Christ) ir filma par pēdējām 12 Kristus dzīves stundām, par Viņa krustā sišanu un nāvi. Līdz šim neviena reliģiska filma nav guvusi tik pārsteidzoši plašu interesi un ievērību. Par to daudz ir rakstījusi un runājusi prese, un paudusi pārsteigumu par filmas negaidītajiem panākumiem. Protams, viens no lielākajiem veiksmes faktoriem ir filmas autora personība – Holivudas zvaigzne Mels Gibsons.
Viņš ir ne tikai talantīgs aktieris un veiksmīgs filmu veidotājs, bet arī kristietis. Kristus ciešanas ir viņa projekts, ko pats ir finansējis (25 miljoni dolāru) un uzfilmējis savā Icon studijā. Šo filmu var uzskatīt par sava veida ticības apliecību, kas pauž Mela Gibsona pārliecību par Kristus ciešanu glābjošo spēku.
“Kristus brūces dziedināja manas brūces. Un man bija jāpastāsta stāsts par šīm brūcēm,” šādu dievbijīgu komentāru viņš sniedza žurnālam World, skaidrojot filmas būtību.
Mela Gibsona jaunība pagāja diezgan vētraini. Savulaik viņu bija plosījušas dažādas atkarības un dzīves bezjēdzība. Vienubrīd viņš nonācis pat līdz pašnāvības domām, taču tad pēc palīdzības vērsās pie Dieva.
“Es biju nonācis līdz tam, ka sekulārais neprāts mani biji pilnīgi pārņēmis. Un šādu ceļu es gāju,” viņš stāsta USA Today. “Ja tas viss bija tik ļoti labs, tad kāpēc es jutos tik nožēlojami? Tā bija nīcība un tukšība. Tas piemīt mums visiem, šī dvēseles tumšā nakts. Un tad es jutu, ka ir pienācis laiks atgriezties pie lietām, ar kurām uzaugu.”
Un proti – pie sava tēva Hatona Gibsona (84) konservatīvās kristīgās ticības. Viņa tēvs ir vairāku teoloģiska satura grāmatu autors, kas vēršas pret katoļu baznīcas liberalizāciju.
“Es biju savas dzīves krustcelēs, un meditācijas par Kristus ciešanām man palīdzēja. Dzīve ir grūta, un mēs visi tajā tiekam ievainoti – es nebiju izņēmums. Es devos pie Kristus brūcēm, lai dziedinātu savējās. Un, to darīdams – lasot, studējot, meditējot un lūdzot, es sāku manīt, kā Viņa vēsts mani ietekmē. Es sāku aptvert šos notikumus kā nekad agrāk, kaut arī biju dzirdējis tos tik daudz reižu. Kristus ciešanu izpratne bija ienākusi manī un sāka pieaugt, līdz es nonācu tiktāl, ka man tā bija jāizstāsta, jāatklāj citiem.”
Tā radās iecere veidot filmu. Un tā nebija tikai iecere, tā bija iekšēja nepieciešamība. Viņš juta pienākumu izstāstīt šo stāstu, radīt filmu par Kristus ciešanām, kas viņu pašu tik spēcīgi bija ietekmējušas.
Cits fokuss
Kristus ciešanas atšķirībā no citām filmām par Jēzu fokusējas tikai uz Kristus dzīves pēdējām stundām, sākot no Jēzus aresta Ģetzemanes dārzā līdz Viņa krusta nāvei. Mels Gibsons šai filmā nav centies aptvert un izteikt visu Kristus dzīvi un darbu, bet tikai īsu un nozīmīgu epizodi. Tāpēc viņš daudz uzmanības ir varējis pievērst ciešanu stāsta detaļām un niansēm.
“Es ļoti daudz lasīju par to grāmatas, konsultējos ar milzum daudz teologiem, pētniekiem, priesteriem, garīgiem autoriem. Es studēju Svētos Rakstus. Es uzsūcu visu šo informāciju un daudz domāju. Es par to meditēju, un pamazām filma sāka veidoties manā prātā.. Filma ir uzticīga evaņģēlijiem, taču man bija jāaizpilda nezināmās detaļas, un šeit nu nāca talkā manas pārdomas. Es arī atklāju, ka daudzi eksperti nespēj vienoties par vēsturiskām detaļām, piemēram: kā Jēzus nesa krustu; vai naglas tika sistas Viņa plaukstās vai locītavās; vai Pilāts runājis aramiešu valodā. Tā kā pētnieki runā cits citam pretī, tad man bija jātiek galā pašam, izvērtējot argumentus un izlemjot,” stāsta Mels Gibsons.
Iespējams, ka kādi kristieši varētu apsūdzēt viņu subjektīvismā un pārlieku sašaurinātā skatījumā uz Kristus veikumu, kur ciešanām ierādīta centrālā loma. Uz to Gibsons atbild, daļēji piekrizdams: “Filma nav par augšāmcelšanos, tā ir par Kristus ciešanām.
Augšāmcelšanās ir jāredz (fināla ainā), jo tā pierāda, ka Kristus bija Tas, par ko uzdevās. Tas viss arī parāda, ka mīlestība ir stiprāka par nāvi, tieši tāpēc Jēzus spēj panest tik daudz ciešanu bez padošanās un atriebes. Bet svarīgākais ir ciešanas. Viņa brūces dziedināja manējās; man bija jāizstāsta stāsts par šīm brūcēm.”
Mels Gibsons piekrīt, ka filma ir ļoti skarba un provokatīva, tā arī apliecina, kāds bijis viņa nodoms: “Es vēlējos būt šokējošs un ekstrēms, provocējot skatītājus, lai tie ieraudzītu šā upura grandiozumu, lai tie saskatītu, ka kāds to spējis izciest un atgriezties ar mīlestību.” Ar Kristus ciešanām tās autors ir vēlējies konfrontēt skatītāju ar bībelisku jautājumu: Kas tad ir Kristus, un kāpēc Viņam bija tik ļoti jācieš?
Protams, Melam Gibsonam ir sava atbilde uz šo jautājumu: atbildīgu par Kristus ciešanām viņš uzskata gan pats sevi, gan visu cilvēci, kas ar saviem grēkiem šīs ciešanas ir izraisījusi. Bet Kristus kā Dieva sūtītais Glābējs šo smagumu ir uzņēmies uz sevi visu cilvēku vietā. Gibsons arī atklāja, ka filmā redzamā kreisā roka, kas tur naglu, kad tā tiek sista Kristus ķermenī, ir paša filmas autora kreisā roka.
Filmas šķietamie šķēršļi
Sākotnēji Holivuda pret šo projektu izturējās ļoti skeptiski. Tika spriests, ka Mels Gibsons ir nopietni apdraudējis ne tikai savu finansiālo ieguldījumu šai filmā, bet arī savu profesionālo karjeru.
Divu lielu Holivudas studiju vadītāji jau paziņoja, ka atsakās nākotnē sadarboties ar Melu Gibsonu, jo uzskata par nepieņemamu viņa filmu Kristus ciešanas un izteikumus, ar kādiem viņš to aizstāvējis. Tika pausts viedoklis, ka arī daudzi skatītāji varētu no viņa novērsties kā no reliģiska fanātiķa, kas vairs nevar ticami darboties laicīgās lomās.
Taču, vērojot milzīgo ažiotāžu ap Kristus ciešanām, jau ir dzirdamas citas runas, ka Mels Gibsons esot iekarojis savu vietu industrijā ar jaunradi un oriģinālu pieeju un var atļauties būt ekscentrisks filmu veidotājs.
Filmas ieņēmumi tās pirmajā demonstrēšanas dienā ASV ir pārspējuši visoptimistiskākās prognozes. Jau pēc pirmās dienas par kino biļetēm tikai nopelnīti 26 miljoni dolāru! Acīmredzot baumas par Gibsona veiksmīgās karjeras galu ir stipri pārspīlētas.
Mels Gibsons stāsta, ka filmēšanas laikā Itālijā viņš jau domājis par citiem Bībeles stāstiem, īpaši no Vecās Derības, kas atklāj prasīgo un svēto Dievu. USA Today uzdod retorisku jautājumu: Ja Gibsons pierāda, ka var nopelnīt arī ar šādiem darbiem, tad kurš gan atļausies sacīt, ka tas nevarētu kļūt par viņa studijas Icon Production jauno novirzienu? Galu galā ASV vien ir apmēram 220 miljonu kristiešu, bet visā pasaulē – ap 2 miljardiem. Tas nozīmē ļoti, ļoti daudz kino biļešu.
Daudziem ir likusies neizprotama autora vēlme uzņemt šo filmu aramiešu un latīņu valodā, tulkojumu dotot tikai subtitros. Gibsons ironiski paskaidro: “Skaidrs, ka neviens nevēlēsies skatīties filmu, kas uzņemta divās mirušās valodās! Taču es ceru, ka būšu spējis pārvarēt valodas barjeras ar tēliem un vizuālu stāstniecību.” Mels Gibsons pamatoti cer uz tēlu valodas spēku, jo tā mūsdienu cilvēkam ir pieņemama un labi saprotama valoda.
Kā viens šķēršlis šīs filmas ceļā bija apsūdzības, kas nāca gan no ebreju kopienas pārstāvjiem, gan no liberālajiem katoļiem. Vieni viņu apsūdzēja antisemītismā, bet otri – fundamentālismā. Jau ilgstoši šīs filmas tapšanas gaitā norisinājās asas diskusijas, un Melam Gibsonam nācās tērēt daudz laika, aizstāvot savu darbu.
Taču tas, kas sākumā likās šķērslis, beigās izrādījās kā faktors, kas ļoti veicinājis filmas popularitāti. Lielā mērā tieši no šīm diskusijām, kas veselu gadu tika atspoguļotas arī presē, vairums cilvēku ieguva informāciju par šo filmu, un galu galā tā izrādījusies veiksmīga reklāmas kampaņa.
Katrā ziņā Gibsons bija pārsteigts par jezgu, kas sacēlusies ap viņa filmu. “Es sagaidīju, ka būs kādas diskusijas, taču negaidīju, ka tās būs tik personiskas. Tas viss man patiešām ir atvēris acis,” viņš saka. “Esmu centies nepieļaut, lai projekts tiktu kavēts, un daudz par to lūdzis.”
Gibsons atzīst: “Tas viss ir nācis ļoti personiski, un zināt, kā tas ir: ja nav iespējams uzbrukt vēstij, tad saskaņā ar senu latīņu izteicienu ad hominem – notiek vēršanās pret cilvēku. Es apzinājos, ka sekos kādi pārmetumi, un mans pienākums – tos atvairīt, tos pieņemt un paciest. Taču tas vienlaikus dod arī garīgu stiprinājumu.”
Uģis Sildegs