Mora Ferencs. Zelta zārks. Tulk. Elga Sakse. – R.: Tapals, 2007. – 384 lpp.
Apkārt viss plaukst un zeļ, dzīvība kūsā. Vasara. Bet liela daļa manis izlasīto grāmatu liek domāt par galu.
Ar kuru galu lai sāk? Sāksim ar ungāru rakstnieka Ferenca Mora (1879–1934) romānu “Zelta zārks”, kas kompetenti un emocionāli pārliecinoši pievēršas Diokletiāna laika (imperators no 284. līdz 305. gadam) Romai un teiksmainā dvīņa Romula dibinātās valsts nosacītam galam. Nosacītam tāpēc, ka pati valsts jau turpinājās vēl apmēram pusotru gadsimtu. Tas, kas Diokletiāna laikā tuvojās galam, kraham un bankrotam, bija senās Romas eklektiskā reliģiskā sistēma – tās oficiālais pagānisms.
Lasot “Zelta zārku”, prātā nāk F. Moras gados vecākā laikabiedra poļa Henrika Senkeviča (1846–1916) romāns “Quo vadis”, kurā arī ir aprakstīta pirmdraudzes dzīve un kristiešu vajāšanas, un jāsaka, ka manas lasītāja simpātijas ir par labu Moram. Kad Senkevičs slavas augstumos 1905. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā, Mora vēl bija mazpazīstams kultūras dzīves entuziasts, kurš veidoja bibliotēku un muzeju Segedā (Szeged). Vien pāris gadu desmiti acīmredzot bija izšķirīgi, lai šos gan teritoriāli, gan, šķiet, arī garīgi tuvos autorus tomēr iedalītu atšķirīgās literātu paaudzēs. Un to var saprast. Senkevičs mira Šveicē, būdams Lielā kara bēgļu palīdzības komitejas vadītājs: viņš dzīvoja un strādāja tās lielās vārīšanās karstākajos brīžos, un attiecīgi arī viņa spriedumi bija konkrēti un asi. Savukārt Moram jau bija laiks pārdomām. Ne sevišķi entuziastiskām turklāt, kas, šķiet, vairāk atbilda E. M. Remarka rezignācijai pret cilvēces “lielajiem” notikumiem nekā sociālam un politiskam optimismam.
Senkeviča tēli šķiet monolītāki, viņa rakstīšanas maniere – programatiskāka, ideoloģiskāka. Izteikti nacionālā rakstnieka Senkeviča romānā “Quo vadis” pirmdraudzes un apustuļu ticības varonība ir lasāma kontekstā ar poļu neatkarības sentimentu un garīgo spēku, savukārt Moras vēstījuma gali ir, tā teikt, vaļīgāki – “Zelta zārkā” stingras know how pārliecības vai par programmas vietā drīzāk ir trausla cilvēcība un tāda kā salamaniska nīcības un niecības atskārsme. Un tas mani pārliecina dziļāk nekā emocionāla bakstīšana ar pirkstu. Lai gan tas varētu būt par stipru teikts, jo Senkeviča romānā jau arī netrūkst, kā mūsdienās teiktu, eksistenciālu sajūtu un dilemmu. Tās robežas un gali ir izvairīgi, tos nevar savilkt kopā reizi par visām reizēm. Un jo sevišķi kāds cits no malas, tāpēc būs vien jums jālasa un jādomā pašiem.
Tomēr es gribu uzsvērt Moras romāna iezīmi, kas man tiešām šķiet lieliska, proti, viņa tādu kā šķelmīgo, smīnīgo skatījumu uz cilvēku (droši vien, sevi ieskaitot). Lai gan (sevišķi sieviešu dzimuma lasītājām) šis romāns ir “raudamais gabals”, tas nav salkans. Rakstīts autora mūža izskaņā, tas rada tādu kā saprotoša, piedodoša, bet noteikti arī ironiska smaida sajūtu.
Ļoti kolorīts un, manuprāt, pārliecinošs ir apkārtējās pagāniskās sabiedrības fons, uz kura risinās kristietības nostiprināšanās uz palikšanu un atzīšanu arī impērijas elitē. To labi ilustrē galvenā varoņa Kvintipora audžutēvs Kvints šajā dialogā. “”Es nemaz nezināju, ka tev, Kvint, ir brālis.” – “Nav, kungs. Es no viņa atteicos, kopš viņš man nodarīja tādu kaunu.” – “Kādu?” – “Bija pie manis viesos. Ziedoju Silvānam jauku, sešas nedēļas vecu sivēnu, devu daļu dievam un priesterim, pārējo nesu mājās, sasaucu viesus, un tas nepilnīgais ļaužu priekšā teica, ka viņš no šā sivēna neēdīšot. Paklau, es saku, vai jūdos esi iestājies? Nē, viņš atteic, bet kristiešos gan. Vispirms nodomājām, ka piedzēries, tad aptvērām, ka traks, nelaimīgais, ne jau velti otrreiz apprecējās. Kopš tā laika vairs no viena trauka neēdam.”” Nudien, man šāda loģika un argumentācija šķiet ļoti pazīstama no paša pieredzes.
Tāpat pēc būtības pārlaicīga un visnotaļ atpazīstama ir tautas eklektiskā māņticība. Lūk, fragments, kurā ļaudis ķeskājas ar ticības mocekļu relikvijām. “”Kas tas ir?” krodziniece jautāja. “Pirksta kauliņš. Tiesa gan, no stipri svēta cilvēka. Kāda diakona. Runā, ka viņš esot bijis Romas bīskapa palīgs.” ..Pirksta kauliņu deva no rokas rokā. ..Malkas cirtējs novilka ar kauliņu sev gar rīkli. “Drusku tā kā kasās kaklā. Interesanti, vai palīdzēs.” Septumāna svēra kauliņu uz delnas. “Par cik tu pārdotu, Cimesor?” “Ne par cik. To nopirku sev pašam. Tirgonim, kam bieži uzglūn lielceļa laupītāji, tāda manta noder.” – “Gan jau tu iegādāsies sev citu.” – “Ne jau tik svēta cilvēka. Šis te man būs ļoti vajadzīgs, jo drīz vien būšot pasaules gals.””
Un arī kristieši Moras romānā (uz dzīvē), tā teikt, no tiem pašiem māliem vien ir mīcīti. Tieši kristiešu ņemšanās ar relikvijām un martīru kultu jau stimulēja arī pārējo ļautiņu dullumu. Šī vispār ir nopietna un slidena tēma, par kuru esmu domājis gadiem ilgi – par Baznīcas vēstures “svētajām govīm” jeb tradicionāli vienīgo korekto viedokli. Tāds ir arī par senajiem ticības mocekļiem. Baznīcas aprindās tos pārsvarā nesauc citādi, kā vien par svētajiem, tomēr nereti nāk prātā domas, ka zināma daļa šo ticības apliecības aktu ir bijis pārpratums un masu psihoze. Emocionāli ir grūti spriedelēt par to, kā un kāpēc kāds ir atdevis dzīvību, apliecinot savu pārliecību, tomēr, iedziļinoties vēsturē, šādas, lūk, domas mēdz parādīties. Un ne vien man, bet, piemēram, arī F. Moram.
To ilustrē arī fragments no grāmatas beigām par mirt dedzīgo Kvintiporu, kas ierodas represīvajā valsts iestādē tieši uz tās slēgšanu, un “čekisti” dedzīgo martīrija kandidātu cenšas atšūt. “”Ko tu gribi?” rakstvedis drūmi pacēla acis. “Es esmu kristīgais,” Kvintipors smaidīja. Rakstvedis pagrozīja galvu. “Pieņemšanas laiks beidzies. Atnāc rīt!” “Bet es jau šodien esmu kristietis.” – “Vai tev tāda steiga? Tik jaunam. Gan vēl paspēsi nomirt.” – “Tad es iešu pie prētora un teikšu viņam, ka tu necieni likumu.” To viņš sacīja ar smaidu, taču ļoti kategoriski. Rakstvedis paraustīja plecus un sameklēja paprāvu vaska plāksni. “Kopš šā rīta tu esi divdesmit trešais. Kā tevi sauc?” – “Granātzieds.” ..Niedres spalva drusku čirkstēja. Rakstvedis vēl atzīmēja, ka augstāk minētais bezdievis esot prātā jucis. Tad pamāja liktoriem. “Pie pārējiem.” Liktori nometa slotas, uzlika savas godazīmes un paņēma Granātziedu vidū.”
Kvintipora “Granātzieda” kristīgā ticība, kuru viņš šādi grasās apliecināt, tai liktenīgajā vakarā, starp citu, nemaz nav sevišķi skaidra. Viņš Diokletiāna (šajā gadījumā) izvairīgi represīvo sistēmu pirmām kārtām izmanto tīri tehniski kā risinājumu savām mīlas peripetijām. Līdzīgi viņš ekspluatē arī tā laika kristiešu piekopto paradumu izpirkt nonāvēto martīru miesas, kas bija sazēlis par ievērojamu rūpalu.
Nosacīti kopā to visu savelk imperatora galma retora un kristietībai jaunpievērstā Laktantija raksturojums: “Drīz vien viņam kļuva skaidrs, ka dēmoni te mīt nevis marmorā un bronzā, bet gan cilvēku miesā un asinīs. Nav necik jēgas ar veseri dauzīt Jupiteru un Apollonu, Veneru un Minervu, ja cilvēkos aizvien dzīvo iedomība, mantkāre, miesaskāre, uzpūtība, tieksme tvert fiziskus priekus. ..Viņa pieredze, visviens, elku pielūdzēju vai kristiešu sabiedrībā gūtā, to nomāca.” Saprātīgais Laktantijs izšķiras par labu apzinātai nāvei jauno ideālu vārdā. Varbūt nevajadzīgai nāvei. Bet ej tu sazini.
Didzis Meļķis