Forens Makss. Madonnas saraksts. Tulk. Sandra Rutmane. – R.: Dienas Grāmata, 2007. – 432 lpp.
Romāna varonis Bernāra Birūsu ir emocionāli kaismīgu ideālu vadīts cilvēks. Bernārs, būdams 19. gadsimta pirmās puses dominikāņu mūks un priesteris, kas visus upurus, sākot ar Jēzus Kristu, noteikti uzskata par nevajadzīgiem un pat kaitīgiem. Proti, pēc viņa stingras (lai gan ne tik stingros faktos balstītas) pārliecības kristietība viņam ir baiss pārpratums. Līdz ar to “Madonnas saraksts” pievienojas nosacītam “Dena Brauna žanram”, kurš man pilnīgi nereliģisku iemeslu pēc riebjas. Kāpēc tad es lasīju šo grāmatu? Pirmām kārtām tāpēc, ka tā (pret manu gribu un ne bez neliela skandāla) uzradās mūsu mājā un saskaņā ar citu mūsmājas lasītāju pārstāstu izrādījās diezgan interesanta un pat sakarīga.
Proti, tā tiešām ir sakarīga grāmata par spīti tās acīmredzamajai “žanriskajai” saistībai ar veselu varzu zemas literārās raudzes makulatūras, kuras “lielās” atklāsmes ne tikai neiztur ne mazāko vēsturisko, teoloģisko un vienkārši loģisko kritiku, bet galu galā lasītājam (un ekranizācijas gadījumā arī skatītājam) sagādā emocionālu fiasko. Jo nekā tāda jau tur pēc būtības nav. Tie ir prognozējamās intrigās zaigojoši un nesamērīgām pretenzijām piepūsti ziepju burbuļi.
Savukārt 2005. gadā sarakstītais “Madonnas saraksts” pēc būtības sasaucas ar Umberto Eko 1988. gada opusu “Fuko svārsts”. Teiksim tā, bija jau laiks. Protams, Forensa vēstījums nepavelk līdzi Eko hipererudītā intelekta līkločiem, un viņš uz to arī nepretendē. Vienojošais abiem pēc temperamenta atšķirīgajiem romāniem ir beigu secinājums: “Nu un kas?” Nu un kas, ja arī visa tā ezotēriskā figņa darbotos? Tas ir tukši, tas ir maziski, tam nav jēgas. Eko to visu smalki apņirdz, Forens ir atturīgāks, lai gan ar sevi apmātu mistiķu faktiskais monstrozums “Madonnas sarakstā” parādās skaidrāk.
Vispār jau man nepatīk, ka mani vazā aiz deguna (Kuram gan patīk!), tomēr esmu spiests atzīt, ka “Madonnas saraksta” gadījumā tas ir izdevies gaumīgi. Autors šeit ar lasītāju spēlējas, izdabādams ļaužu mistikas, sensācijas un visādu supervaroņu superspēju kārei. Dženovietis Bernārs Birūss ir īsts supercilvēks, intelekta gigants ar vērienīgu erudīciju, arī bučmūlītis, un pat viņa paranoidālā šizofrēnija sākumā šķiet fīčīga. Gluži pretējs šķiet Kanādas pāķis un lūzeris Martins Gojete, tomēr acīmredzami viņa dēļ romāna iznākšanu latviešu valodā ir atbalstījusi Kanādas mākslas padome. (Fakts, kas sākumā vienkārši gāja pāri manai saprašanai.) Vien pamazām, faktiski tikai grāmatas pašās beigās visādu pseidoatklāsmju un pseidogarīguma tvana apdullinātam lasītājam (ja vispār) atklājas, ka tas galvenais varonis jau nav vis ģeniālais vizionārs (citā variantā – vienkārši egocentriskais nelietis), bet tas otrs. Lielā intriga galu galā izčākstē, tomēr atšķirībā no citiem “denbraunu” produktiem lasītājs galā paliek nevis ar neizpratnē uzrautiem pleciem, bet gan ar norādi uz vienkāršo, pelēko naivuļu un viņu ne mazāk vienkāršās, sapiņķerētās ikdienas fundamentālo nozīmi visumā. Protams, arī tas ir drusku par skaļu teikts, bet apmēram tāda ir tā (mana) jēga: lielo lietu gals, mazo lietu turpināšanās. Mazais ir lielais, pēdējie būs pirmie. Kaut kā tā.
Didzis Meļķis