Iepriekš “Latvijas Luterānī” mēs jau norādījām uz LELB jaunpieņemtās Satversmes “jaunajām vēsmām”, kas arvien lielāku uzsvaru liek uz bīskapu suverēno pārvaldi un neparasti lielām bīskapu pilnvarām.
Tagad augstākā un galīgā LELB lēmējinstance praktiski vairs nav baznīcas kopsapulce, bet gan – tās bīskapi. Tagad bīskapiem ir neapstrīdamas tiesības atcelt jebkuru baznīcas lēmumu, lemt par mācību, liturģiju, draudžu dzīvi, mācītāju ordināciju, iecelšanu, atcelšanu un pārcelšanu uz citu vietu, kā arī citas būtiskas lietas.
Un tas patiešām ir skumji, ka luterāņu baznīcā šādas pārmaiņas ir notikušas bez dziļāka paskaidrojuma un pamatojuma Svētajos Rakstos. Kā pamatojums bīskapa amatam un apustuliskajai pēctecībai luteriskajā baznīcā dažkārt ir ticis minēts Zviedrijas baznīcas piemērs, kas kalpojis par priekšzīmi un iedvesmu LELB reformām.
Pat īsi ieskatoties LELB attīstības vēsturiskajos procesos, ir skaidri vērojama spēcīgā Zviedrijas baznīcas ietekme, kas aizsākusies jau LELB dibināšanas laikos. Taisni no Zviedrijas arī Latvijā tika aizgūta jaunā “mode” runāt par bīskapa īpašo apustulisko amatu, par bīskapu kā baznīcas vienības uzturētāju un simbolu, kā arī par bīskapu – kā apustuliskās pēctecības nesēju.
Zviedrijā, kā tiek apgalvots, bīskapa amata vēsturiskā pēctecība esot saglabāta cauri reformācijas laikiem arī tad, kad šī zeme kļuva luteriska un baznīca nošķīrās no Romas katoļu baznīcas. Tiek apgalvots, ka te izpaudusies zviedru baznīcas “īpašā, senbaznīciskā tradīcija”.
Šis Zviedrijas vēsturiskās apustuliskās sukcesijas fakts plaši tiek minēts un izmantots ekumeniskajās sarunās, kad atsevišķi luterāņi kāro atrast kopīgu valodu ar anglikāņiem un Romas katoļiem, kuriem vēsturiskais episkopāts, apustuliskā sukcesija un bīskapu baznīcas pārvalde ir obligāts baznīcas ekumeniskās vienības priekšnosacījums.
Nozīmīga persona šai kontekstā ir zviedru baznīcas pirmais evaņģēliskais arhibīskaps Laurentijs Petri. Viņš tiek minēts kā luteriskās sukcesijas turētājs, kurš esot ienesis un saglabājis to arī luterāņu baznīcā. Šoreiz tad arī runāsim par Zviedrijas reformatoru un viņa uzskatiem.
Pirmais evaņģēliskais arhibīskaps
Laurentijs Petri (1499–1573) kopā ar vecāko brāli Ulavu Petri bija ļoti nozīmīgas personas Zviedrijas reformācijas vēsturē. Abi brāļi bija mācījušies un studējuši Vitenbergā un, Lutera reformācijas iedvesmoti, centās īstenot baznīcas reformas arī savā zemē. Līdzīgi Luteram viņi veica pirmo Bībeles tulkojumu zviedru valodā, kas tika pabeigts jau 1541. gadā.
32 gadu vecumā Laurentiju Petri ievēlēja un iecēla par arhibīskapu. 1531. gada 22. septembrī bīskapa amatā viņu konsekrēja Vesterosas bīskaps Petrus Magni, kuru savukārt bija konsekrējis pats pāvests. L. Petri kā Zviedrijas baznīcas pirmais evaņģēliskais arhibīskaps kalpoja savai baznīcai ļoti ilgu laiku – 42 gadus, kā arī veica plašas evaņģēliskas reformas.
Diemžēl augstbaznīciski un ekumeniski noskaņotie ļaudis Zviedrijā mēdz iztēlot Zviedrijas baznīcu kā īpašu un atšķirīgu līniju luterismā, kura labāk par citām luterāņu baznīcām ir paturējusi vēsturisko pēctecību, saglabājot bīskapa amatu un apustulisko sukcesiju.
Un L. Petri šai sakarā tiek minēts kā “īpašās” zviedru tradīcijas aizsācējs, kas esot ieturējis neatkarīgu līniju no vācu luterisma. Kad Vācijā bīskapi vairs netika saukti par bīskapiem un apustuliskā sukcesija vairs nebija cieņā, tad Zviedrija šo pēctecības līniju it kā esot saglabājusi.
Vai tiešām Zviedrijas reformācija bija būtiski atšķirīga no Lutera vācu reformācijas? Un vai tiešām pirmais evaņģēliskais arhibīskaps L. Petri bija vēsturiskā bīskapa amata un apustuliskās sukcesijas aizstāvis, kā to šodien apgalvo ekumeniskās kustības darboņi?
Uz šiem jautājumiem jāatbild noraidoši. Nē, zviedru reformācija teoloģiskā ziņā neatšķīrās no vācu reformācijas. Nē, L. Petri nebija nedz īpaša bīskapa amata, nedz apustuliskās sukcesijas aizstāvis.
Tas ir nozīmīgi, jo LELB kontekstā zviedru baznīcas piemērs ticis izmantots kā vēsturisks arguments, aizstāvot bīskapu īpašo lomu luterāņu baznīcā. Tomēr šī ideja par bīskapu lomu un apustulisko sukcesiju (kas nodota ar roku uzlikšanu) nav ienākusi luterāņu baznīcā reformācijas laikā.
Tā ir “importēta” luterāņu baznīcā krietni vēlāk, iespējams tikai 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā līdz ar ekumeniskās kustības uzplaukumu. (skat. H. Zasse “Apustuliskā sukcesija” (žurnāls “Mantojums”, nr. 4. (16.), 1995. g., izd. LMF).
Patiesā un viltus priesterība
Lai ieraudzītu, ka zviedru augstbaznīcas paustās idejas par L. Petri kā apustuliskās sukcesijas aizstāvi ir pilnīgi nepamatotas, pietiek ar nelielu ieskatu paša L. Petri rakstos, kas vislabāk apliecina viņa skaidro vāciski luterisko pārliecību, kurā nav ne miņas no apustuliskās sukcesijas un vēsturiskā episkopāta.
Ieskatīsimies L. Petri rakstā “Refutatio erroris Herbesti” (“Herbsta maldu atspēkojums” no grāmatas “Om Sakrament och ämbete”, izd. Bokförlaget Pro Veritate, Uppsala, 1993). Tā ir viņa polemika ar kādu katoļu priesteri Herbstu, kas apsūdzēja luterāņus, ka tiem nav īstu priesteru, īstā svaidījuma un apustuliskās pēctecības, ko sniegt spēj tikai Romas pāvests un bīskapi.
Tas ir ļoti interesants raksts. Šā raksta apakšvirsraksts “Patiesas un viltus priesterības atpazīšana” vēl labāk un precīzāk izsaka šā raksta būtību. L. Petri apgāž Herbsta apsūdzības kā nebibliskas. Ar Bībeles argumentiem viņš pierāda, ka luteriskā priesterība ir īsta un pamatota Svētajos Rakstos, kā arī norāda uz tā sauktās vispārīgās priesterības fundamentālo nozīmi.
Liekas, ka te arhibīskapam L. Petri būtu īstā reize un vieta atgādināt Herbstam, ka arī viņu ir savulaik (1531. g.) ordinējuši Romas bīskapi tā sauktajā apustuliskajā sukcesijā ar roku uzlikšanu, un šai ziņā viņš nav sliktāks par Romas bīskapiem. Tomēr viņš to nepiemin ne ar vārdu un, šķiet, ir pilnīgi aizmirsis.
Vienīgais izskaidrojums šai “aizmāršībai” ir tas, ka šo paša saņemto romiešu bīskapu konsekrāciju un vēsturisko pēctecību Laurentijs Petri neuzskatīja par nopietnu biblisku un teoloģisku argumentu, lai ar to pamatotu savu amatu un kalpošanu.
Taisni otrādi. L. Petri nemitas atkārtot atkal un atkal, ka Romas priesterībai, svaidījumam un pēctecībai nav nekāda pamatojuma Svētajos Rakstos. Viņš pat dodas vēsturiskā ekskursā, lai parādītu Romas baznīcas struktūras un hierarhijas izcelšanos, kam nav nekāda sakara ar Dieva vārdu un kas tāpēc ir nosacīta un maināma kārtība.
L. Petri iet pavisam citu ceļu. Balstoties Rakstos, viņš rāda, ka vārds “priesteris” ir ļoti neveiksmīga izvēle, lai apzīmētu Dieva vārda kalpu. Pēc Kristus nākšanas Vecās Derības levītiskā priesterība ir zaudējusi savu nozīmi. Jaunajā Derībā mēs zinām tikai vienu priesteri – augsto priesteri Kristu, kas vienreiz par visām reizēm ir upurējies par cilvēku grēkiem. Tagad Sava upura spēkā Kristus visus ticīgos sauc par “ķēnišķiem priesteriem”.
Tātad L. Petri par pamatu uzskata ticīgo vispārējo priesterību un visas draudzes tiesības, viņš noliedz, ka romiešu priesterībai piemistu kāds īpašs svaidījums, kāds īpašs ordinācijā piešķirts neizdzēšams raksturs (character indelebilis) vai kāda apustuliskā sukcesija.
Tātad Romas priesteriem nav nekādas augstākas pilnvaras, kas nepiemistu visiem ticīgajiem. Citiem vārdiem sakot, Jaunajā Derībā vairs nav īpašas priesterības kārtas, kas būtu par vidutāju starp Dievu un cilvēkiem. Visi Jaunās Derības kristītie un ticīgie ir “ķēnišķi priesteri”.
Tāpēc arhibīskaps L. Petri ir ļoti noskumis, ka Romas baznīca “priestera” vārdā sauc tikai baznīcas kalpotājus, ka ir izveidota īpaša kārta un hierarhija un “priestera” vārds nolaupīts visiem ticīgajiem. L. Petri viscaur šim rakstam izaicina Herbstu – ja viņš spēj, lai pierāda ar Rakstiem pretējo! Taču Herbstam nav Bībelē balstītu argumentu.
Bet Bībele mums māca, viņš saka Herbstam, ka īstā priesterība ir visu ticīgo priesterība, kuri Kristībā ir atdzimuši ar ūdeni un Svēto Garu, kuri visi ir saņēmuši Svētā Gara svaidījumu, kuriem visiem caur Kristu ir pieeja pie Dieva žēlastības troņa, kuri visi ir aicināti apliecināt un izplatīt Dieva vārdu, kuri visi ir aicināti pienest pateicības upurus Dievam un aizlūgt par citiem.
Priesterības tiesības
Lasot šo L. Petri darbu, var rasties iespaids, ka viņš par galveno uzskata vispārējo priesterību, bet Dieva vārda kalpošanas jeb mācītāja amatu viņš vai nu aizmirsis, vai vispār noliedz. Tomēr tā tas nav.
Gan šai rakstā, gan arī citos L. Petri apliecina, ka mācītāja amats ir Dieva dots un iedibināts, taču tas nav priesterisks, nav starpniecisks, nav upuru pienešanas amats par savas tautas grēkiem, kā tas bija Vecajā Derībā. Jaunajā Derībā tas ir – Kristus Evaņģēlija un Dieva vārdu sludināšanas un sakramentu pārvaldīšanas amats.
L. Petri māca, ka mācītāja – baznīcas kalpotāja amats izriet no vispārējās priesterības tiesībām un pilnvarām: baznīca kārtības labad izvēl un ieceļ atbilstošu cilvēku ar atbilstošām dāvanām mācīt, sludināt un izdalīt Sakramentus.
Pēc būtības arī šeit L. Petri apliecina, ka viņš ir īstens vācu luteriskās reformācijas sekotājs. Viņš mācīja to pašu biblisko mācību par vispārējo priesterību, ko mācīja Luters. Gan L. Petri, gan M. Luters māca, ka Debesu valstības atslēgas, grēku piedošanas vara pieder visai draudzei – visu ticīgo kopībai. Tās ir tiesības un privilēģijas, ko visu ticīgo priesterība ir saņēmusi Kristībā.
Lai kalpotu un liktu lietā šīs atslēgas, baznīca jeb ticīgo kopība aicina dažus mācītāja amatam jeb kalpošanai ar Vārdu. Gan L. Petri, gan M. Luters atkārtoti uzsver šīs vispārējās priesterības tiesības – aicināt, iecelt un iesvētīt kalpošanai atbilstošus cilvēkus, kā arī noraidīt un atcelt no amata, ja nepieciešams, tos, kas atkrituši vai nepilda savus pienākumus.
Tas pats attiecas uz bīskapiem. Bīskaps nav īpaša kārta vai garīgs stāvoklis, bet tikai daļa no Dieva vārda kalpošanas, kas izriet no baznīcas vispārējās priesterības tiesībām un privilēģijām.
Šis L. Petri raksts daudzējādā ziņā seko 1523. gadā M. Lutera izdotajam darbam “De instituendis ministris” (Par kalpošanas amatu), kur Luters pamāca baznīcu Bohēmijā, ka bīskapu atkrišanas gadījumā, ja nav uzticīgu bīskapu, kas ordinētu jaunus mācītājus, ticīgajiem vispārējās priesterības spēkā ir tiesības un pienākums pašiem sev iecelt un iesvētīt mācītāju.
No tā ir skaidri redzams, ka bīskapiem te netiek piedēvētas nekādas ekskluzīvas tiesības lemt par baznīcas mācību un dzīvi, par mācītāju iecelšanu un atcelšanu. Bīskaps nevalda pār ticīgo kopību. Bīskaps nav nekāda augstākā autoritāte. Bīskaps ir tikai daļa no Dieva vārda kalpošanas amata. Bīskapam nav pat augstākas garīgas pilnvaras kā citiem mācītājiem, tās ir tās pašas pilnvaras kalpot ar Dieva vārdu.
Tāpēc tas ir augstākā mērā mulsinoši, ka LELB jaunpieņemtā Satversme tik ļoti lielas pilnvaras ir piešķīrusi bīskapiem. Vai LELB sinode jeb kopsapulce ar vairākiem simtiem draudzes pārstāvju daudz labāk nepārstāvēja Kristus baznīcas vispārējās priesterības tiesības nekā saujiņa bīskapu? Vai LELB sinode, praktiski atdodot visu lēmējvaru bīskapu kolēģijai, vairs spēs disciplinēt savus bīskapus, ja tie rīkosies pret Dieva vārda mācību, kā tas mēdz notikt un nereti noticis baznīcas vēstures gaitā?
Un mulsinoši ir arī tas, ka jaunās bīskapu pārvaldes aizstāvībai tiek izmantota Zviedrijas reformācijas tradīcija un tās pirmais evaņģēliskais arhibīskaps Laurentijs Petri. Pats Zviedrijas reformators savos rakstos skaidri apliecina, ka ir uzticīgs vācu reformācijas sekotājs.
Tāpēc visas runas par Zviedrijas īpašo, atšķirīgo reformācijas mantojumu, kas it kā garantē apustulisko sukcesiju nepārtrauktā bīskapu ķēdē, ir tikai mūsdienu ekumenistu izgudrojums. L. Petri nepiešķīra vēsturiskajam bīskapu amatam nekādu izšķirošu lomu, bet vairāk rūpējās par visu ticīgo priesterības tiesībām dzirdēt skaidru un nesagrozītu Evaņģēliju.
Viņaprāt, bīskaps nebija nekādas īpašas apustuliskās svētības nesējs ar dievišķām tiesībām, bet gan līdzīgi kā vācu luterismā – bīskaps jeb superintendents bija vienīgi cilvēcisks baznīcas izkārtojums, kas Dieva vārda kalpošanas ietvaros īstenoja pārraudzību un koordinēja baznīcas darbu.
Fragmenti
Lai lasītājs pats spētu labāk spriest par Laurentija Petri bīskapa amata izpratni, šā raksta beigās sniedzu virkni citātu no minētā Laurentija Petri raksta Herbstam:
“..Kristus ir atstājis Dieva vārda amatu visiem baznīcas locekļiem, par kuriem Viņš ir ziedojis Savu miesu un asinis. Tāpēc tiem visiem tagad ir tiesības un privilēģija pateikties un izplatīt Evaņģēliju, lai arī citi dzirdētu un ticētu. Tieši to pašu raksta Pāvils korintiešiem (1.Kor. 14:26): “..katram ir kaut kas, vai psalms, vai mācība, vai atklāsme..” un tālāk : “Jo jūs pēc kārtas varat visi pravietot, lai visiem būtu pamācība un pamudinājums.” (31.p) Ko nozīmē Pāvila vēstulē “katram”, ko nozīmē “visiem”? Vai apustulis tiešām ar šo vispārīgo izteikumu domā tikai ar eļļu svaidītos un tonzurētos (tas ir, priesterus)? Tādēļ ar šo vietu ir vairāk nekā pietiekami spēcīgi un skaidri apstiprināts, ka Dieva vārda amats, kas ir augstākais baznīcā, pieder visiem kristiešiem, jo no tā izriet visas pārējās kalpošanas, kas piedien patiesam priesterim. Ar Dieva vārdu mēs mācām, ar Dieva vārdu svētījam, ar Dieva vārdu atraisām (no grēkiem) un saistām, ar Dieva vārdu kristījam, ar Dieva vārdu iztiesājam mācību..” (75. lpp.)
“Priesteru uzdevums ir iztiesāt mācības jautājumus.. “Vai jūs nezināt,” jautā Pāvils, “ka svētie tiesās pasauli?” Un tūlīt pēc tam: “Vai nezināt, ka mēs tiesāsim eņģeļus?” (1.Kor. 6:2) Ja svētie, t.i., ticīgie kristieši, tiesās pasauli, cik gan lielākā mērā tie var tiesāt Romas baznīcu, kas ir daudzkārt zemāka par pasauli un eņģeļiem? Tāpēc saskaņā ar priesteru uzdevumu iztiesāt visu veidu mācības jautājumus, kas minēts pie citiem visu kristiešu uzdevumiem, tiem ir ne tikai tiesības atgūt šīs pilnvaras, bet tas ir jādara, lai Kristus netiktu aizliegts. Jo tas nav jautājums par gribēšanu vai drīkstēšanu, bet par nepieciešamību un dievišķu pavēli.” (86. lpp.)
“Brīvā valstī visiem pilsoņiem ir tās pašas tiesības, un tomēr tiek izraudzītas īpašas amatpersonas, kas aprūpē visu to, kas kopīgs sabiedrībai un pilsoņiem. Tas tiek darīts, lai kopīgais labums nenonāktu visļaunākajā sajukumā. Tādā pašā veidā arī baznīcā tiek ievēlētas un ieceltas piemērotas personas, kas atklāti mācīs un sprediķos, pārvaldīs Sakramentu un pildīs citus publiskus baznīciskus uzdevumus. Tā Pāvils dod Titam norādījumus: “Tādēļ es tevi atstāju Krētā, lai tu nokārtotu to, kas vēl atlika, un katrā pilsētā ieceltu presbiterus, tā kā es tev liku darīt.” (Tit. 1:5) Citā vietā viņš saka, ka visam ir jānotiek pieklājīgi un kārtīgi (1.Kor. 14:40). Un kaut arī viņš dod visiem tiesības pravietot, proti – mācīt, sacīdams: “Jo jūs pēc kārtas varat visi pravietot..” (31. p.) Viņš neļauj visiem runāt vienlaicīgi: “..ja kādam citam, kas tur sēd, nāk atklāsme, tad pirmais lai cieš klusu..” (30. p.), un kārtības labad viņš liek pārējiem ciest klusu, lai tikai viens runā. Taču tādējādi viņš nav atņēmis kristiešiem viņu tiesības, kā to netaisnīgi dara pāvestieši, atceļot baznīcas kristiešu priesterības kopīgās tiesības un piesavinoties tās vienīgi sev, tā izkropļojot tās ar visādu aplamu lietošanu. Tādēļ viņiem nav tas pats amats, bet kaut kas jauns, kas Rakstiem ir pilnīgi svešs.” (87. lpp.)
“Es esmu parādījis, kāds liels ļaunums ir cēlies no tā, ka vārds “priesteris” (sacerdos) ir ticis lietots, lai apzīmētu baznīcas kalpotājus. Jo tādējādi baznīcā ir ieviests pāvestiešu jaunais un aplamais priesteru amats un atcelta īstā priesterība, kas pieder visiem kristiešiem, līdzīgi kā baznīcas tēvi ir kļūdaini sākuši saukt Kristus krusta upura piemiņu (Sveto Vakarēdienu) par upuri.” (91. lpp.)
“Jā, vēlāk kalpošanā un darbos notika pārmaiņas, lai pielīdzinātos varai un cienībai, baznīcas vadība apauga ar vēl smalkākiem amatiem un radās baznīcas hierarhija, ar ko pāvestieši tā lepojas, proti – ka zem visaugstākā Romas pāvesta atrodas kardināli, patriarhi, arhibīskapi, bīskapi, administratori, prāvesti, dekāni, kantori, arhipresbiteri utt. Lai arī pasaules acīs šiem amatiem ir liela cieņa, tomēr Svētajos Rakstos nav atrodams nekas ne par viņu kalpošanu, ne par nosaukumiem..” (94. lpp.)
“No kurienes viņiem ir šī apustuliskā sukcesija, ar ko viņi tik ļoti lepojas? No kurienes viņiem ir šī miesīgā un vairāk nekā pasaulīgā lieta? Katrā ziņā viņi to nevar atvasināt no baznīcas amata, ko Pāvils sauc par Gara amatu. Tas pats attiecas uz viņu priesterības amatu, kas būtiski atšķiras no kristiešu vispārējās priesterības.” (96. lpp.)
“Kaut arī Tev, Herbst, nav nekāda pamatojuma Svētajos Rakstos, Tu tomēr nekaunies atkal un atkal izsaukties: “Mēs, kas esam svaidīti ar eļļu, esam ar tonzūrām un pāvesta bīskapu ordinēti, mēs esam vienīgie priesteri, kam ir vara konsekrēt (Sv. Vakarēdienu). Bet jūs, luteristi, kam nav tonzūras un svaidījuma ar eļļu un kas neesat pāvesta bīskapu ordinēti, jums nav šīs varas!” Bet kāpēc tā, es jautāju? Mēs tomēr esam kristieši, un tātad patiesi priesteri, no Svētās Trīsvienības caur Svētā Gara žēlastību svaidīti un apstiprināti ar Pāvila vārdiem: “..kas mūs ir svaidījis, ir Dievs..” (2.Kor. 1:21)” (108. lpp.)
“Bet, tā kā Jaunās Derības priesterība ir garīga, tad pēctecība jeb sukcesija ir nevis miesīga, bet Gars, proti – ikviens, kas saņem Svētā Gara svaidījumu, kā tas notiek Kristībā, vienlaikus saņem pilnas tiesības uz kristīgo priesterību, neatkarīgi no jebkādas miesīgas sukcesijas..” (110. lpp.)
“Tālāk, lai cik bieži Tu to atkārtotu, tomēr aplams ir Tavs uzskats, ka vara konsekrēt ir piešķirta ārējam amatam, proti – ka vienīgi pāvestiešiem ir vara konsekrēt, jo viņi ir bīskapu ordinēti, kuri stāv nepārtrauktā mantojuma ķēdē no apustuļiem. Jo publiskiem baznīcas kalpotājiem (resp. mācītājiem) nav likumīgas tiesības uz amatu tāpēc, ka viņi saņēmuši roku uzlikšanu no vienas vai otras personas, bet gan tāpēc, ka tas ir aicināts šai kalpošanai vai nu nepastarpināti no Dieva vai arī pastarpināti no baznīcas un pareizi to veic.” (110. lpp.)
“Jo baznīcai pret savu gribu nav obligāti jāpieņem tas, ko bīskaps ordinē, turpretī bīskapam ir jāordinē tas, ko baznīca aicina. Bet, ja arī baznīca uztic bīskapam tiesības izraudzīt baznīcas kalpotājus (mācītājus), kā tas parasti tagad notiek, tad arī ir tā, ka – ja tas pats bīskaps aplam izmanto baznīcas piešķirtās pilnvaras un ordinē vilkus, tas ir, maldu mācītājus ..piemērotu cilvēku vietā, tad baznīca var atņemt viņam likumīgās tiesības un atcelt šādu nelieti kā nelaimi un maitātāju, jā, tā baznīcai ir jārīkojas un jāieceļ cits, kas atrasts par piemērotu atceltā vietā. Kristus taču saka: “Sargieties no viltus praviešiem!” (Mt. 7:15) Un Pāvils pamudina draudzi tādā pašā veidā uzmanīties no šādiem vilkiem (Fil. 3:2) un piešķir tiesības baznīcai atcelt viņus no kalpošanas, ja kas tāds notiek, un viņu vietā iecelt citus, labākus. Jo šīs baznīcas tiesības nepieciešami izriet no tās Dieva dotajām tiesībām iztiesāt mācības jautājumus. Bet, ja maldu mācītājs, kuru atbalsta pasaulīga vara, ar spēku un pret draudzes gribu turas pie sava amata, kā to dara pāvests ar visām savām pūķa bruņām, tad draudzei atliek darīt tikai vienu, proti – bēgt un vairīties no šādiem vilkiem un nekad neizmantot viņa postošos pakalpojumus. Jo ir labāk, ka dievbijīgiem un ticīgiem nav nekāda mācītāja, nekā viņu mācītājs ir vilks. Šajā situācijā draudzei paliek pats Kristus, kas ir visu ganu virsgans, kas savai novārtā atstātajai draudzei apsola: “Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” (Mt. 18:20)” (111. lpp.)
“Pat ja mūsu draudzes ir vājas un tām ir daudz trūkumu, tad tomēr tās ar izstieptām rokām apskauj žēlastības vārds un tās vairās un jūt riebumu pret visām aplamībām, kas ievestas pret Dieva vārdu. Gribi Tu vai negribi, bet Tev jāatzīst, ka tās ir patiesās Kristus baznīcas pazīmes, ka patiesās un uzticīgās draudzes klausa Kungam Jēzum Kristum, un tām ir pilnīgas tiesības aicināt sev par mācītājiem tos, ko tās uzskata par atbilstošiem, un tiem nav jāklausa pāvestiešu bīskapiem.” (113. lpp.)
“Tādēļ es uzskatu, ka tēvi sprieda pareizi, kad tie mācīja, ka jāpaklausa tiem bīskapiem un presbiteriem, kam ir apustuliskā sukcesija no apustuļiem, kamēr vien tie palika apustuliski, proti – bija apustuliskās mācības sargātāji. Bet Tavs uzskats ir kļūdains, kad Tu apgalvo, ka tas pats jādara (jāpaklausa bīskapiem un presbiteriem), kad tie ir atkrituši un atsvešinājušies no apustuliskās mācības.” (115. lpp.)
Uģis Sildegs