Latvijas Luterānis ir neatkarīgs laikraksts, kas nav saistīts ar Latvijas evaņģēliski luterisko baznīcu (LELB). Tāpēc Latvijas Luterānis parasti ir ļoti maz rakstījis par LELB dzīvi, un diskusijas ar LELB nekad nav bijusi mūsu laikraksta prioritāte.
Tomēr LELB jaunās Satversmes pieņemšana – pēc vairāku teologu atzinuma – ir tik ievērības cienīgs notikums šīs baznīcas dzīvē, ka tas neizbēgami atstās paliekamas pēdas uz Latvijas luterismu nākotnē. Tāpēc arī mūsu laikrakstu šis notikums nav atstājis vienaldzīgu, un mēs vēlamies izteikt dažus pārspriedumus šai sakarā.
Jau iepriekšējos Latvijas Luterāņa numuros rakstījām par jaunās LELB Satversmes nelāgo tendenci – praktiski visu šīs baznīcas lēmējvaru koncentrēt bīskapu kolēģijas rokās, piešķirot bīskapiem nepamatoti lielas pilnvaras.
Jaunā Satversme ir nozīmīgs lūzuma punkts LELB vēsturē. Ar tās pieņemšanu LELB ir kļuvusi par izteikti hierarhisku struktūru, kurā bīskapi pirmo reizi ir apveltīti ar suverēnu garīgu varu. Uzdrošinos apgalvot, ka LELB tagad ir tapusi par īstu “tradicionālo” konfesiju, kas ar savu stingro hierarhisko uzbūvi ir līdzīga Romas katoļiem un Austrumu pareizticīgajiem.
Lasot jauno LELB Satversmi, rodas ļoti skaidrs priekšstats par šīs baznīcas varas piramīdu. Visa garīgā autoritāte, reālā lēmējvara un izpildvara ir koncentrēta hierarhijas virsotnē – arhibīskapa un bīskapu kolēģijas rokās. Un, kā tas ir ikvienā varas struktūrā, pārvalde tiek realizēta ar rīkojumiem no augšas, savukārt apakšām bez ierunām vajag paklausīt.
Kad hierarhija nostiprinās
Ja iepriekš LELB bīskapa vara bija ierobežota un to līdzsvaroja Sinode jeb kopsapulce kā galējā lēmējvara, tad tagad izšķirīgās tiesības ir piešķirtas bīskapiem. Satversme nosaka, ka bīskapiem ir vara atcelt jebkuru lēmumu baznīcā, izlemt par mācību, liturģiju, draudžu dzīvi, mācītāju ordināciju, iecelšanu, atcelšanu no amata, pārcelšanu uz citu vietu un arī amata atņemšanu.
Turklāt izskatās, ka jauniedibinātā kārtība pēc pārejas perioda beigām paliks kā “akmenī iecirsta”, kuru mainīt vairs nebūs reāli. Jo tajā noteikts, ka esošās Satversmes grozīšana vai jaunas Satversmes pieņemšana turpmāk būs iespējama tikai pēc sarežģītas birokrātiskas procedūras un ar ievērojamu – 3/4 – balsu vairākumu.
Apzinoties LELB iekšienē pastāvošo domu un viedokļu dažādību, ir grūti iedomāties, ka LELB kopsapulce kādreiz varētu panākt tik lielu vienprātību un balsu vairākumu, lai spētu atcelt izteikti hierarhisko bīskapu pārvaldi un ierobežot bīskapu nesamērīgi lielās pilnvaras.
Kā mēs zinām no “tradicionālo” konfesiju – katoļu un pareizticīgo – vēstures, tad būtiskas reformas šādās hierarhiskās baznīcās ir grūti vai pat neiespējami īstenot. Reformas ir iespējamas vienīgi tad, ja tās tiek organizētas un vadītas no augšas. Savukārt laju un pat mācītāju iniciatīvai “no apakšas” ir pavisam nebūtiska loma.
Kāds varētu jautāt: vai krāsas te netiek pārlieku sabiezinātas? Vai tad luterāņu baznīcai nav tiesības izvēlēties tādu pārvaldes formu, kādu tā pati vēlas? Vai tad tai nav evaņģēliska brīvība veidot tādu baznīcas iekārtu, kādu to prasa konkrētā situācija?
Tas ir tiesa. Luterāņu baznīca šai ziņā ir paturējusi brīvību izvēlēties, kas tai piemērotāks. Visas lielās kristīgās konfesijas māca kādu ļoti konkrētu modeli, kā baznīcai ir jātiek organizētai. Turpretī luterāņu baznīca allaž ir mācījusi, ka ārējā struktūra nav izšķirīga (jo tā nav stingri noteikta Bībelē) un var tikt mainīta atbilstīgi apstākļiem.
Par ko tad uztraukties? Ja jau var pastāvēt dažādība, tad kāpēc ne hierarhiska bīskapu pārvalde? Tomēr būsim uzmanīgi – lai arī viss ir atļauts, bet ne viss der un ne viss kalpo Evaņģēlijam. Un tas ne reizi vien ir pierādījies baznīcas vēstures gaitā, kad tā sauktās baznīcas tradīcijas un baznīcas kanoni ir aizstājušies priekšā kristīgajai vēstij un to aizēnojuši.
Reformācijas pieredze
Kad Luters baznīcas reformācijas sākumā 1519. gadā pieredzēja, kā Romas pāvests un bīskapi ar saviem baznīcas kanoniem viņu nolādēja un vērsās pret biblisko un evaņģēlisko ticību, izdeva pret viņu bullu un sadedzināja viņa grāmatas, tad Mārtiņam Luteram nekas cits neatlika kā – publiski sadedzināt Romas baznīcas kanonu jeb baznīcas likumu grāmatu, kura noliedza Evaņģēliju.
Tātad nebūt nav tā, ka jebkura Satversme, jebkuri kanoni un jebkura baznīcas iekārta kalpo evaņģēliskai ticībai. Tieši tāpēc savulaik luterāņu baznīca tik skaidri pauda savu attieksmi pret Romas katoļu baznīcas kanoniem un hierarhisko bīskapu valdīšanu, jo tie bija cilvēku likumi, kas nostājās pret Dieva vārdu.
Taču ievērosim, ka reformācija nenoraidīja bīskapu amatu un kalpošanu kā tādu, bet noraidīja viņu uzurpēto varu un hierarhisko valdīšanu, kas kaitē Evaņģēlijam un tāpēc nav pieļaujama:
“Ja bīskapi gribētu būt īsti bīskapi un rūpēties par baznīcu un Evaņģēliju, tad varētu pieļaut – mīlestības un vienprātības dēļ, bet ne tādēļ, ka tas būtu nepieciešams –, ka viņi mūs un mūsu mācītājus ordinē un apstiprina, nepieļaujot tomēr nekādas tukšas ārišķības un māžošanās nekristīgu izrāžu un greznības veidā. Bet viņi nav nekādi īsti bīskapi vai arī nepavisam negrib tādi būt; drīzāk viņi ir pasaulīgi kungi un valdnieki,” raksta Luters (Vienprātības gr., 316. lpp.)
Luters saredzēja lielu bīstamību tajā, ka bīskapi iegūst lielu garīgu varu un nekontrolēti valda kristīgajā baznīcā. Tāpēc Luters un Vienprātības grāmata māca, ka ir nepieciešams ierobežot bīskapa varu un tiesības. To darot, luterāņi ir rūpīgi izšķīruši, kas ir bīskapu vara pēc Dieva piešķirtām tiesībām un kas ir bīskapu vara pēc cilvēku piešķirtām tiesībām.
Šai ziņā luterāņiem vienmēr ir bijušas ļoti būtiskas atšķirības no katoļiem un pareizticīgajiem. Ja abas šīs lielās konfesijas uzskata, ka baznīcas hierarhija ir Dieva iedibināta un pavēlēta, tad luterāņi hierarhiju aplūko vienīgi kā cilvēcisku veidojumu – bez dievišķām tiesībām. Luterāņi arvien ir vairījušies, lai cilvēciskā hierarhija netiek celta augstāk par Dieva vārdu un lai bīskapiem nebūtu lielākas varas kā vien – Dieva vārda kalpošanas amats.
Diemžēl jaunā LELB Satversme ir gājusi pa katoļu un pareizticīgo ceļu, ieviešot praktiski neierobežotu bīskapu hierarhiju. LELB bīskapi ir apveltīti ar visplašākajām pilnvarām. Tiem pieder augstākā un galējā lēmējvara. Tas ir līdzīgi kā sacīts Katoliskās baznīcas katehismā, ka Bīskapu kolēģija ir “augstākās un pilnīgākās varas pār Baznīcu nesēja.” (240. lpp.)
Tikai viens ir neaizstājams
LELB Satversmes veidotāji nav uzskatījuši par vajadzīgu atrunāt kārtību, lai LELB varētu uzraudzīt un, ja nepieciešams, ierobežot bīskapu darbību. Ja arī Satversme paredz iespēju, ka bīskaps var tikt atcelts no sava amata, tad piramīdas virsotne – arhibīskaps – ir praktiski neaizskarams. Tādējādi ir iedibināts princips, ka blakus Dieva vārdam baznīcā ir nācis vēl viens nemainīgs un neaizstājams lielums – arhibīskaps!
Par nožēlu jāsaka, ka tik lielas amata privilēģijas nekad nav vedušas pie kā laba gala. Šāda cilvēciska autoritāte, kāda piešķirta arhibīskapam, neizbēgami noved pie autoritāras pārvaldes, kas nepacietīs nekādu opozīciju vai polemiku un varēs nerespektēt arī Dieva vārdus. Protams, lai Dievs dod, ka es kļūdos!
Turklāt šāds “neaizstājams” LELB arhibīskaps liek domāt, ka bez šīs hierarhiskās struktūras baznīca nebūtu pilnīga. Ja, kā Satversme apgalvo, bīskaps ir apustuliskās sukcesijas uzturētājs, sargātājs un simbolizētājs – amats, ko tas saņēmis no citiem bīskapiem “ar roku uzlikšanu”, tad acīmredzot bez šā amata baznīca nebūtu īsta un pilnvērtīga.
Taču šāds uzskats ir klajā pretrunā ar luterāņu ticību. Mūsu ticības apliecības māca, ka Kristus baznīca šai pasaulē ir atpazīstama tikai pēc Dieva vārda un pareizi pārvaldītiem sakramentiem. Tās ir vienīgās baznīcas nepieciešamās pazīmes. Bīskapu amats nepieder pie Kristus baznīcas pazīmēm.
Tāpēc tas ir jāuzskata par klaju aplamību, ka arhibīskaps luterāņu baznīcā ir padarīts par “neaizstājamu”. Jo neaizstājams baznīcā ir tikai Dieva vārds un sakramenti – Dieva dotie žēlastības līdzekļi, kas ceļ, veido un uztur baznīcu. Padarot arhibīskapu par neatceļamu, LELB Satversme blakus Dieva vārda autoritātei ir ieviesusi jaunu cilvēcisku autoritāti – arhibīskapu.
Par nožēlu tas stipri atgādina Romas katoļu modeli, kur blakus Dieva vārda autoritātei ir likta cilvēciska autoritāte – pāvests un baznīcas tradīcija. Un Romas baznīcas vēsture mums vēsta bēdīgu stāstu par to, kā šī cilvēciskā autoritāte ir radījusi baznīcā arvien jaunas nekristīgas, nebibliskas mācības (piemēram, par celibātu, par purgatoriju, par pāvesta nemaldību, par Marijas Debesīs uzņemšanu).
Turpretī luterāņu ticība māca Dieva vārdu kā vienīgo, augstāko un neapstrīdamo autoritāti kristīgajā baznīcā. Neviens un nekas tai nestāv līdzās. Vienprātības grāmata (kas ietverta arī LELB Satversmes preambulā) skaidri saka:
“Mēs ticam, mācām un apliecinām, ka vienīgā norma un mēraukla, pēc kuras jāizvērtē un jāiztiesā visas mācības, kā arī mācītāji, ir tikai un vienīgi Vecās un Jaunās Derības praviešu un apustuļu raksti.” (466. lpp.)
Arī LELB Satversmes preambulā ir it kā apliecināts tas pats: “Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca ir draudze, kas celta uz apustuļu un praviešu pamata, kur stūra akmens ir Kristus Jēzus. Tās pamats, likums un mēraukla ir Vecās un Jaunās Derības grāmatas.”
Respektīvi – tas nozīmē, ka pat baznīcas augstākajām amatpersonām kā arhibīskapam un bīskapiem ir jāstāv zem Dieva vārda. Tāpēc baznīcas Satversmē pēc būtības bija jāparedz zināma kārtība kā pēc Dieva vārda mērauklas disciplinēt, ja nepieciešams, arī baznīcas vadītājus. Taču saskaņā ar LELB Satversmi arhibīskapa disciplinēšana faktiski nav iespējama.
Piemēram, ja gadījumā arhibīskaps sāk mācīt pretēji Dieva vārdam jeb Svētajiem Rakstiem, tad arī viņš ir disciplinējams vai atceļams no amata. Šo patiesību apliecina arī lielais baznīctēvs Augustīns, sacīdams: “Nav jāseko un jāklausa arī katoliskajiem bīskapiem, ja tie maldās vai ko māca pret kanoniskajiem Svētajiem Rakstiem.” (Vienprātības gr., 68. lpp.)
Kam pieder baznīcas vara?
Kam tad pēc luterāņu izpratnes pieder galējais vārds baznīcas pārvaldē? Atbilde ir pavisam vienkārša: tas pieder pašai Kristus baznīcai. Tieši Savai baznīcai Kristus ir uzticējis Debesu valstības atslēgas (Mt. 16) – garīgo varu un visas pilnvaras saskaņā ar Dieva vārdu, kā arī līdz ar to – praktisko baznīcas pārvaldi.
Te nu seko pats dīvainākais, ka, nobalsojot par jauno Satversmi, LELB kopsapulce ir padarījusi sevi beztiesīgu – tā pati sev laupījusi baznīcas pārvaldes tiesības. Nopietnam luterānim tas ir neizprotami: kāpēc LELB Sinode visu baznīcas lēmējvaru naivi atdevusi dažu bīskapu rokās?
Manuprāt, tas viss balstās uz aklu un tuvredzīgu paļāvību, ka bīskapi jau nekļūdīsies, vienmēr paliks uzticami – gan jau viņi redz un zina labāk. Taču, kaut nedaudz pazīstot vēsturi un pavērojot to, kas noticis ar citu zemju bīskapiem, ir labi redzams, ka ilgstoša uzticamu bīskapu pēctecība ir ļoti reta parādība.
Melanhtons traktātā “Par pāvesta varu un primātu” norāda uz rūgto vēsturisko pieredzi katoļu baznīcā, kur Romas bīskapa absolūtā vara radījusi pavisam traģiskas sekas: “Viņš (bīskaps) aizstāv savas kļūdas ar varu un slepkavībām un aizliedz tās apspriest.. Jo, kad baznīcai ir atņemtas spriešanas tiesības, bezdievīgas mācības un bezdievīgus kultus vairs nevar atcelt, un uz laiku laikiem tiek pazudinātas neskaitāmas dvēseles.” (Vienprātības gr., 329. lpp.)
Tālab ir ārkārtīgi svarīgi, lai kristīgā baznīca, visi ticīgie – ķēnišķīgie priesteri, laji un mācītāji, apzinātos, paturētu un nepazaudētu savas Dieva dotās tiesības spriest saskaņā ar Dieva vārdu, rūpēties par Evaņģēlija tīrības saglabāšanu, sakramentu pārvaldīšanu, mācītāju iecelšanu un baznīcas pārvaldi. Jo vara lemt par šīm lietām nepieder tikai bīskapam un vadībai, bet – visai ticīgo tautai.
Ļoti svarīgi ir arī tas, ka baznīca izveido sev tādu pārvaldes modeli, kas pēc iespējas labāk kalpo Evaņģēlija patiesībai un ir pēc iespējas mazāk atkarīgs no konkrētiem amatiem un personībām. Lai arī ir skaidrs, ka šai grēcīgajā pasaulē nav tādas baznīcas iekārtas, kas pilnībā pasargātu no maldiem, un nav tādas Satversmes, kas pilnībā garantētu pareizas mācības saglabāšanu, tomēr skaidrs ir arī tas, ka pastāv nepārprotami aplamas baznīcas iekārtas, kas cilvēcisku organizāciju un kārtību liek līdzās vai augstāk par Dieva vārdu, tāpēc tās neizbēgami nodara kaitējumu Evaņģēlija vēstij. Viens no lielākajiem draudiem Evaņģēlijam ir tieši cilvēciskās varas hierarhija baznīcā, kas Dieva patiesības apliecināšanu ar laiku padara neiespējamu.
Saskaņā ar luterāņu mācību labākā baznīcas iekārta ir tā, kas vislabāk sekmē skaidra Evaņģēlija sludināšanu un uzticīgu sakramentu pārvaldīšanu. Labākā baznīcas pārvalde ir tā, kas gādā par pareizu mācību un dievbijīgu dzīvi, kas Dieva vārdu arvien liek pirmajā vietā un patiesi rūpējas par saviem mācītājiem, draudžu darbiniekiem un lajiem.
Tieši tādi – garīgi – uzdevumi ir jāuztic bīskapam: rūpes par Evaņģēliju un sakramentiem, par koleģiālu un brālīgu baznīcas dzīves pārraudzību, nevis jāpiešķir viņam hierarhiska lemšana un noteikšana. Jo saskaņā ar Jauno Derību bīskaps nav nekas cits kā mācītājs jeb Dieva vārda kalps. Un tāpēc – pēc dievišķām tiesībām – bīskapam nav citas, augstākas garīgas varas kā “vienkāršam” mācītājam.
Tas ir skaidri formulēts Vienprātības grāmatā: “Hieronīms tātad māca, ka bīskapiem un prezbiteriem, proti – mācītājiem, ir dažādas pakāpes tikai pēc cilvēku piešķirtām pilnvarām.” (331. lpp.) Bet – “pēc Dieva likuma nav atšķirīgu bīskapa un mācītāja pakāpju” (332. lpp.). Tas nozīmē tikai to, ka bīskapam pēc būtības nav citas – augstākas – varas kā vien kalpot ar Evaņģēliju: sludināt, piedot vai nepiedot grēkus, pasniegt sakramentus un būt par dvēseļu kopēju.
Visas administratīvās un hierarhiskās funkcijas baznīcā ir tikai tīri cilvēciska kārtība, kas nekad nedrīkst nomākt Evaņģēliju. Arī laicīgai pārvaldei ir sava vieta baznīcas dzīvē – “mīlestības un miera labad”, lai viss baznīcā noritētu pieklājīgi un kārtīgi. Tomēr Bībelē mēs neatrodam norādi, ka bīskaps tiktu darīts par hierarhisku baznīcas dzīves noteicēju.
Uģis Sildegs