Autoritātes princips teoloģijā
“Tā Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli. Tā Kunga liecība ir patiesa un vientiesīgos dara gudrus. Tā Kunga pavēles ir taisnas, tās dara sirdi priecīgu, Tā Kunga bauslis ir skaidrs, tas apskaidro acis.” (Ps. 19:8–9)
“Tavs Vārds ir manu kāju spīdeklis (gaismeklis, lampa) un gaišums uz maniem ceļiem.” (Ps. 119:105)
“Visi Tavi Vārdi ir patiesība, un Tavas taisnās tiesas paliek mūžīgi.” (Ps. 119:160)
Šie ir tikai daži no psalmu apliecinājumiem, ka Dieva Vārds ir patiess, spēcīgs dzīvības avots, ka tas ir mūžīgi nemainīgs un svēts. Paši Svētie Raksti, tai skaitā arī psalmi, ir iedibinājuši mācību par autoritātes principu teoloģijā, tas ir, baznīcas mācībā jeb doktrīnā. Dažādās zinātnēs un mākslas nozarēs ir pamatkritēriji, pie kuriem attiecīgā disciplīna turas un kurus ievēro. Taču zinātnēs un mākslās šie pamatlikumi ir cilvēku pašu atrasti un noskaidroti. Īpaši apdāvinātas personības parasti ir atklājušas un noteikušas šos principus.
Renesanses gleznotāji atklāja perspektīvas likumus, cilvēka ķermeņa proporcijas, kā tās atveidot uz audekla vai papīra, un mākslas studentiem šie likumi jāapgūst, lai varētu saukties par profesionāļiem savā jomā. Līdzīgā veidā itāļu mūziķi atklāja, kā pierakstīt skaņas un tonalitātes, harmonijas pamatprincipus, kas arī pakļauti noteiktiem likumiem. Tas, kurš nezina šos likumus un neprot lasīt nošu lapu – nav profesionāls mūziķis. Nevar būt labs ārsts tas, kurš nezina cilvēka ķermeņa iekšējo uzbūvi, tā orgānu sistēmu arī topogrāfiski, kurš nezina cilvēka ķermeņa audu uzbūvi un nepazīst bioķīmiskos procesus, kas norisinās dzīvības uzturēšanai. Arī tie ir pamatprincipi, kuri laika gaitā ir noskaidroti, un tos ievēro medicīnas zinātne. Tas, kurš ārstē vai jelkādi manipulē, to visu nezinādams, ir šarlatāns. Līdzīgi ir matemātikā, fizikā, ķīmijā, astronomijā, filoloģijā un citās zinātnēs. Visās šajās zinātnēs un mākslās patiesība tiek atklāta novērojumu, eksperimentu un analītiskas intelektuālas sintēzes ceļā. Tā rodas autoritātes principi sekulārajās jomās.
Teoloģija ir atšķirīga no citām zinātnēm ar to, ka izziņas avots un likums, kas valda teoloģijā ir Svētie Raksti jeb Dieva Vārds. Teologi neeksperimentē un nelūkojas norisēs pasaulē, lai noskaidrotu patiesību vai lai iedibinātu jaunu doktrīnu/likumu. Teologi patiesību meklē Dieva atklāsmē, kuras vienīgais un nemainīgais avots ir Svētie Raksti – Vecā Derība un Jaunā Derība –, kuros Dievs caur praviešiem, apustuļiem un evaņģēlistiem Svētā Gara spēkā ir devis cilvēkiem to patiesību un likumus, kas nepieciešami cilvēka glābšanai no nāves un pazušanas. Teoloģija gan izdara novērojumus baznīcas dzīvē, cilvēku uzvedībā, sabiedrības dzīvē un aizvien par jaunu aplicē/lieto Dieva Vārda patiesību aktuālajās norisēs. Bet teoloģijas fenomens ir pamatots Dieva Vārdā, proti: ja arī novērojumi pasaulē un citās zinātnēs un mākslās nonāk pretrunā ar Dieva Vārda atklāsmi, tad ir jāklausa, jāseko Dieva vārda atklāsmei, bet ne acīm redzamajam.
Ja varam teikt, ka sekulārā zinātne un māksla līdz zināmai robežai ir racionāla, tad teoloģija pēc sekulārās mērauklas ir iracionāla jau pašos pamatos. Iracionāla tādā nozīmē, ka Bībeles vēsts, kas ir teoloģijas pamats, liecina par notikumiem, kas nav izskaidrojami ar laicīgās zinātnes vai mākslas likumiem, pat ir ar tiem pilnīgā pretrunā. Ja labas sekulārās zinātnes mērķis ir, tā teikt, „salikt visu pa plauktiņiem”, tad patiesi labas teoloģijas mērķis ir parādīt cilvēka grēcīgās domas absurdumu un nespēku iepretī dievišķajai un svētajai Rakstu atklāsmei.
Ja zinātne un māksla ir cilvēciski subjektīvas un mainīgas, tad teoloģijas pamats – Svētā Gara atklāsme Rakstos ir nemainīga un absolūti patiesa. Lieliska liecība tam ir, ka gan mēs, gan senās baznīcas kristieši un teologi lasām un pētījam vienus un tos pašus Rakstus un, lai arī reizēm ar grūtībām un reizēm ar nomaldīšanos, atrodam un apliecinām tos kā pilnīgi patiesus un negrozāmus. Arī pierādījumi jeb novērojumi un secinājumi teoloģijā pēc savas dabas ir atšķirīgi no sekulāro zinātņu un mākslu novērojumiem, eksperimentiem un secinājumiem, jo – tie ir Svētā Gara apliecinājums. Pāvils saka, ka Svētais Gars liecina mūsu garam, ka Bībeles mācība ir patiesa. Šajā atziņā ir arī sava daļa cilvēciska novērojuma, taču cilvēciskais novērojums vien pie dievišķas patiesības par iedzimto grēku, grēcinieka attaisnošanu, glābšanu Kristū un ievešanu Debesīs nenoved.
Šīs ir atziņas, kas cilvēkā rodas ar ticību, un ticība nav prātam aptveramu un pieņemamu Bībeles argumentu produkts, bet kritušajai cilvēka dabai pilnīgi nepieņemamas dievišķas patiesības iedēstīšana. Mirstīgais saņem nemirstību un ticībā tiek pacelts pāri likumiem, kas noteic visas norises mirstošajā pasaulē. Un, kad tas ir noticis, tad Dieva Vārds atklāj to, ko nozīmē būt zem svētā Kristus krusta šajā kritušajā un mirstošajā pasaulē, pār kuru grēka dēļ Dievs ir noteicis savu negrozāmo spriedumu.
Marks Harstats