Iepriekšējā rakstā “Par “estētiski noplicināto” un “jēdzieniski tukšo””, mēģinot saprast, kā kristietim lūkoties uz mākslu, pieķēros domai, ka visupirms katrs pats ir atbildīgs par to, kas viņā “ieiet”, un ka galvenokārt ir jāraugās, lai tā iespaidā nesamaitātos tas, kas “iziet” (Mk. 7:1–23). Tā ir ļaunākā situācija, kurai jābūt gatavam – ka mākslinieks neuzņemas nekādu atbildību par to, ko rada, jo mūsdienās viņam šo atbildību vairs neuzliek valsts iekārta. Tagad gribu padomāt par jautājumu, kas moka arī mani, proti, to, kā kristīgam māksliniekam nekļūt par “ļaunāko situāciju” savas mākslas patērētāju priekšā un kā vispār lūkoties uz savu mākslu.
Iesākumam – kāds citāts, kas ilustrē mākslinieka oreolu sekulārajā sabiedrībā.
“Masas vienmēr būs pret jauno mākslu. Tā ir pilnīgi nepopulāra, pat vēl vairāk – tā ir antipopulāra. Socioloģiskā nozīmē katrs tās darbs automātiski atstāj savādu iespaidu uz publiku, sadalot to divās daļās: viena – mazākums – to atzīst, otra – milzīgs, neskaitāms vairākums – tai ir naidīga. (..) Pieradusi valdīt visur, masa jūt, ka jaunā māksla, kas ir privileģētu, izredzētu instinktu māksla, jutekļu aristokrātijas māksla, apvaino tās “cilvēka tiesības”.” Tā teicis spāņu filozofs Hosē Ortega i Gasets esejā “Mākslas dehumanizācija” 1924. gadā.
Šīs domas aizmetņi meklējami vismaz Apgaismības laikmetā, bet milzu popularitāti šai idejai līdzīgas ir svinējušas visa 20. gadsimta garumā – gan sociologu un politologu teorijās, gan masu medijos izplatītajās tautpsiholoģijas idejās. Mākslinieks ir tāds īpašs cilvēks, un citi, tie “neradošie” un “pelēkie”, viņu nesaprot. Mūsdienās tie “neradošie” turklāt saprot arī to, ka nesaprot, un paradoksālā kārtā, jo vairāk nesaprot, jo vairāk atbalsta, jo ir pārliecināti par kādu īpašu patiesības daļu, kas ir pieejama tikai māksliniekiem. Ja kāds arī neatbalsta, tad tūdaļ uzrodas tādi, kas mīl tieši par to, ka citi neatbalsta utt. Mākslas teorētiķis Teodors Adorno norāda, ka mūsdienās sabiedrība māksliniekam pasūta “pati savu antitēzi”.
Kad mākslinieki jūtas skumji vai nesaprasti, viņi mēdz sevi stiprināt ar šo domu. Tomēr tās izejas punkts – masa, kas tiek aplūkota nevis kā atsevišķi cilvēki, bet kā organisms ar savām prasībām, kas allaž ir naidīgas oriģinālajam un kvalitatīvajam (par šo daudz un interesanti rakstījis jau pieminētais Adorno), – man šķiet diezgan nelaipns un nedaudz paranoisks. Un nebiblisks, protams.
Vai māksla ir no Dieva?
Daudz ir runāts par mākslas dievišķo dabu un mākslinieku kā šamani, ar kura starpniecību pārpasaulīgais vēstījums tiek nodots sabiedrībai. Mūsdienās, kad Dieva ideja sabiedriskajā domā sākusi zaudēt pat simbolisko ietekmi, tā vairs īsti nerunā, to sauc citā vārdā, piemēram, runājot par dzeju, kā augstākas raudzes īstenību, vai, runājot par mākslu kopumā, kā vienīgo krāsaino un skaisto lietu šajā garlaicīgajā, pārlieku lietišķajā pasaulē – tā pati reliģijas loma vien ir. Un tas var tā normāli sagrozīt māksliniekam galvu.
Lai arī māksla, protams, ir dievišķa. Tāpat kā trauku mazgāšana. Nav vietas vai lietas, ko nebūtu radījis Dievs, arī grēkos mēs izmantojam viņa doto materiālu. Cilvēka talants vai gudrība atšķirībā no spējas mazgāt rokas, protams, ir retāk sastopams un ļoti patīkams, tā kā nemaz nav grūti sākt to pielūgt.
Augustīns savas “Grēksūdzes” 34. nodaļas 53. pantā runā par to, ka mākslinieku radītais skaistums gan ir smēlies Skaistumā, kas ir pāri cilvēciskajām iespējām, norādot, ka tajā atklājas dievišķā “faktūra”, kas tomēr neizslēdz tā lietojumu nepareiziem mērķiem.
Kopš dievišķais tēls un līdzība ir zuduši līdz ar grēkā krišanu, nav pamata apgalvot, ka spēja uz “radošo darbību” būtu kas Dievam līdzīgāks par spēju mazgāt traukus – visi darbi paši par sevi tomēr ir nepilnīgi.
Vecajā Derībā (2.Moz. 31:4) ir aprakstīts mākslas pasūtījums, kas nāca tieši no Dieva lūpām – tabernākula pasūtījums Mozum, šim nolūkam apveltot Becaleēlu ar spēju “izdomāt mākslas darbus”, lai pagatavotu vietu, kur Dievs varētu mājot un kas liecinātu cilvēkiem par Viņa skaistumu un varenību. Tiesa, no šī nevar izdarīt secinājumu par to, ka vienīgais likumīgais mākslinieka uzdevums būtu Dieva slavēšana, nedz arī, ka mākslinieks būtu īpaši izredzēts Dieva mājokļa celšanai virs zemes, jo Mozus bauslība ir piepildīta, kopš “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū” (Jņ. 1:14). Dieva pasūtījums Becaleēlam tika piepildīts līdz ar Kristu, kas ienāca “caur lielāko un pilnīgāko telti, ne rokām taisīto, tas ir, ne šai radībai piederīgu” (Ebr. 9:11). Līdz ar Kristu, Dievs pats uzcēla sev jaunu tabernākulu.
Vai māksla ir no velna?
Vēl viena doma, kas mani mocījusi, tiesa, ne bez Septītās dienas adventistu un seno puritāņu palīdzības, ir par mākslas velnišķīgo dabu. Katrā no šīm denominācijām valda vai ir valdījis kāds uzskats par noteiktu mākslas veidu, kas ir “no velna”, un, ja godīgi, man arī pašai bija sava doma – par to, ka mākslinieki veic pasaules pārkārtošanu pēc sava prāta, pārradot visu acīmredzami sliktākā (jo nereālākā un nefunkcionālā; piemēram, Pikaso, kas izjauc tanti un saliek to kopā atkal nepareizi, tā, kā viņa nevarētu darboties) veidā, kā spļaujot acīs tam, kā to ir iecerējis Dievs. Par to, ka mākslā vairāk nekā citur piepildītos čūskas apsolījums “jūs būsit kā Dievs” (1.Moz. 3:5) un atkārtotos zelta teļa godināšana (2.Moz. 32).
Tomēr arī šī ideja ir paranoiska. Māksla noteikti nav nekas sliktāks par jebko, ko cilvēks spēj darīt, kopš viņa griba vairs nedarbojas saskaņā ar Dieva gribu. Un ir muļķīgi iedomāties, ka mākslinieka darbs varētu kaut kādā veidā konkurēt ar Dieva darbu. Radīšanas stāsts 1. Mozus grāmatas 1. nodaļā atklāj to, kā ir radīts viss, no kā cilvēks mūsdienās veido mākslu – gaisma, tumsa, dimensijas, laiks, dabas likumi, augi un dzīvnieki. Nav nekā, kas nebūtu izveidots, izmantojot Dieva jau radīto materiālu. Nekā, ko mēs būtu varējuši radīt vēl skaistāku par to, kas jau radīts. Piemēram, vai cilvēks var radīt kaut ko, kas būtu mazāks un skaistāks un funkcionētu labāk par atomu? (Skat. 104. psalmu).
Otrkārt – par jautājumu, vai drīkst vispār operēt ar realitāti tā, kā to dara mākslinieki. Mākslinieka darbs nekādi neatšķiras no visas pārējās saimnieciskās un nesaimnieciskās darbības ar radību; no tā, ko teologi sauc par “nožēlojamām valdīšanas atliekām”, kas cilvēkam pēc viņa krišanas palika no Dieva dotās varas pār visu radību. Skaidrojot mākslu, manuprāt, vislabāk vilkt paralēles ar 1. nodaļā aprakstīto vārdu došanu lopiem un putniem, kad Dievs “pieveda tos pie cilvēka, lai redzētu, kādā vārdā viņš tos nosauks, un, kā cilvēks nosauktu ikvienu dzīvu radījumu, tāds lai būtu tā vārds” (1.Moz. 2:19). Tas nozīmē – cilvēkam tika dots zināms lauciņš pašdarbībai, kuras iznākumu respektē pat Dievs. Arī šī ir daļa no varas pār radību, ko var saprast kā tiesības arī operēt ar valodu un jēdzieniem, tos pārkārtojot jaunos veidos.
Jāpiebilst gan – tas vēl bija laikā, kad cilvēka griba darbojās vienīgi saskaņā ar Dieva gribu. Luters, to komentējot, uzsver sākotnējo bezgrēcīgo stāvokli, kurā cilvēks vēl spēja lietām dot vārdus, kas atbilda to būtībai, un izsaucas: “Cik lieliska, bagātīga atziņa un gudrība ir bijusi šim vienam cilvēkam – Ādamam!” Šī bagātīgā un Dievam tīkamā atziņa tika sabojāta kopā ar visu pārējo, un pēc grēkā krišanas cilvēks vairs nespēj nosaukt vārdā pat vienšūni tā, lai Dievs ar to būtu mierā.
Kāda ir māksla?
Ja māksla nav nedz kas īpaši dievišķs, nedz īpaši sātanisks, atliek jautājums par to, ko tad darīt māksliniekam, kuram sabiedrības attieksme, kā nosodot, tā pārlieku godinot, gan masu medijos, gan skolā un ģimenē, nemaz nepalīdz uzturēt ideju par to, ka viņš “nav nekas īpašs”.
Bieži liekas, ka vienīgais veids kā saglabāt garīgo veselību un paštēlu, kas atbilst tam, ko par tevi saka Dievs, ir norobežoties un vienkārši ignorēt gan nepatiku, gan slavu, koncentrējoties vienīgi uz savu darbu. Šī norobežošanās nekādi neatšķiras no Gaseta sabiedrības/indivīda pretnostatījuma, un tomēr tas nav tas, uz ko mūs aicina Dieva baušļi. Ir gan taisnība, ka tie liek sargāties no sliktas sabiedrības (1.Kor.15:33) un nekļūt “līdzīgiem pasaulei” (Rom. 12:2), tomēr tas vairāk attiecas uz glābšanu, ticības mācību un šīs ticības augļiem. Bet par visu pārējo Dievs, gluži pretēji, liek sargāt citus no atšķirīgā sevī, vienlaikus neļaujot citus tiesāt par atšķirīgo viņos.
Tā ir diezgan grūta prakse, tas nav nekāds “kā jūs ar mani, tā es ar jums”. Viņš mums neliek sargāt savu oriģinalitāti no “sliktās sabiedrības”. Viņš liek mums sargāt sabiedrību no “sliktā sevis”. Jo oriģinalitāte nevar būt svarīgāka par labajiem darbiem – ne jau sev esmu aicināts kalpot, bet Dievam un tuvākajam (1.Kor. 10:24). Dažviet pat diezgan briesmīgiem vārdiem: “Bet, ja jūs tā pret brāļiem apgrēkojaties un ievainojat viņu sirdsapziņu, tad jūs grēkojat arī pret Kristu.” (1.Kor. 8:12)
Tas, protams, ir nenormāli grūts uzdevums ikvienam, ne tikai māksliniekam.
Nevar patikt visiem. Zinu, ka cilvēki mēdz dusmoties pat uz dziesmām, kas skan Kristīgā radio ēterā Dieva godam – “kvalitātes trūkuma dēļ un par ļaušanos visām sava laikmeta klišejām” – skan notiesājošais spriedums. Nemīlestība ir tik ļoti izplatīta, ka nekad nav iespējams zināt, kas kuru apgrēcinās.
Ar labajiem darbiem, uz kuriem Dievs aicina kristieti, nav jāsaprot tas, kas patīk apkārtējiem, vai tas, kas ir labi “domāts”, bet tas, kas ir labs saskaņā ar Rakstos sludināto bauslību. Ar bauslību, kuras mērķis ir mums parādīt, ka tā nav izpildāma, un, manuprāt, māksla daudz labāk par visām ētikas dilemmām demonstrē to, cik sarežģīti un neiespējami ir ne tikai negrēkot, bet atšķirt labu no slikta. Māksla ikreiz ir kaut kas cits, tā rodas pusapzināti. Tā sākas no idejām, pēc kurām nav īstas nepieciešamības, no tēlu, krāsu un skaņu plūsmas galvā, kas, atšķirībā no racionālas kāda jautājuma pārdomāšanas, īsti nekur neved, vai vismaz – neved uz kādu jau iepriekš zināmu vietu. Tā nav nedz paklausība vai nepaklausība valstij vai vecākiem. Tā nav nedz patiesība, nedz meli, tā neko konkrēti neapgalvo, jo tāda ir skaistuma daba.
Iepriekšējā rakstā jau minēju Sūzenas Zontāgas teoriju par to, ka tam, ko mākslas darbs “nozīmē”, nav nekāda sakara ar to, kādēļ tas uzskatāms par mākslas darbu. Iespējams, ka vairāk nekā citi jautājumi mākslas pārdomāšana iedzen pilnīgā tumsā. Vai šī skumjā glezna tumšajās krāsās gadījumā nav tapusi manas neatgriezīgās sirds dēļ, kas nejēdz Dievam pateikties par Viņa žēlastību ik rītu no jauna? Vai šī gaišā glezna priecīgajās krāsās gadījumā nav manas vieglprātības auglis, vai es, to gleznojot, tiešām rīkojos kā svētākā un dārgākā apsolījuma mantinieks? Vai šī pasaka vai dziesma gadījumā nav maldu mācība vai Dieva zaimošana – manas nepilnīgās prasmes un nepietiekamās atziņas dēļ?
Jo vairāk par to domā, jo vairāk kļūst saprotams iemesls, kādēļ Luteram un viņa kolēģiem klosterī gribējās sevi sist ar dažādiem priekšmetiem. Mēģinājumi izdomāt neizdomājamo var atdurties tikai pret vienu – izmisuma dziļumiem, no kuriem saukt pēc Kristus. Šāds skatpunkts ir pat privilēģija. Nav labāka stāvokļa kā pilnīga iekšēja nedrošība un nenoteiktība, lai apjēgtu vajadzību pēc Glābēja.
Un tomēr, mākslinieka atbildība ir tieši tāda pati kā visiem – lai viss, ko viņš darītu, kalpotu Dieva un tuvākā godam. Ja dzīves mērķis ir mīlestība, arī mākslas mērķis nevar būt cits. Lai arī ir grūti ar prātu aptvert saistību starp mākslu un labo/slikto, nav neviena iemesla domāt, ka Gara augļi (Gal. 5:22), kas rodas ticības dēļ, svēttapšanas procesā, neattiektos arī uz mākslu.
Ja atgriežamies pie adekvāta kristīgā mākslinieka paštēla, kontrastējot to ar sākumā citēto Gaseta mākslinieka (viens pret visiem) lepnību, man patīk tas, ko par mākslinieka attieksmi pret sabiedrību, ko savā darbā “The Weight of Glory” saka K. S. Lūiss (“Skrūvšņores vēstuļu”, “Nārnijas hroniku” u.c. autors):
“Nav parastu cilvēku. Tu nekad neesi runājis ar vienkāršu mirstīgo. Nācijas, kultūras, mākslas, civilizācijas – tās, lūk, ir mirstīgas, un to dzīve pret mūsējo ir kā oda dzīve. Tie ir nemirstīgie, ar kuriem mēs jokojam, strādājam, precamies, noraidām un izmantojam – nemirstīgi mūžīgās ciešanās vai mūžīgā godībā. Tas nenozīmē, ka mums mūžīgi ir jābūt nopietniem. Mums ir jāspēlējas. Bet mūsu priekam jābūt lielākajam no visiem priekiem, priekam, kas rodas attiecībās starp cilvēkiem, kas jau pašā pamatā cits citu uztver nopietni – bez vīzdegunības, pārākuma un iedomības. Un, lai mūsu žēlsirdībai būtu īsta, nopietna mīlestība, kas izprot grēku un tam par spīti mīl grēcinieku – nevis vienkārši tolerancei vai iecietībai, kas parodē mīlestību tāpat kā vieglprātība parodē īstu prieku. Aiz Svētā Sakramenta tavs tuvākais ir svētākā lieta, kas uz šīs zemes ir tverama tavām maņām.”
Agnese Krivade