Japāna ir apbrīnojama zeme. Tokijā, kurā kopā ar piepilsētām ir 12 miljoni iedzīvotāju, ir tikpat kā neiespējami uzskriet kādam uz ielas vai metro, kaut arī kustība ir tāda kā skudru pūznī. Cilvēciski raugoties, tur ir perfekta sabiedrība, noziedzības tikpat kā nemaz, visur valda savstarpēja cieņa. Tomēr šķiet, ka visa šī kārtība un labklājība ir balstīta lielās bailēs. Bailēs izdarīt ko tādu, kas apdraudētu šo perfekti funkcionējošo “Šveices pulksteni”. Jo tas nozīmētu pārējās sabiedrības nosodījumu, ko neviens nevēlas piedzīvot.
Kaut arī ir smaidīgi, japāņi it nemaz nav atvērti svešiniekiem. Tā ir kā sevī noslēgta pasaule, kurā bez uzaicinājuma ielauzties ir neiespējami. Tādēļ pretēji Eiropas un Amerikas metropolēm, Tokijā neredz dievnamu torņus ar krustiem galā, jo kristīgās baznīcas šeit ir liels retums. Un tomēr – kristieši pasaulē ir uzņēmušies šo šķietami neiespējamo misiju: sludināt Evaņģēliju Japānā.
Jāatzīst, ka Evaņģēlija izplatīšana Japānā nekad nav bijis viegls uzdevums. Japānas valdība aizliedza kristietību 1600. gadā. Aizliegums un kristiešu vajāšanas bija tik iedarbīgas, ka kristietība Japānā praktiski tika iznīcināta uz vairāk nekā 250 gadiem. Šajā laikā dzīvību zaudēja ne tikai tas, ko pieķēra kā praktizējošu kristieti, bet arī viņa ģimene un viss ciems, kurā kristietis dzīvoja. Oficiāli kristietības aizliegums tika atcelts tikai 1889. gadā, tomēr būt kristietim joprojām nebija viegli.
Viskonsinas sinode sāk misiju Japānā
Protestantu misionāri no Amerikas un Eiropas sāka ierasties Japānā, līdzko aizliegums tika atcelts. Vieni no pirmajiem bija Amerikas luterāņi no Apvienotās luterāņu baznīcas. Arī Viskonsīnas evaņģēliski luteriskā sinode (VELS – KLB sadraudzības baznīca) tajā laikā gribēja sūtīt savus misionārus uz Japānu, taču 1893. g. izšķīrās par labu apaču cilts indiāņu evaņģelizācijai Arizonā.
Tomēr 1957. g. VELS misionārs Ričards Zīgers (Seeger) ieradās Japānā. 1958. g. Zīgeru ģimenei pievienojās misionārs Ričards Poiters (Poetter). Misija, kuras darbībā radās Luteriskā evaņģēliskā kristīgā baznīca (LEKB), bija aizsākusies visā nopietnībā. Kā oficiāla baznīca Japānā tā tika reģistrēta 1963. g. Pirmajos 30 misijas gados baznīca pieauga no 0 līdz 200 locekļiem. Šis pieaugums ir līdzīgs kā citām kristīgajām baznīcām, kas veic misijas darbu Japānā.
Gadiem ritot, jauni cilvēki tika sagatavoti kalpošanai. Caur LEKB semināra programmu Dievs ir devis piecus labi sagatavotus un uzticamus mācītājus. Vietējie mācītāji un misionāri strādā kā līdzvērtīgi partneri, veicot evaņģelizāciju, apmācot jaunus cilvēkus semināra programmā un lajus draudzes darbam. Grūtības misijas darbā sagādā tas, ka Japānas sabiedrību gan iekšēji, gan ārēji ”ielenc” visvisāda filozofija un reliģiskais šarlatānisms. Nav brīnums, ka vidusmēra japānis ar aizdomām izturas pret reliģisku mācību un tiecas vēl jo vairāk pieķerties tam, kas ir pazīstams tautas vecajās paražās un mācībā.
Uzrunāt cilvēkus Japānā
Viens no būtiskākajiem līdzekļiem, lai uzrunātu japāņus, ir radio programma ‘’Ejot kopā ar Jēzu’’. Aizsākusies 1963. g., šī programma tiek pārraidīta vairāk nekā 5 miljoniem potenciālo klausītāju. Kāds klausītājs reiz atsūtīja pastkarti, kurā rakstīts: ‘’Paldies jums par jūsu pārraidēm. Es tikai gribētu jūs lūgt tās turpināt. Es gribēju mirt, jo man nebija cerības. Lūdzu, turpiniet savas pārraides, jo tās dod cerību un iedrošinājumu tiem, kam nav cerību.’’
Cita vēstule ierosināja vēl vairāk: ‘’Mēs esam klausījušies pārraidi ‘’Ejot kopā ar Jēzu’’ vairāk nekā 20 gadu. Mēs esam pārliecināti, ka jūsu baznīca māca visu Dieva vārdu. Mēs gribam nākt un mācīties, lai kļūtu par baznīcas locekļiem.’’ Šīs vēstules rakstītāji ne tikai paši atnāca un kļuva par baznīcas locekļiem, bet atveda arī savu meitu un znotu.
Papildu radio programmai LEKB ir izmēģinājusi visas iespējamās Evaņģēlija izplatīšanas metodes. Tika izmēģinātas gan angļu valodas mācības, gan ēdienu gatavošanas nodarbības, gan sporta pasākumi, dažādas nometnes, Bībeles studijas, gan neskaitāmi citi evaņģelizācijas veidi. Taču vislabākais veids nenoliedzami ir tas, ka draudžu locekļi atved savu ģimeni un draugus, lai tie uzklausītu Evaņģēliju.
Pat tik vienkārša metode – kā telefonu grāmatas izmantošana – ir nesusi augļus. Kāds zvanītājs vaicāja: ‘’Vai tā ir luteriskā baznīca? Es atradu jūsu baznīcas nosaukumu telefonu grāmatā. Patiesībā es jūs meklēju ilgu laiku. Esmu bijis vairākās baznīcās un iepazinies ar viņu mācību. Salīdzinot viņu mācīto ar Bībeli, es uzskatu, ka tas, ko māca luteriskā baznīca, ir vistuvāk Bībelei. Vai jūs mani mācīsit?’’
Japānas zeme joprojām ar atvērtām durvīm gaida misionārus. Ņemot vērā, ka kristieši ir nepilns 1% no visiem iedzīvotājiem, vajadzība pēc misionāriem ir acīmredzama. Šogad aprit 50 gadi kopš VELS misijas aizsākuma Japānā. Misionāru atsaukšana un divu japāņu mācītāju cienījamais vecums rada lielu spriedzi baznīcas locekļu darbā. Kaut arī nobažījušies par savas mīļotās baznīca nākotni, šie uzticamie ticīgie ir nolēmuši darīt visu, kas viņu spēkos, lai izplatītu Evaņģēliju Japānā. Viņi pateicas Dievam par Jēzus mīlestības vēsti un ar prieku svin baznīcas 50. gadadienu.
Vēl tikai pirms 100 gadiem japāņiem nebija vārda ‘’mīlestība’’. Šis vārds parādījās tikai pēc tam, kad japāņi sāka kontaktēties ar kristiešiem no citām zemēm. Kad kristieši runāja par Dieva mīlestību, japāņi nesaprata, kas ar to ir domāts. Taču bez izpratnes par grēku vēsts par Jēzus mīlestību atduras pret paštaisnām ausīm gan Japānā, gan Amerikā, gan Latvijā. Bauslība un Evaņģēlijs un to pareiza lietošana ikdienas dzīvē Japānā ir un būs misijas darba centrā.
Japānas LEKB ir 375 kristīto locekļu, 6 draudzes, 3 vietējie mācītāji, 1 misionārs, 1 kandidāts.