KRISTUS TAISNĪBAS PIELĪDZINĀŠANA

4652457197_862391faf7

Ja prezidents ir nolēmis pasludināt amnestiju, bet nedara to visiem zināmu caur saviem darbiniekiem, tad ieslodzītajiem no tā nav nekāda labuma. Tādēļ Dievs izsūtīja apustuļus, un Pāvila Antiohijā sacītie vārdi ir turpinājuši skanēt gadsimtiem ilgi: “Caur Viņu jums tiek sludināta grēku piedošana.” (Ap. d. 13:38) Jo: “Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu.” (2. Kor. 5:19) Cietuma vārti ir atvērti. Dieva vēstneši stāv durvju priekšā un sauc cietumniekiem: “Nāciet laukā!” (Jes. 49:9; 61:1; Lk. 4:18-21) Dievs nav vainīgs pie tā, ka kādam cietums ir mīļāks un viņš tajā paliek. Tas, kas uzklausa Dieva vēsti un nāk ārā no cietuma, ir brīvs. Kristus pilnīgās gandarīšanas dēļ Dievs viņu uzskata par attaisnotu.

Šī attaisnošana nenotiek vienlaikus ar izpirkumu krustā, bet drīzāk ir tās auglis. Dievs jūs attaisno – ne tikai pasludinot jums žēlastību, bet patiesi un reāli uzņemot jūs žēlastības un dievbērnības stāvoklī. Kad vien vārds “attaisnot” parādās Jaunajā Derībā, tas apzīmē tiesisku spriedumu un nozīmē ‘uzskatīt par taisnu’, ‘pasludināt par attaisnotu’, nevis – ‘iedvest taisnību’. Visskaidrāk par to rakstīts Lūkas evaņģēlijā 10:29, kur Rakstu mācītājs, gribēdams attaisnoties, saka Jēzum: “Kurš tad ir mans tuvākais?” To nevar saprast tā, ka viņš vēlējās iedvest sev taisnību, bet gan, ka viņš gribēja pats būt sev tiesnesis un sevi attaisnot. Bībelē teiktais, ka Dievs attaisno grēcinieku, nozīmē, ka Viņš to uzskata par taisnu, attaisno, nevis iedveš tajā taisnību.

Jo kā gan citādi varētu pretnostatīt Dieva attaisnošanu un nosodīšanu? Apustulis Pāvils taču raksta: “Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno? Kas mūs pazudinās?” (Rom. 8:33-34) Tāpat arī: “Jo sods gan ir nācis viena pārkāpuma dēļ un nesis pazudināšanu, bet žēlastības dāvana nākusi daudzu pārkāpumu dēļ un nesusi taisnošanu.” (Rom. 5:16) Un Kristus saka farizejiem: “Jo pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts.” (Mt. 12:37) Ja nu kāds vēl joprojām šaubās, vai Dieva pasludinātā attaisnošana ir juridisks spriedums, lai aplūko Kristus izteikumus par Sevi.  Kas tic Viņam, tas “netiek tiesāts” (Jņ. 3:18),  kas dzird Kristus vārdus, tas “nenāk tiesā” (Jņ. 5:24).

Mūsu Tiesnesis mūs attaisno savas žēlastības dēļ bez mūsu nopelna (Rom. 3:24). Rakstos “žēlastība” nozīmē Dieva labvēlību, ar kuru Viņš vēl mums labu un ir mums žēlīgs. Bez atlīdzības mēs tikām pārdoti; bez naudas mūs izpirka (Jes. 52:3; 55:1; Atkl. 22:17). Jā, pavisam bez mūsu nopelna. Ne tā kā Jāzepu, kas atrada labvēlību faraona galma vīra Potifara acīs, jo viņam viss labi izdevās (1. Moz. 39:2-4). Pat ja mums būtu Jāzepa tikumi, Dieva acis nav Potifara acis, bet gan uguns liesmas, kuru priekšā neviens nevar pastāvēt. Mūsos nav nekādu nopelnu vai vērtības, uz kā pamata Dievs balstītu Savu attaisnojošo spriedumu. Pilnīgi pretēji: mēs esam grēkā ieņemti un tūkstošiem grēkpilnu darbu dēļ pelnījuši nāvi. Mūsos, Kungs, Tu rodi nevis svētības, bet pazudināšanas avotu. Un tomēr Tu mūs Savā žēlastībā bez maksas attaisno. Tiesa gan, Dievs to nedarīja par velti, bez maksas, jo mēs esam attaisnoti no žēlastības tikai tās izpirkšanas dēļ, kas ir Kristū Jēzū (Rom. 3:24).

Tāda ir Dieva tiesas gaita: gluži tāpat kā Viņš pielīdzināja un piedēvēja mūsu grēku Savam mīļajam Dēlam, kurš grēka nepazina, tāpat Viņš pielīdzina Kristus taisnību mums, kuri nepazina taisnību (2. Kor. 5:21). To, ka Dievs mums piešķir svešu taisnību, raksta Pāvils Vēstulē romiešiem 4:6 un Vēstulē filipiešiem 3:9. To, ka šī taisnība ir Kristus, mēs lasām 1. Vēstulē korintiešiem 1:30 un pravieša Jeremijas grāmatā 23:5-6. Tādēļ Konkordijas formula pareizi saka: “Šīs pilnīgās paklausības dēļ, kuru Kristus mūsu dēļ piepildījis savos darbos un ciešanās, dzīvē un miršanā, Dievs piedod mums grēkus, uzlūko mūs kā dievbijīgus un taisnus.” (VG, 547)

“Uzlūko mūs kā taisnus”, nevis “dara mūs par taisniem”. Pati pirmā vieta Bībelē, kur parādās vārds “pielīdzināt”, ir ļoti skaidra: “Dievs to viņam [Ābrahāmam] pieskaitīja par taisnību.” (1. Moz. 15:6) Arī Jēk. 2:23: “Tas viņam tika pielīdzināts par taisnību.” Tiesa, ir arī pielīdzināšana “pēc nopelna”, kad algotnim samaksā par padarīto (Rom. 4:4). Taču pielīdzināšana, par kuru mēs runājam, nav “pēc nopelna”, jo tā būtu balstīta cilvēkā. Mēs runājam par to pielīdzināšanu, kas ir balstīta pašā pielīdzinātājā – Dievā (Rom. 4:5). Līdzīgi Kristus tika pielīdzināts ļaundariem nevis tāpēc, ka darīja ļaunu, bet mūsu dēļ, jo Dievam tā labpatikās (Jes. 53:12; Mk. 15:28). Un tas tad nu ir un paliek stiprais pamats, uz kā balstās pielīdzinātā taisnība: Dievs dara mūs par taisniem tādā pašā veidā kā Kristu par grēcinieku (2. Kor. 5:21).

Daudzi turpina apgalvot, ka pielīdzināta taisnība, kas nemājo cilvēka sirdī, ir tikai sapnis. Ja tas ir sapnis, tad arī Kristus vietnieciskā gandarīšana līdz ar visām Viņa ciešanām ir sapnis. Jo, kaut arī mūsu netaisnība nemājoja Kristū, tā tika Viņam pielīdzināta. Tāpat taisnība, kas padara mūs taisnus Dieva priekšā, nemājo mūsos, bet tiek mums pielīdzināta. Bībele izmanto tēlu par drēbju apvilkšanu, lai turētu mūsu acu priekšā pielīdzināto Kristus taisnību. Pravietis Jesaja dzied: “Es priecājos lielā priekā par To Kungu, mana Dvēsele ir līksma par manu Dievu! Jo Viņš mani ģērbj pestīšanas drēbēs un mani apsedz ar taisnības apsegu.” (Jes. 61:10) Kristus dod padomu Lāodikejas bīskapam pirkt no Viņa baltas drēbes, lai viņa kailuma kauns neatklātos (Atkl. 3:18). Kas nav ietērpts kāzu drānās, kuras pieprasa Ķēniņš, jo Viņš pats tās sagādā, tas tiks no kāzu nama izmests (Mt. 22:11-13).

Raksti lieto līdzīgu valodu, runājot par tērpšanos Kristū (Gal. 3:27), par to, ka mums vajadzētu būt Kristū. Kristū mēs esam svētīti (Ef. 1:3), Kristū mums ir žēlastība (Ef. 1:6), Kristū mums ir pestīšana (Ef. 1:7) un uzvara (2. Kor. 2:14). Svētība, žēlastība, pestīšana un uzvara ir mūsu tikai tad, kad Kristus apklāj mūs ar Saviem nopelniem kā ar apmetni. Vienlaikus notiek divas lietas: apmetnis krīt pār jūsu pleciem un jūs vairs neesat kaili. Ja Dievs dod cilvēkam Kristus taisnību, Viņš tam dāvā arī grēku piedošanu. Tādēļ Bībele dažkārt dēvē Kristus nopelnu pielīdzināšanu par attaisnošanu, citreiz par piedošanu (Ap. d. 13:38-39). Rakstu vietas, kas visplašāk apskata attaisnošanu, taisnības pielīdzināšanu vienkārši sauc par grēku piedošanu. Apustulis Pāvils raksta: “Tāpēc arī Dāvids teic svētīgu tādu cilvēku, kam Dievs piešķir taisnību neatkarīgi no darbiem: svētīgi tie, kam pārkāpumi piedoti un grēki apklāti, svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa grēku.” (Rom. 4:6-7)

Visbeidzot jāņem vērā, ka šī attaisnošana ir Dieva darbs, kas notiek katram cilvēkam individuāli un kas notiek ticībā: “Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība.” Bet, kas Viņam netic, “tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņa” (Jņ. 3:36). Taču par ticību – citreiz.

Egons Mudulis

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.