Daži ieskati 1905. gada notikumos
Simts gadi ir pietiekami ilgs laiks gan lai kaut ko aizmirstu, gan lai saprastu un mēģinātu izdarīt secinājumus. Arī par latviešiem dažādu iemeslu dēļ divdomīgo tēmu “piektais gads”. Aizmirst to īsti neļauj kaut vai vēstures mācību programma skolā un 13. janvāra iela ar pieminekli tās galā Daugavmalā Rīgā. Saprast to traucē pamatīgā padomju laiku propagandas bagāža, kas gribi negribi kaut kādā mērā būs uzgūlusi mums katram. Protams, tad vēl arī tā divdomība, kas saistīta ar attiecīgo laiku un tā notikumiem. Jo, kā saka, savs “patiesīguma grauds” jau tajā visā nenoliedzami bija. Protams, ka problēmas bija. 19. un 20. gadsimta mijā bija pat samilzušas problēmas gan sociālajā, gan politiskajā dzīvē, un to nesaskatīšana, nonivelēšana un ignorēšana, kas piemita lielai daļai no tā laika valdošās elites, ne tikai noveda pie traģiskiem šo pašu cilvēku, dzimtu un veselu valstu likteņiem, bet faktiski bija arī vieglprātīga tuvredzība un droši vien arī bezatbildība un rīcības nespēja viņiem uzliktajā valdīšanā. Lai gan, protams, piektais gads un viss tam sekojošais bija tikai iznākums, auglis daudz dziļākām 19., 18. gadsimtā un varbūt pat vēl senāk laistām saknēm, par kurām šie iepriekšējās gadsimtu mijas monarhi, aristokrāti, zemju un rūpniecības īpašnieki, garīdznieki un arī tie, kas viņiem bija padoti un pret viņiem sacēlās, personiski ir atbildīgi diezgan nosacīti. Tādēļ ar secinājumiem es nesteigšos, turpretī vērsīšos pie pirmavotiem. Šajā reizē – pie mācītāju ziņojumiem par 1905. gada nemieriem. Šie ziņojumi ir citēti no 1930. gadā iznākušas grāmatas (Mācītāju ziņojumi par 1905. gada revolūciju. – O. Nonāca priekšvārds un sakārtojums. – R: “Kultūras balss”, 1930. – 167. lpp.), un tās priekšvārdā sastādītājs saka: “Par ko vēsture spriedusi tiesu, tas mums vairs nav jātiesā.” (3. lpp.) To viņš – nevēloties analizēt saspīlētās nacionālās un sociālās attiecības ap 1905. gadu, kas arī nav viņa grāmatas uzdevums – saka par baltvācu muižniecību, kuras liktenis līdz ar Latvijas Republikas nodibināšanu un sekojošo Zemes reformu tai laikā jau bija izlemts. Tomēr vēsture ir tāda īpatnēja tiesnese – jo lielāka tā kļūst, jo vairāk paplašinās un papildinās arī tās spriedumi. Baltijas muižniecība un tās attiecības ar latviešiem ir tēma pati par sevi, un gan jau ar Dieva paldzību kā līdz šim, tā arī turpmāk iespēju robežās “Latvijas Luterānis” tam veltīs uzmanību. Bet man personiski svarīgāka šķiet tās “vēstures sprieduma” daļas izpēte, kas saistās ar mani – latvieti un to agrāko laiku latviešu mantinieku. No kādām saknēm aug mana šodiena? Tas mums ir jājautā, turklāt bez naivām cerībām kaut ko tur mainīt vai, Dievs pasarg!, šīs saknes nepatikas gadījumā cirst. Kā šāds uzmanīgs jautājums ir iecerēta arī “Latvijas Luterāņa” jaunā rubrika “Piektais gads”. Mūsu redakcijas cerība šajā sakarā ir – pilsoniskas attieksmes veicināšana un veidošana mūsu kopīgajā sadzīvošanā, kāda nu tā mums šajā laikā un vietā ir tikusi. Un ne jau bez Dieva ziņas. Sekojošie ziņojumi ir adresēti Vecsaules mācītājam H. Bīlenšteinam, kurš bija lūdzis saviem amata brāļiem tādus piesūtīt, lai izveidotu tā laika revolucionārās kustības vēsturi. Grāmatā šie ziņojumi ir atrodami attiecīgi 39. – 41., 59. – 63. un 163. – 167. lappusē. Esmu pilnībā saglabājis autoru lietoto interpunkciju, rakstību un stilu, kas neatbilst mūsdienu latviešu valodai, bet kaut kādā mērā arī tas “pieder pie lietas”.
Didzis Meļķis
www.ibook.lv
E.M. Stendes un Spāres mācītājs
Stendes mācītāja muižā
25. X. 1906.
Augsti godājamam
mācītājam H. Bīlensteina kungam
Vecsaulē.
M.B., Tu vēlies, lai Tev sīki aprakstu revolūcionāros notikumus manā draudzē. Es mēģināšu pie Tava laikmeta sadalījuma pieturēdamies tev pastāstīt, kas ir stāstīšanas vērts. Daudz tur nebūs, jo es ar visu kustību tikai tiktāl esmu sakarā, ka man ne visai laipnā kārtā tika atņemti ieroči un briesmu dienas Talsos piedzīvoju līdzi. Varu aizrādīt uz varbūt apbrīnojamo apstākli, ka neesmu redzējis nevienas bandas, neviena sarkana karoga, neesmu dzirdējis nekādu revolucionāru dziesmu, tātad patiesībā esmu palicis gluži neaizskārts no visa. Tikai pēdējās dienās, tas bija piektdien, es saņēmu rakstu no Ventspils kaujas organizācijas, kuŗā man tiek paziņots, ka man jāmaksā 300 rubļu par labu “cietušiem brīvības cīnītājiem” un ka naudu 7 dienu laikā no manis piedzīs, bet nemaksāšanas gadījumā man tiek draudēts ar konfiskāciju, dedzināšanu, nošaušanu. Līdz šim paldies Dievam nekas nav noticis.
Un nu pāriesim pie datiem, kādus Tu vēlies:
I. Gatavošanās uz revolūciju.
Ar 1905. gada sākumu šur un tur ir atrastas izkaisītas proklamācijas ar dumpīgu saturu, arī pie baznīcas svētdienās un pie mācītāja muižas.
II. Revolūcijas uzliesmošana.
A. I. Posms (no 1905. g. vasaras līdz 17. oktobrim 1905. g.). Par šo laiku patiesībā nav ko ziņot, jo ļaužu gājieni nav notikuši, tāpat streiki, arī citas prasības, kā algas paaugstināšana utt. še nav uzstādītas, tāpat arī nav notikušas nekādas varmācības, nekādi nemieri baznīcā, archīvi baznīcā, pagastu mājās nav tikuši aizskārti. Monopola bode nav ne izpostīta, ne izlaupīta.
Valdības un iestāžu izturēšanās.
1. Nekādi sevišķi soļi no policijas puses nav atzīmējami, ja daudz, ka vairāk mēnešu Stendes baznīcā pa svētdienām stāvēja draguņi.
2. Ne baznīcas sardzes, ne “selbstschutz’a” pie mums nav bijis, Stendes muižā dažus mēnešus stāvēja kādi sargi, bet darījuši tie nekā netika.
B. Otrs posms. No 17. oktobŗa līdz decembŗa vidum 1905. g.
1. Atklāta uzstāšanās.
a) Mītiņi. Daži mītiņi ir notikuši pie stacijas; kas ir bijuši vadītāji, man nav zināms, kādēļ arī nevaru tos raksturot.
b) Kā Stendē tā Spārē bij izvēlētas rīcības komitejas. Par viņu lēmumiem man daudz nekas nav zināms, viens no tiem bij, ka saimniekiem tika aizliegts muižai nodot kartupeļus, otrs, ka skolotāju algas uzlabojamas. Esmu dzirdējis arī stāstām, ka Spārē gribēts atcelt mācītāju, ja tas neizpildītu zināmas prasības, kuŗas tam tiktu uzstādītas. Bet, kā jau sacīts, tās ir tikai baumas, noteikti es to nezinu, arī noteikumi, zem kādiem es būtu varējis palikt, nav tuvāk zināmi; ko es par to zinu, ir baumas, tādēļ es labāk ciešu klusu.
2. a) Revolūcionāras uzstāšanās speciāli pret baznīcu, izņemot jau sacīto, nav notikušas, dievkalpojumi vienmēr ir noturēti, neviens nav izpalicis, neviens nav ticis traucēts. Par mācītāja personīgiem piedzīvojumiem nekā sevišķa nav ko stāstīt.
b) Skola. Mani skolotāji visu laiku ir skolā mācījuši, jaunā programma tikai tik tālu ir ievērota, ka latviešu valoda ir vairāk ņemta palīgā. 2 skolotāji ir lavieši, trešais eksāmenu ir nolicis pie kādas komisijas.
c) Aizdzīts no šejienes nav ticis neviens vācietis. Spāres kungi visu laiku ir izturējuši še pat, Stendes pavadīja dažus mēnešus Jelgavā. Nevienam pārvaldniekam nekas nav darīts. Neviena muiža, ne arī kādas no muižai piederošām mājām nav nodedzinātas, izņemot kādas virsmežsarga mājas pie Stendes, kuŗas šī gada augusta mēnesī nodedzinātas aiz personīgas atriebības pret virsmežsargu.
d) Tieši par ķeizara gāšanu es nekā neesmu dzirdējis. Ķeizara bildes ir palikušas veselas, kaut gan, tāpat kā tiesas zieģelis ir bijušas pie laika noglabātas. Ērglis bij ticis noņemts, tomēr vēlāk tie paši ļaudis bij viņu atkal uzlikuši. Skrīveris palika amatā un ir arī vēl tagad. Pagasta amata vīrus atcēla.
2. b) Revolūcionāru apbruņošana. Iekš kā tā pastāvēja tiešām nezinu, pa lielākai daļai gan laikam no arī še daudziem atņemtiem revolveriem un medību bisēm.
Par tautas miliciju nekā nezinu sacīt.
2. c) Atklāta kaŗa ar zaldātiem še Stendē un Spārē nav bijis, bet gan Talsos.
2) Valdībai uzticīgo iedzīvotāju izturēšanās. Mācītājs visu laiku ir palicis mācītājmuižā, izņemot 8 dienas Talsos pēc “melnās sotņas” nakts. Muižas īpašnieks no novembra beigām līdz aprīlim uzturējās Jelgavā, Spāres īpašnieks visu laiku bija mājās. Ierēdņi visi palika savās vietās.
III. Revolūcionāru apspiešana.
1) Soda ekspedīciju paldies Dievam nav bijis ne Stendē, ne Spārē. Tāpat kaŗa lauka tiesas še nav bijis. Nevienas mājas nav nodedzinātas.
2) Enerģiskās uzstāšanās sekas: Gŗūti pateikt, kādas tās ir, galvenā kārtā pagaidām vēl bailes no kaŗaspēka, bet vai uguns zem pelniem nekvēlo vēl tālāk, par to jāšaubās. Izdevīgā gadījumā tas viegli var atkal uzliesmot.
3) Acumirklīgais stāvoklis. Draudze apmeklē baznīcu samērā ne vājāk. Dievgaldnieku varbūt drusku mazāk. Nodevu ienāk mazāk, muižu īpašnieki savās muižās, attiecības pret draudzi un ļaudīm liekas būt labas. Kāds ir draudzes stāvoklis pret mācītāju, nav iespējams pateikt, liekas diezgan labs, bet tomēr apšaubāms.
IV. Mazais kaŗš no Lieldienām.
Par tādu Stendē un Spārē gandrīz nemaz nevar būt runas, vismaz līdz šim, izņemot virsmežsarga mājas nodedzināšanu Stendē un 3 uzbrukumus Spāres stacijai augustā še nekas nav noticis. Lai Dievs dod, ka tā paliktu. Mācītājam Lieldienu laikā bij piesūtīts Ventspils kaujas organizācijas raksts, kur no viņa prasa 300 rubļu.
Ar sveicienu Tavs
Glaesers
Baznīcas ziņojums par 1905. g. Puzes draudzē
Draudzes piedalīšanās dievkalpojumos ļoti bēdīga. 1903. un 1904. g.g. varēja konstatēt pieaugumu baznīcas apmeklēšanā. Sākot ar 1905. g. piedalīšanās dievkalpojumos ir niecīga. Ja sieviešu beņķi ir puslīdz aizņemti, tad bieži vien vīriešu beņķos nevar saskaitīt vairāk par 3 – 6 personām.
Gudrie, apgaismotie vīri stāv pa dievkalpojuma laiku arī pirms un pēc tā baznīcas ārpusē un sarunājas par polītiku, revolūciju, vai vienkārši citus aprunā. Ir cilvēki, kuŗi par savu mācītāju izsakās šādi: “Ko viņš nakti no sestdienas uz svētdienu sapņojis, to viņš tur stāsta.” Viņi tomēr vēl dažreiz ierodas pie sv. vakariņām, izrāda sevi mācītāja priekšā par padevīgiem, draudzīgi noskaņotiem un labi domājošiem cilvēkiem. Šie ir tie cilvēki, kuŗi sāpīgi aizskaŗ mācītāja jūtas. Varētu daudz priecīgāki sprediķot, ja visi šie Dieva zaimotāji, šie kristīgās ticības nicinātāji attālinātos no baznīcas un tādi tik to apmeklētu, kas patiesi Dievu meklē, atrod un pie tā turas. Tā tas vārds “Jēzus” (Mat. 7,6) katru reiz tik gŗūti pieskaras sirdei un arvien skaidrāk – saprotamāk top (Mat. 13,13–16), ka Dieva vārds var arī norūdīt. Tas ļoti nospiež sprediķotāja sirdi, ka viņam tas jāliecina. Dievkalpojuma traucējumi nav notikuši, izņemot to, ka pie aizlūguma par valdību kādu laiku stipri klepoja, un jauni zēni pa dievkalpojuma laiku ar lielu troksni kāpelē pa trepēm uz ērģeļu kori. Apmēram 5 svētdienas, kamēr mācītāju boikotēja, netika ielaisti baznīcā tie, kas nebija reizē ar mācītāju iegājuši. Vācu dievkalpojumi pa lielākai daļai izpalika, jo kopš 1905. g. vasaras muižas bij tukšas. Vienīgais līdz šim blakus dievkalpojums ziemsvētku vakarā nemieru dēļ izpalika. Par dievkalpojumiem Annas (stikla) fabrikā jāsaka, ka tie tiek labāk apmeklēti, bet bieži iztrūkst vīrieši-vācieši. Decembrī mani lūdza dievkalpojumu Annas (stikla) fabrikā nenoturēt, tas bij tanī laikā, kad mani boikotēja. Vācieši nevēlējās, ka mācītāja dēļ izceltos nepatikšanas. Pie iesvētīšanas mācības apmeklētājiem 1905. g. jau bija manāms tā laika revolucionārais gars. Jaunekļi bij ļoti slikti sagatavoti, bet gan ne tik slikti, kā šī 1906. g. pavasarī. Ticības mācības pasniegšana abās skolās ir pēc savas vērtības ne tikvien līdzīga nullei, bet ir arī kaitīga bijusi, pateicoties skolotājiem. Tas mazumiņš, ko bērni no mājām atnesa skolā, tika viņiem padarīts pretīgs un saindēts. Puzenieku skolas skolotājs bij revolūcionārās sociālistiskās, pret baznīcu vērstās kustības vadonis draudzē. Gandrīz katrā sapulcē viņš pūlējās draudzes locekļus sakūdīt pret mācītāju. Šis vīrs, vēl zaļš, nepiedzīvojis jauneklis 1905. g. tikai pāris dienas pa visu laiku noturējis mācības. Viņš visādi atrunājās: tad viņam trūka petrolejas, tad atkal viņam bij steidzamāks darbs, nekā skolēnu mācīšana. Par viņa mācību pasniegšanu šinīs dienās man ir stāstīts; viņš paskaidrojis bērniem, kā lops un cilvēks pēc seksuālās apaugļošanās attīstās. Klausīdamies bērni no kauna nosarkuši, bet skolotājs uzaicinājis tos skolēnus, kuŗi viņa paskaidrojumus nav sapratuši, atnākt pie viņa dēļ sīkākas paskaidrošanas. Palīdzējusi viņam māsa sakūdīt bērnus pret Dievu un katru autoritāti. Ticības mācības šis skolotājs pa revolūcijas laiku atcēla. Puzes skolotājs, kuŗš droši vien arī bij revolūcionārs, mācēja ārēji labāk uzvesties, bet viņa skolā sarīkoja bieži sapulces, pie kam viņš pieļāva, ka kāds saimnieka dēls skolēnus iemāca revolūcionāras dziesmas dziedāt. Par nepareizu viņš savu rīcību neatzina, lai gan es viņam janvārī 2 stundas un no vietas aizrādīju uz viņa darbiem. Arī tanī apstāklī viņš neko sevišķu nesaskatīja, ka 5 nedēļas nebij ieradies ērģeles spēlēt. Baznīcas pērminders kādā skaistā dienā izņēma no skolas savu bērnu un visu skolēnu priekšā viņam teica: “Pie pagāna es savu bērnu nesūtīšu skolā.” Šis pērminders vēlākās sapulcēs uzstājās diezgan neatkarīgi un gribēja reiz Puzes skolotāju izsviest ārā. Nesen viņam ir piedraudēts ar nāvi. Fabrikas skolas skolotājs ir kristīgs cilvēks un šīs nejaukās kustības sirsnīgs ienaidnieks. Ar lielām sirdssāpēm viņš padevās fabrikas direktora stingri-noteiktam rīkojumam revolūcijas laikā mainīt programu, ierobežojot ticības mācības. Direktors ļāvās iespaidoties no saviem strādniekiem-latviešiem. Mājas mācība šinī trakuma laikā, ir protams, pasliktinājusies. Daudzi bērni nemaz nebij 1905./6. ziemā mācīti. Es savus braucienus izdarīju daudz vēlāk nekā parasts, bet tomēr iztrūka ārkārtīgi daudz bērnu. Jendes “mājasmācība” ir atkal dažas grāmatas pārdotas. Par draudzes garīgo dzīvi nevar nekā iepriecinoša teikt. Ja cilvēki jau tik tālu nonākuši savā stulbumā, ka slepkavību vairs nesauc par slepkavību: ja bērni 10 – 15 g. vecumā revolūcionārus mītiņus apmeklē, un skolā par Dievu un Kristu dzird sakām, “ka tās ir vecas žīdu pasakas”; ja vecas sievas kā dullas skrien uz mītiņiem un Dievu sludina par atceltu, tad liekas, ka visa apkārtne ir bezprāta varā. No patiesas kristīgas ticības gandrīz nekā jūs sirdīs neatradīsiet. Ieraša vēl drusku turējās. Ar to es negribu teikt, ka vairs nav patiesi kristīgi cilvēki; tie ir, bet viņu skaits ir ļoti mazs. Viņi ar ilgošanos gaida uz pastara dienu. Sektu piekritēji trakuma laikā tāpat turēja citiem līdzi. Līdz 17. oktobrim revolūcionārā kustība pastāvīgi pieauga. Viss viļņojās apkārt trakā uztraukumā. Skati un sejas, runas un baumas rādīja skaidri, ka agrāk klusā Puzes draudze arī tiek līdzi aizrauta. Kad bij visaugstākais manifests izlaists, ātri pēc tam gāja vaļā. 16. novembrī Puzē netāļu no pagasta mājas noturēja mītiņu, uz kuŗu salasījušies ap 500 cilvēku. Visos apkārtējos pagastos tādi mītiņi jau bij agrāk noturēti. Kārkliņa valdībā pēc meļu tā saucamām vēsturiskām pamācībām, tika tas pats nolemts, kā citur: nemaksāt nomas nodokļus, visu likvidēt un valdību neatzīt. Pagasta skrīveri atcēla, mācītāju izsludināja zem boikota pēc tam, kad kāds svešs orātors par viņu bij izklāstījis vislielākos melus un nosaucis veselu rindu pašizdomātu lamu vārdu, ar kuŗiem mācītājs it kā būtu pacienājis savu draudzi. Neviens draudzes loceklis neuzdrošinājās pret to celt iebildumus. Mācītājam netika ziņots, bet bij atklāti pavēlēts, ka neviens nedrīkst iet baznīcā, pieņemt no mācītāja pakalpojumus, pretējā gadījumā ikviens šīs pavēles pārkāpējs tiktu boikotēts. Kāds vīrs šinī sapulcē no sociālista tika uzdots par spiegu. Sociālists, protams, spēlēja tikai komēdiju, bet apvainotais pielika visas pūles pierādīt savu nevainību un lūdza ievadīt izmeklēšanu. Sociālists bij to sasniedzis, ko vēlējās. Katrs tagad drebēja, atcerēdamies, ka ar katru citu tas ar var atgadīties. Draudzes locekļi visiem rīkojumiem paklausīja. Kāds pāris dabūja atļauju salaulāties pie kāda mācītāja, kuŗš no sapulces tika atzīts par pielaižamu amata pienākumus izpildīt, un pārim vajadzēja mērot 70 verstes, lai sasniegtu šo mācītāju un liktos no viņa salaulāties.
5 svētdienas gāja vietējais mācītājs savēju un kādas uzticamas vācu kaimiņu ģimenes pavadībā uz baznīcu. Baznīcas amata personas iztrūka. Dievkalpojumus noturēja bez zvanu skaņām un ērģeļu pavadīšanas. Pirmo reizi bij ieradušies 25 cilvēki, vēlāk arvien mazāk. Šinī laikā nepagāja gandrīz neviena diena bez sapulcēm. Brīvības varonis Priediņš, Puzes skolas skolotājs, bij sapulču vadītājs. Sapulces bij viena par otru bezprātīgākas. Jaunā pagasta valde staigāja apkārt un ievāca jaunus nodokļus. Meža darbus pārtrauca. Strādāt neviens vairs nestrādāja. Tad sanāca saimnieku sapulce, kuŗā pārrunāja strādnieku algas. Tās bij par augstām. Sastādījās mazs saimnieku pulciņš, kuŗš nebij mierā arī ar to, ka cilvēki nedrīkst pieņemt mācītāja pakalpojumus, kuŗus izdarīja bez maksas. Pēc Priediņa padoma vajadzēja iecelt jaunu mācītāju ar 400 rubļu algas. Tam šie saimnieki nepiekrita un Priediņš bij spiests atļaut griezties pie vietējā mācītāja, bet tikai, cik vien iespējams, reti, jo citādi šis nerrs melnajā talārā varētu palikt un nebrauktu prom. Tas bij sestdien. Svētdien man bij jākristī pāris bērnu un jāpieņem daži pie sv. vakariņa. Pirmdien bij vispārēja sapulce, kuŗā visu atkal no jauna atcēla. Bij nolemts gādāt par to, ka mācītājs pēc iespējas drīz tiktu izsūtīts. Saimnieku sapulces dalībnieki klusēja. Izvēlēja vīrus, kuŗiem uzdeva atņemt no manis baznīcas naudu un 3 dienu laikā izdzīt mani no mācītājmuižas. Tad parādījās Ventspils karaspēks. Tas darīja iespaidu. Pirmos svētkos baznīca bij pārpildīta. Vai nu sarkanais, vai tikai rozā savā pārliecībā, katrs turēja par pienākumu ierasties tā Kunga vaiga priekšā. Tas Kungs dusmojās; vajadzēja taču tā darīt, it kā viņi meklētu viņa labvēlību, bet tie nepārdomāja, ka vēl pirms īsa laika viņi Dievu atstādināja. Tagad pienāca briesmīgā gaidīšana uz soda ekspedīcijas ierašanos. Dažs labs nāca un lūdza par viņu labu vārdu ielikt, apsolīdamies nekad vairs nepiedalīties. Soda ekspedīcija bij še ārkārtīgi saudzīga. Lielākā daļa vainīgo, arī Priediņš, bij aizbēguši. Palikušie gandrīz visi nāca bez soda cauri. Neviens negribēja atzīties, ka būtu vainīgs. Priediņš esot viņus apmuļķojis. Ka viņi savās sirdīs ir bijuši ļauni – to neviens neteica. Tikai viens man atzinās, ka ir vainīgs, bet viņš to tiešām nenožēloja, cik es viņu pazīstu un cik es par viņu varu spriest. Tagad atklājās šo cilvēku bailīgā daba. Viņi nāca un maksāja parādus, nomas; maksāja pamazām, jo vēl nevarēja droši zināt, kā viss izveidosies. Sākās atkal līšana, piedurkņu skūpstīšana. Priekš acīm ļaudis bij laipni, bet lamājās aiz muguras.
Labi elementi bij pārsteigti par saudzīgo sodu. Ak nabaga draudze, kaut jel tu būtu ko mācījusies un patiesi nožēlotu notikušo. Tad tu tiksi glābts no Tā, kas savu roku pie krusta pēc tevis sirsnīgā mīlestībā ir izstiepis. Tagad ir ārējs klusums, bet tikai ārējs, un diezin vai arī pat ārējs. Kad sitīs reiz tā atgriešanās stunda. Daudzi, daudzi stāv apzinīgi uz samaitāšanas ceļiem, un es jūs arī nevaru vairs vest pie Pestītāja, jo jūs to negribat.
Puzē, 4. jūnijā 1906. g.
R. Heinrichsens, Puzes mācītājs
Augsti godātam
Mācītājam H. Bīlensteina kungam
Vecsaulē
M.B! Uz tavu pieprasījumu par revolūcijas notikumiem manā draudzē, esmu tai laimīgā stāvoklī, ka varu Tev paziņot, ka mana draudze tieši no revolūcijas netika traucēta. Neviens revolūcionārs no šejienes nav cēlies, ne arī kādam draudzes loceklim revolūcija tiešā, jūtamā veidā kaitējusi. Gluži otrādi, pēc manas pārliecības, garīgā apziņa šai laikmetā, kad katram nācās izšķirties pa labi vai pa kreisi, tieši kļuvusi manāmi stiprāka. Kas attiecas uz revolūcijas notikumiem pašā pilsētā, tad, es domāju, Bernevics un Dobberts tev sniegs par to labākas informācijas, nekā es. Obligatoriskas draudu vēstules latviešu valodā, protams, es arī saņēmu. Tanīs tiku titulēts par “melnās sotņas priesteri”, man piedraud ar noraušanu no kanceles un nosišanu. Bet tam taču nav nozīmes. Cietumos – vīriešu un sieviešu, apmēram līdz ziemsvētkiem no revolūcijas nekas nebija manāms. Ieslodzīto skaits vīriešu cietumā svārstījās starp 150 un 200 cilvēkiem. Pa to starpu ieveda arī revolūcionārus no laukiem, no kuŗiem lielāko daļu ar vai bez drošības naudas, drīz palaida brīvā, tā ka kriminālnoziedznieki arvien vēl iztaisīja vairākumu. Dievkalpojumos piedalījās kārtīgi apmēram trešā daļa no visiem ieslodzītiem (neviens netika piespiests to darīt!).
Dievkalpojumu traucējumi nekad nav notikuši, pat pie aizlūgšanas par ķeizaru. Es pat nevarēju vēlēties uzmanīgāku draudzi. Pirmajā adventē un nākošās dienās nemiera viļņi gāja, kā zināms, visaugstāku. Tieši pirmā adventē biju nolicis dievkalpojumu cietumā. Pilsētā trakoja revolūcionāri. Važoņu nebija. Runāja, ka notikšot uzbrukums cietumam. Kājām ejot nesu uz cietumu dievkalpošanai nepieciešamās lietas. Cietuma apkārtne bija gandrīz tukša no cilvēkiem. Un kamēr pilsētā ļaužu pūļi klaiņoja un bļāva, es aiz cietuma mūŗiem pilnīgi netraucēti noturēju dievkalpošanu. Adventes beigās es noliku ziemsvētku svinēšanu un izgādāju atļauju arī vīriešu cietumā dedzināt eglīti, kas līdz tam vēl nekad nebija darīts. Ziemsvētku svinēšanu es apvienoju ar svēto vakarēdienu, kuŗā piedalījās apm. 20 cilvēku, arī daži tādi, kas notiesāti par piedalīšanos vasaras nemieros. Viņi atzinās, ka savus noziegumus (postīšanas) izdarījuši dzērumā un ka to nožēlo. Lūgšanas zāle bija pārpildīta un viss noritēja ļoti labi. – Drīz pēc ziemsvētkiem, kad sāka darboties soda ekspedīcijas, cietumi pildījās un pat ļoti ātri. Pēc kādām pāris nedēļām vīriešu cietumā bija pāri par 500 cietumniekiem. Lūgšanas zāli atbrīvoja cietuma vajadzībām. Tā ka kārtējus dievkalpojumus vairs nebija iespējams noturēt. Kad arestantu skaits arvien vēl pieauga, ķērās pie sieviešu izlikšanas no cietuma, lai tanī novietotu vīriešus revolūcionārus, apm. 120 cilvēku.
Ciešanu laikā noturēju abos cietumos dievkalpojumus ar svēto vakarēdienu. Vīriešu cietumā šim nolūkam man iekārtoja kādu halli, bet agrākā sieviešu cietumā lūgšanas zāle bija palikusi brīva. Abās vietās dievkalpojumos ņēma dalību apm. 40 vīriešu. Dievgaldnieki vai nu dievojās, ka viņi ir nevainīgi, vai arī centās savus pārkāpumus aizbildināt ar pavešanu un teroru. Arestanti nāca un gāja, tā ka bija grūti nodibināt ar kādu no tiem tuvākas attiecības. Jūlijā agrākajā sieviešu cietumā, es atkal noturēju dievkalpojumu. Viss noritēja kārtīgi, bet noturot aizlūgšanu par ķeizaru, sākās demonstrātīva kāsēšana. Tas notika pēc zināma parauga, jo īsi pirms tam Rīgā bija noticis tāds pats gadījums. Izņemot šo, līdz šim nekādu dievkalpojumu traucējumus neesmu piedzīvojis. Nākošā reizē aizlūgumu par ķeizaru noklausījās mierīgi, katrā ziņā šoreiz agrākā sieviešu cietumā kriminālnoziedznieki bija pārsvarā, kas iepriekšējā reizē bija citādi bijis. Vīriešu cietumā patlaban 550 arestēto, agrākā sieviešu cietumā apm. 110. Vairāk arī nav iespējams ievietot. Par uzturu visā šai laikā man žēlojies tikai viens arestants, bet es nedomāju, ka te lieta negrozījās ap uzturu, bet gan ar šo sūdzēšanos viņš gribēja dabūt naudu. Citādi nevienā personīgā sarunā nekad neesmu dzirdējis par to sūdzamies. Arī par sliktu apiešanos no priekšniecības puses neesmu dzirdējis nevienas sūdzības.
Tagadējais cietuma priekšnieks ir ļoti mīkstas dabas cilvēks, katrā ziņā sasirdzis ar visām hūmanitātes skurbuļa kaitēm (pēdējās ir tikai manas domas). Esmu atradis, ka tas katrā laikā gatavs pēc iespējas atvieglot arestantu stāvokli. Cietumnieki ļoti žēlojas par šausmīgu garlaicību un visi pastāvīgi lūdz grāmatas. Tikai bezgala gŗūti tik lielā skaitā dabūt piemērotu lasāmu vielu latviešu valodā. Esmu devis šiem cilvēkiem veselas pakas Niedras rakstu. Neko nekaitē, ja viņi šīs gŗāmatiņas vēlāk saplēš. Ja tie lasa arī kaut tikai gaŗa laika pēc, tad ar to jau arī kas panākts. Arī “Vērotāju” viņiem iedevu. Nereti lūdz arī bībeli un dziesmu grāmatas. Tikai ar šo grāmatu došanu nav pārāk jāsteidzas, jo agrāk šīs grāmatas parasti izlietotas papirosiem. Tāpēc es arī daru tā, ka bībeles un dziesmu grāmatas dodu tikai tiem, kuŗus esmu bieži manījis dievkalpojumos un kuŗiem tātad ir zināmas garīgas prasības.
Līdz pat pēdējam laikam nāves soda izpildīšana še nebija nākusi priekšā. Uz nāvi notiesātos veda uz Liepāju un tur nošāva. Ar kaŗa lauka tiesu ieviešanu stāvoklis ir mainījies. 9. septembrī pusdesmitos vakarā es saņēmu caur policijas priekšnieku no gubernātora uzaicinājumu nākošā rītā, pulkst. 6, pavadīt dažus uz nāvi notiesātus.
Diezgan gŗūts uzdevums! Lieta grozījās ar grāfa Lamsdorffa slepkavu un vēl diviem līdzdalībniekiem. Pulkstens piecos liku sevi modināt, paņēmu savus amata svārkus un svētā vakarēdiena piederumus un braucu uz vīriešu cietumu. Bija gandrīz pavisam tumšs; lietus gāza straumēm. Ielas klusas un tukšas no cilvēkiem. Pie pirmajiem cietuma vārtiem, pie kuŗiem ieeja atļauta visiem, stāvēja kareivji ar uzvilktām bajonetēm, viņi manī jautājoši noskatījās un tad palaida garām. Aiz vārtiem iekšpusē stāvēja divi vezumnieku rati. Viņu mērķis bija skaidrs: ar viņiem vedīs nošauto līķus uz apbedīšanas vietu. Pārņem savādas, drausmīgas jūtas: tur augšā notiesātie, kuŗi vēl nezina, ka jau tagad sodu izpildīs, spēcīgi un veseli vīri, še apakšā – rati, kas gaida uz viņu līķiem! Pa to starpu aust jau rīts. Satieku dažus virsniekus, no kuŗiem viens, šejienietis, ir man pazīstams. Mēs sasveicināmies. Viņiem ir tīri oficiālas sejas, it kā lieta grozītos ap kādu šaušanas mēģinājumu, bet tomēr arī viņos manāms iekšējs uztraukums. Ieeju kantorī un sastopu cietuma priekšnieku un viņa palīgu, kuŗš arī ir vietējais. Viņos uztraukums nomanāms vēl skaidrāki, jo taču tikai apmēram pirms vienas stundas tiem paziņots par nāves soda izpildīšanu, kas notiek pirmo reizi, kamēr cietums pastāv. Cietuma priekšnieka pavadībā izeju cauri otrajiem vārtiem un pienāku pie galvenās ēkas, kur vēl valda pilnīgs klusums. Nepārtraukti līst lietus. Nonākam galvenā koridorā, tad aiz stūŗa uzrauga dežūras istabā, kur drūmi deg lampas. Es lūdzu uzraugam, kas ir manas draudzes loceklis, baltu galdautu, ko pārklāt svētā vakarēdiena galdu. Galdauta nav, bet man iedod pāris rupju, bet tīru, dvieļu, kas aizpilda to pašu vietu. Tad es sakārtoju svētā vakarēdiena galdu un uzvelku amata svārkus. Vēl atnes sveci un viss ir gatavs. Uzraugs prasa priekšnieka palīgam, kā lai viņš cietumniekus ieved – ar vai bez ķēdēm. Ķēdes pie durvīm lai noņemot, jo pie altāra ķēdēm neesot vietas! Tad priekšnieka palīgs man jautā, kādus sargus lai viņš atsūta. Katrā ziņā dažiem te jābūt. Es lūdzu, lai sūta kareivjus, kas nesaprot latviski, lai notiesātie varētu brīvāk izrunāties. Viņš apsola lietu tā nokārtot. Tad viņš ar uzraugu iziet ārā. Paiet apmēram 20 minūtes. Notiesātie vēl ģērbjas. Viņi nezina, ka tos šinī pašā brīdī gaida nāve. To viņiem pateiks tikai tad, kad tie būs apģērbušies. Dzirdu aiz durvīm ķēžu žvadzēšanu, viņus ieved. Pie durvīm tiem noņem cieši saslēgtās ķēdes, kas arī ilgst savu brīdi.
Tad viņi ienāk, trīs vīri, kam seko četri kareivi, kuŗi ar ieročiem rokās nostājas vairāk dibenā. Notiesātie nostājas man priekšā, viens ļoti bāls, divi pārējie ar noliektām galvām. Es vēl nezinu, vai viņi vēlēsies pieņemt svēto vakarēdienu. To ļoti apšauba attiecībā uz vienu, galveno vainīgo. Es arī negribu to viņiem tūliņ jautāt, bet gan iepriekš tos sagatavot šai atbildei. Ar šo nolūku es lasu viņiem priekšā līdzību par pazudušo dēlu un par noziedznieku pie krusta. Pa lasīšanas laiku viņu sirdis kļūst mīkstākas un tie sāk šņukstēt – tā ir laba zīme. Izejot no šīm līdzībām, es runāju papriekšu ar viņiem visiem un tad ar katru atsevišķi. Divi apzvēr savu nevainību noziegumā, kuŗa dēļ tiem piespriest nāves sods. Arī Dieva priekšā un skatoties nāvei acīs viņi pie tā paliek! Vai tas tā ir vai nav – tikai Dievs to zina! Ka tie Dieva priekšā ir grēcinieki, to viņi zina, grib savus grēkus atzīt un pieņemt svēto vakarēdienu. Saviem piederīgiem tie liek nodot sveicienus un teikt, ka viņi mirst nevainīgi. Trešais galvenais vainīgais, saka, ka tas nav vainīgs visās tais lietās, par ko viņu apvaino, tikai dažās. Viņš grib savus grēkus atzīt Dieva priekšā un pieņemt svēto vakarēdienu. Uz manu jautājumu, viņš liek pateikt savai mātei, ka tas nožēlojis savus grēkus un piesaucis Jēzus Kristu par savu Pestītāju. Uz maniem tāļākiem jautājumiem tas atbild, ka lūdz piedošanu no tiem, kam nodarījis ļaunu un nožēlo savus darbus. Es atbildu viņam, ka cietušie, protams, no sirds viņam piedod. Pēc tam mēs visi kopā lūdzam Dievu. Notiesātiem visu laiku asaras birst pār vaigiem, bet citādi viņi turas stingri. Tad mēs vēl apmaināmies ar dažiem šķiršanās vārdiem. Šausmīga doma: še stāv vīri veseli un spēcīgi; tikko mēs lūdzām Dievu un es tiem izdalīju svēto vakarēdienu, bet aiz durvīm gaida, lai vestu tos nāvē, un pie vārtiem stāv līķu rati. Vēl pāris atvadīšanās vārdu, tad viņi man nobučo rokas un iet ārā. Dzirdu vēl, kā tie stipri iešņukstas, kad saprot, ka viņus tūliņ gaida nāve. Acis tie neļauj aizsiet. Un viss gājiens iziet ārā. Un kamēr es izeju ārā pie durvīm, jau noskan zalve. Šāvuši 18 vīri, uz katru. Kliedzieni nav dzirdami, viņi uz vietas bijuši beigti. Es eju caur vārtiem. Ar bailīgi sastingušām sejām mani sveicina līķu vedēji. Tad caur pēdējiem vārtiem un ārā uz ielu… Ir apmēram pusastoņi. Lietus gāž vēl arvienu. Varu teikt vienīgi to – kaut ko tamlīdzīgu cilvēks nevar bieži izturēt, tas nav panesams! Aizvakar no rīta atkal tādā pat kārtā divus nošāva. Protams, nāves sods ir vajadzīgs, bet tas tomēr ir kaut kas šausmīgs, pret ko viss cilvēkā saceļas. Lai Dievs dod, ka mums drīz vairs nebūtu vajadzīgi nāves sodi! Vairāk man nekā nav ko ziņot.
Tavs [paraksts: P. Vachtsmuts]
Sv. Jāņa baznīcas mācītājs, Jelgavā.