Apgāds “Jumava” turpina mūs mielot ar Džona Ērvinga daiļradi – pagājušā gada nogalē ir iznākuši divu viņa romānu tulkojumi. Dž. Ērvinga romānu lasīšanu tiešām var saukt par mielošanos – tie ir tādi kārtīgi sendviči, kur sižeta daudzslāņainība ir bagātīgi salikta kārtu kārtām, un pie tā visa pievarēšanas ir nepieciešams nazis un dakšiņa. Nu, teiksim tā, zināms daudzums brīva laika un arī mazliet drosmes, jo Ērvinga rakstītajam ir tieksme lasītāju strukturēt, veidot. Lai gan autora reālistiskais, krāšņais rakstīšanas stils un viņam raksturīgā paradoksalitāte, jā, es pat teiktu – šokēšana, ir atpazīstama visos viņa darbos, tie katrs par sevi atsevišķi un atšķirīgi kaut mazliet, bet ir ietekmējuši to, kā, piemēram, es skatos “uz lietām”, kā mēdz teikt. Ērvings un viņa romānu varoņi man vienmēr ir nozīmējuši piedzīvojumu, izbrīnu, prieku, negribīgu šķiršanos un domu par atkalredzēšanos. Līdz šim latviešu valodā tie ir bijuši divi (arī “Jumavā”) iznākušie romāni – “Atraitne uz gadu” un “Garpa pasaule”. Bet nu gan – pie jaunumiem!
Ērvings Džons. “Lūgšana par Ouenu Mīniju”. – R: “Jumava”, 2004., tulk. Didzis Meļķis. – 642. lpp.
Mana pieredze Ērvinga lasīšanā sākās ļoti veiksmīgi – ar “Lūgšanu par Ouenu Mīniju”. Nu, patiesībā jau tā bija iemīlēšanās līdz ar pirmajām desmit lappusēm. Kad drīz pēc tam parādījās abu iepriekšminēto romānu tulkojumi latviešu valodā, es Ērvingu jau pirku, kā saka, ar acīm ciet – vārda dēļ vien, un viņš tiešām vilties neliek, arī tulkojumā ne, lai gan viegli tas noteikti nav bijis. Kā jau Ērvingam, “Lūgšana par Ouenu Mīniju” ir pārbagāta ne tikai meistarīgi veidotiem autora radītiem slāņiem, kas padara stāstījuma telpu ļoti daudzšķautņainu, dzīvu un apdzīvojamu, bet tur ir arī milzum daudz dažādu patiesu faktu, vārdu, atsauču, citātu un asociāciju no Amerikas dzīves un kultūras, kas tulkotājam var sagādāt krietnu pasvīšanu. Cik zinu spriest, ciešā tandēmā ar literāro redaktori Māru Poļakovu tulkotājam ir izdevies lasītājiem sniegt ne tikai krāšņu un baudāmu, bet arī droši ticamu vēstījumu, ieskaitot pāris nelielus atdzejojumus un latviskotu lielāko daļu no klasiskā amerikāņu korāļa Crown Him With Many Crowns – “Lai kronēts Dieva Jērs” (141. lpp).
Baznīcas korāļu repertuāra atsvaidzināšanas entuziastiem tas varētu būt neliels, bet patīkams jaunums. Savukārt valodniecisku novitāšu piekritējiem varētu šķist interesants mēģinājums integrēt slenga vārdu “fiška”, manuprāt, visai veiksmīgi to ieliekot Džonija atraktīvā patēva, amatieru teātra režisora Dena Nīdhema mutē. “Kas ir fiška?” jautā Džonija viktoriāniskā vecmamma. “Jā, kas ir fiška?” kā atbalss pārprasa viņas kādreizējā kalpone, kas tādu kā izdienas pensiju saņem, pavadot vecumdienas savas kundzes mājā un apgādībā. Dens paskaidro, ka tas ir “kaut kas interesants, lai noturētu jaunu klausītāju uzmanību vai sagatavotu tam, ko viņš tiem galu galā grib iemācīt”. (54. lpp.) Šajā konkrētajā gadījumā tas ir izbāzts bruņnesis, kura attēls rotā arī grāmatas vāku, bet tēls – caurvij visu romānu.
Tēli, protams, vispār ir Ērvinga stiprā puse. Pašu Ouenu Mīniju visu mūžu nespēj aizmirst ne tikai Džonijs (pilnīgi saprotamu iemeslu dēļ), bet tas noteikti fascinēs ikvienu, kas ar viņu saskarsies romāna lappusēs, un, iespējams, ka pilnīgi nelaidīs vaļā nekad. Daži amerikāņu vērtētāji ir teikuši, ka “Ouena Mīnija” pirmais teikums esot visā literatūras vēsturē labākais jebkad uzrakstītais romāna pirmais teikums. Nu, es neesmu tik kategorisks, bet tas tiešām ir iespaidīgi: “Es esmu nolemts pieminēt zēnu ar briesmīgu balsi – ne viņa balss dēļ vai tādēļ, ka viņš bija vismazākais cilvēks, kādu jebkad esmu redzējis, un pat ne tādēļ, ka viņš bija manas mātes nāves ierocis, bet gan tādēļ, ka viņš ir iemesls, kāpēc es ticu Dievam.” (7. lpp.) Ja tāds ir pirmais teikums, tad kas gan būs vēlāk? Vai, vai – kas tik tur nebūs!
Tur būs ļoti daudz humora, bieži vien pamelna, ļoti daudz Amerikas un dažādu laika gaitā tās garāmslīdošu parādību, sākot no televīzijas ienākšanas sabiedrībā un tās ekspansijas un beidzot ar Vjetnamas kara analīzi. Tur būs daudz un daudzveidīgas kristietības – jo tā taču ir Amerika – un pietiekami daudz sāpīgu, diezgan ķecerīgu jautājumu, kas gruzdēs prātā, sekojot Džonija un Ouena gaitām. Tur būs satriecošs fināls, kas Džoniju, kā teikts grāmatas pirmajā teikumā, burtiski piespiedīs galu galā tomēr atvērties Dievam. Tas gan nebūs nekas sakāpināts un tradicionāli reliģiozs, tā būs piedauzīga, mežonīgi sāpīga atvēršanās patiesībai, kas dara gan brīvu, bet, kā jau kristīgā brīvība, reizē arī nolemj cita veida smagumam un trimdai mūža garumā.
Ticīgā dzīve ir viegla – Dievs viņu nes Savā rokā, un faktiski tā ticīgajam ir arī vienīgā iespēja izdzīvot, jo Dieva svētības smagums citādi ir nepanesams. Mēs esam nospiesti, iespiesti plakani Dieva plaukstā, kamēr Viņš nes mūs cauri dzīvei. Bezcerīga ikdienas nejēdzība apkārt, bezdievīgs visums, kā to, atceroties cienīgtēva mistera Merila teikto, pārstāsta Džonijs: “Ticības grūtums, kā viņš teica, ir tajā, ka mums ir jātic Dievam pat bez jebkāda daudzmaz uzvedinoša un pārliecinoša pierādījuma tam, ka mēs nedzīvojam bezdievīgā visumā. (119. lpp.)
Es teicu, ka man ir paveicies, pavisam nejauši sākot iepazīt Ērvinga daiļradi ar “Ouenu Mīniju”. Tas tādēļ, ka “Lūgšana par Ouenu Mīniju” ir viņa visreliģiozākais romāns, es teiktu, ka tas ir pat kristīgs. Turklāt Ouens Mīnijs mani “paņēma” par spīti tam, ka es esmu ļoti sīvs cīnītājs pret “kristīguma” birkas piekāršanu visvisādām dzīves parādībām – mākslai, politikai utt., un tas, vismaz man, nozīmē ļoti daudz. Proti, tas nozīmē patiesīgumu, godīgumu, kas dveš no Ouena tēla un visa romāna, taču patiesība par šo pasauli, dzīvi un mums pašiem, kā jau teicu, ir smaga un nepatīkama, bet – tā vienkārši ir patiesa, tādēļ arī tā atbruņo skepsi, cinismu, neticīgumu ar savu īpatnējo gaismu, ko tā lej pār redzamo pasauli. Tā ir ļoti kliedēta, smalka Dieva gaisma. Dievs pats ir mākonī. Cilvēks – vispirms uz zemes, pēc tam – zem zemes. Īsajā brīdī pa starpu viņam atklājas Dievs, un cilvēks šīs godības priekšā lūst. Pirms tam, pirms šīs lūšanas ir neizbēgamas šaubas un apmulsums jeb ticības dzīve, ko tik brīnišķīgi raksturo grāmatas moto izvēlētie amerikāņu rakstnieka Frederika Bīhnera vārdi: “Man ir pat grūti iedomāties, kāda veida pieredze varētu būt patiess, pašpietiekams reliģiskais pārdzīvojums. Kā Dievs, kaut kā mani nesalauzdams, varētu Sevi atklāt, neatstājot vietu šaubām? Ja nebūtu vietas šaubām, tad nebūtu vietas arī man.”
Dievam ir vieta man, un manā grāmatu plauktā ir vieta Ouenam ar abiem Džonijiem – Mīnija draugu Džoniju Vīlraitu un viņu radītāju Džonu Ērvingu.
Ērvings Džons. “Sidra nama likumi”. – R: “Jumava”, 2004., tulk. Ieva Lešinska. – 642. lpp.
Es tiešām nezinu, vai divu pamatīgu viena autora romānu vienlaikus izdošana cienītās lasītājas un godātos lasītājus neiedzīs tādā kā strupceļā (jo abas grāmatas ir biezas (to lappušu skaits paradoksālā kārtā pat ir vienāds) un, kā jau pēdējā laikā pieņemts, padārgas), tomēr man ir savtīgs prieks, ka “Sidra nama likumi” iznāk praktiski vienā laikā ar “Ouenu Mīniju”. Proti, ja vien drīkst jūs garlaikot ar tādu ģeķību kā dažādas sadomātas klasifikācijas, manuprāt, “Sidra nama likumi” ir otra reliģiozākā Džona Ērvinga grāmata aiz “Ouena Mīnija”. Protams, līdz ar to arī tās piedauzīguma parametri ir ļoti augsti, sevišķi jau ņemot vērtā to caurvijošo tēmu – abortu.
Kādā interneta loterijā, kur erudītiem bija iespēja iegūt šo grāmatu, aborts pat bija uzstādīts kā “Sidra nama likumu” pamattēma, tomēr tā nu nav tiesa. Gan šā romāna, gan visu pārējo Ērvinga darbu pamattēma ir kaut kas komplicētāks. Es pat mulstu tādu izvirzīt. Nu, varbūt cilvēcība, pati skaudri fascinējošā dzīve vai kaut kas tāds. Sidra nams – ābolu sulas spiestuve – romānā ir konkrēta vieta Okeānskata ābeļu dārzos, bet reizē arī vispārinājums, tēls jebkurai noslēgtai videi, kurā cilvēks varētu iegadīties. Romāns, lūk, ir par tādu vidi un tās likumiem.
Likumi vispār ir viena komplicēta padarīšana. Romāna galvenais varonis Homērs Velss (Lai gan vismaz divi, ja ne lielais vairums tā varoņu varētu pretendēt uz “galvenā” statusu, jo kurš gan ir “galvenais” dzīvē?), kas nonāk sarežģītajā sidra nama jeb sulas spiestuves likumu rakstītāja lomā, galu galā secina, ka “īstie sidra nama noteikumi bija Rozes kunga noteikumi”, nevis viņa. Rozes kungs ir ābolu lasītāju un spiedēju – melnādaino sezonas strādnieku – brigādes vadītājs. Rozes kunga neapšaubāmā autoritāte citu strādnieku starpā tās galējā atvasinājumā bija ļoti ass nazis ārkārtīgi veiklā rokā. “Sadursmē ar Rozes kungu ir Rozes kunga paša diktētie noteikumi, lai kādi tie būtu. Piedalīties nažu cīņā ar Rozes kungu būtu tas pats kā ļaut mazam putniņam noknābāt tevi līdz nāvei,” turpat tālāk pie sevis domā Homērs Velss. (411. lpp.)
Galu galā viņa rakstītie noteikumi kļūst vairāk par tādiem kā lūgumiem, par tādu kā labvēlīgu apelāciju pie saprāta vai kaut kā tāda. Pašās beigās izrādās, ka lielākā daļa melnādaino ābolu lasītāju nemaz nemāk lasīt. Daži visu laiku ir domājuši, ka pie sidra namā ieejas piespraustā noteikumu lapiņa ir kaut kādā sakarā ar elektrību, jo tā ir blakus gaismas slēdzim. Vēl citi no tā ir plēsuši pa gabaliņam vien smēķu uztīšanai. Rozes kungs lasīt prata, bet viņš pazina savus cilvēkus, tādēļ neko par šiem likumiem “no augšas” tiem neteica.
Piemēram, tur bija aizliegums kāpt uz jumta, sevišķi jau dzērumā, bet strādnieku mīļotā izprieca bija vakaros sēdēt uz jumta kores, sūkt grādīgo un skatīties tālumā uz atrakciju parka ugunīm, starp kurām sevišķi viņus fascinēja panorāmas jeb tā sauktais velna rats. Homērs reiz viņiem mēģināja paskaidrot, kas tas tāds ir un kam tas domāts, bet melnie to uztvēra kā varen labu joku un uzskatos par velna ratu palika pie savām mitoloģiski māņticīgajām fantāzijām. “Tev jāsaprot,” Homēram paskaidroja Rozes kungs. “Šie nemaz negrib zināt, kas tas tur ir. Kāds viņiem no tā labums?” (353. lpp.)
Rozes kungs ir viņu likumdevējs, viņš labāk zina, ko viņa ļaudīm vajag. Un viņa autoritāte ir viņa asais nazis. Likumsakarīgi, ka, sēdēdams uz sidra nama sliekšņa, no naža viņš vēlāk arī mirst – no ļoti prasmīgi lietota naža un rokas, kuru pats savulaik bija apmācījis ar to apieties. Protams, ka pats vien viņš pie tā bija vainojams – mazais dievs Rozes kungs, sidra nama likumdevējs. Kungs virs viņa – Homērs – ar saviem likumiem tā arī palika lūdzējs un drūmā likteņa liecinieks no malas. Protams, Homēram arī bija savi likumi, ar kuriem viņš apšaubīja virs vai vismaz pirms viņa esošos Svētā Mākoņa bāreņu nama priekšnieka un slimnīcas galvenā ārsta doktora Lārča likumus, kurš savukārt ar tiem apšaubīja virs viņa esošos tā laika Savienoto Valstu likumus, par kuriem visu mūžu sūkstījās kašķīgās vēstulēs, ko sūtīja ASV prezidentiem un viņu kundzēm. Protams, bez panākumiem. Un tā tālāk.
Savā ierobežotajā telpā viņi visi ir mazi dievi ar saviem likumiem. Kāds augstāks ar saviem likumiem arvien paliek tikai lūdzējs un noskatās drūmajos likteņos no malas. Kā savu likumu jeb uzskatu par pareizo un nepareizo dēļ daudz cietušais Villijs saka Homēra dēlam: “Cilvēkus nav iespējams pasargāt, mazais. Viss, ko var, ir viņus mīlēt.” (615. lpp.) Katrs iegrozās savā vietā pēc saviem likumiem, un šie likumi galu galā arī sakropļo un pazudina – sākot ar mazāko un uz augšu. Jā, līdz pat Dievam, ja atceramies, ka Jēzus mira ne jau netaisnības vai nejaušības dēļ, bet gan likumsakarīgi – saskaņā ar Dieva likuma, Dieva vārda prasību, pats būdams Logoss, Vārds. Bet tas, protams, dzīvē un sadzīvē paliek ticībā, paliek aiz kadra, paliek mākonī.
Svētais Mākonis, ko sākumā sauca vienkārši par Mākoņiem, jo ieleju, kurā tas atrodas, lielāko gada laiku sedz mākoņi, no vienkārša meteoroloģiska novērojuma izteiksmes par “svēto” kļuva tādēļ, ka “atpalikušajiem provinces katoļiem piemita nevaldāma degsme visur piekabināt kādu svēto – it kā lai piešķirtu lietām cildenumu, kādu tās nevarētu cerēt iegūt dabiskā ceļā”. (9. lpp.) Kā izrādās, pilnīgi aplami tas tomēr nebija, jo ironiskā kārtā Svētais Mākonis galu galā tika pie savas dievības – pie mazā dieva Vilbera Lārča un viņa likumiem. Lielais Dievs ar savu izmisīgo apelāciju, piespraustu pie radības vārtu gaismas slēdža, palika savējā mākonī. Ļoti kliedēta, smalka gaisma viz pār izmisīgu tiekšanos būt noderīgam, būt mīlētam, vienkārši būt. Dievs ir mākonī.
Šeit nu arī būtu laiks beigt. Vēl tikai gribu atzīmēt tulkotājas un grāmatas literārā redaktora Paula Bankovska kopīgo veikumu, kas, protams, arī saistās ar likumiem. Proti, “Sidra nama likumos” brīnišķīgā kārtā ir tikusi reanimēta vārda “jebšu” gramatiski pareizā lietošana. Reizēm pat šķiet, ka tulkojumā šis vārds ir lietots pārlieku bieži (lappuses neminēšu – tas tekstā ir viscaur), tomēr pedagoģiskos nolūkos tas noteikti ir attaisnojami. Bībeli nelasītāja (t.i., lielākā) latviešu daļa mūsdienās dzīvo pilnīgi aplamās ilūzijās par vārda “jebšu” nozīmi, gluži kā melnie, kas sadzērušies sēdēja uz sidra nama jumta kores un radīja savu metafiziku par panorāmas ratu. Piemēram, mūsu laikabiedri vēsā mierā varētu pateikt (Un pat nodrukāt!) teikumu: “Pilnīgs sviests jebšu aplamības ir sastopamas latviešu valodas lietošanā,” vārdu “jebšu” lietojot “jeb” nozīmē.
Pareizs vārda “jebšu” lietojums ir, piemēram, šādos teikumos: “Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos.” (Ps. 23:4) ; “Jebšu viņš arī savā dzīves laikā daudzinātu sevi par laimīgu, ..tomēr arī viņš noiet pie tēviem” (Ps. 49:19,20) Kā redzams, pareizā vārda “jebšu” nozīme ir – “kaut gan”, “kaut arī”, “lai gan”, “lai arī”. Līdz ar Lešinskas kundzes brīnišķīgo veikumu mēs varam cerēt, ka šā senā latviešu valodas vārda nozīme beidzot kļūs zināma arī kristietības kultūrā analfabētiskajiem mūsdienu nēģerīšiem uz viņu ierobežoto pasaulīšu jumtu korēm. Lai gan, protams, pastāv arī Rozes kunga zinīgā skepse: “Tev jāsaprot – šie nemaz negrib zināt, kas tas tur ir.” Pasargāt, protams, mēs nevienu no tā pilnīgi nevaram, tomēr tas ir mīļi, mīļi no tulkotājas puses.
Otrs pārdomu vērtais I. Lešinskas ieviesums ir mašīnas Jeep markas tulkojums – “džīps” līdzšinējā latviešu īsinājuma “džips” vietā. Tiešām, jāatzīst, ka džīps skan tuvāk oriģinālam, un, pateicoties klubam “4×4” un tam līdzīgiem, zīmīgajai biezo kārtai mūsu valstī, kā arī sliktajiem autoceļiem, tas ir nozīmīgs vārds mūsdienu latviešu valodas leksikā. Jebšu tā turpmākā lietošanas intensitāte ir grūti paredzama.
Tālis Osis