Jautāju dažiem draugiem, vai viņi atceras, kas ir Vīriešu diena? Šie kaut ko saka par jūnija trešo svētdienu un par amerikāņu ieviesto Tēva dienu. Tā, protams, ir laba un veicināma tradīcija, bet man šajā sakarā tomēr prātā ir kas pavisam cits. Varbūt tāpēc, ka tolaik nebūt nebiju tik disidentiski noskaņots, kā daži mani draugi, un arī tik monolītas, tradīcijās stipras ģimenes man nebija kā dažiem citiem; padomju laikā manā prātā nāca un rosījās tas, kam nu tur bija paredzēts nākt un rosīties, un atstāt savas pēdas. Un es zinu, ka es tāds neesmu vienīgais.
Tolaik tikai svētdienas beidzot bija tā reize, kad cilvēks varēja no rīta ilgāk pagulēt. Atceros, ka reizēm dažas stundas skolā bija arī sestdienās, kā arī darba vietas laiku pa laikam mēdza pilsoņus sestdienās pulcināt uz talkām, piecgades vai īsāku termiņu plānu saraušanu un citiem brīvprātīgi obligātiem pasākumiem. Bet svētdienas, cik atceros, tomēr bija pašu ziņā. Tā nu es svētdienās bieži vien modos ap desmitiem rītā, un arī tad tikai mammas viltīgi ieslēgtā televizora dēļ. Maniem bērniem tagad svētdienās tas ir pēdējais brīdis, kad lēkt laukā no gultām, mazgāties, saķemmēties, ieēst kukurūzas pārslas ar pienu un rikšot vecākiem līdzi uz baznīcu.
Arī man tie rīti saistījās ar zināmu liturģiskumu, tikai baznīcas zvanu vietā no tālrāža skanēja trompetes, un es, laiski staipīdamies, piedziedāju pacilājošajām skaņām līdzi no galvas zināmos vārdus itin kā trinitāru litāniju: “Služu Sovestkomū-ū, služu Sovetskomū-ū, služu Sovetskomū-ū Sojū-ū-zū-ū,” un tad vēlreiz – it kā “āmen, āmen, alelūja!” vietā: “Služu Sovestkomū-ū Sojū-ū-zū-ū, Služu Sovetskomū-ū Sojū-ū-zū-ū!” Militārā orķestra fanfaras un timpāni izskanēja ekstātiskā beigu akordā. Un tad parasti brauca tanki vai arī īsiem pārskrējieniem un ar tikpat aprautām automāta kārtām neatturamā uzbrukumā virzījās jūras kājnieki, vai arī no gaisa kā brīnumi bira desantnieki. Ak, kā man patika desantnieki! Kā man patika raidījums “Kalpoju Padomju Savienībai”! Protams, līdz ar to savu divdomīgo vietu manā apziņā ieņēma arī 23. februāris – Padomju Armijas un Jūras kara flotes diena jeb, kā to dēvēja tautā, Vīriešu diena.
It kā tradicionāli vīrišķīgajai patikai pret militārām lietām un vienīgo iespējamo armiju disonēja laukos pie mātes māsas saklausītais: abi viņu brāļi bija dienējuši tai armijā, kuru varenā un neuzvaramā mūsējo armija tagad manā teļļukā filmās šāva uz nebēdu, un šie tik parāva uz augšu rokas un kā tādi maisi krita uz muguras beigti. Mammas brāļi bija dzīvi, Jāņos un citās lustēs omulīgi, lai gan ne sevišķi runīgi par “to”. Mazās kumodes apakšējā atvilktnē, kuru ir ļoti grūti attaisīt, pašā apakšā vecā, zaļā albumā pa vidu ir Ernestonkuļa jaunības bilde, un viņš tur ir uz mata tādā formā, kā tie ļaundari, kas filmās saņem pelnīto sodu un mirst. Turklāt viņi ir pilnīgi jampampiņi, jo mūždien no saviem kauluzāģiem garām kārtām laiž mūsējiem pāri galvām. Mūsējiem, protams, tas ir tikai par labu, un izveicīgais komandieris ar vienu šāvienu dabū šos gar zemi. Reizēm ar vienu šāvienu pat vairākus. Šie tik parauj rokas gaisā, krīt un uz vietas ir beigti.
Tāda ātra un ikoniska nāve izplatījās arī starp mūsu ciemata piecstāvu mājām. “Tah – Marģers!” – “Tah – Miķelis!” – “Krīti! Es tevi nošāvu!” – “Nē, tu mani tikai ievainoji. Au, au!” kunkst sašautais un, saķēris ievainojuma dēļ stīvo roku, iesteberē kāpņu telpā jeb, kā mēs to saucām, sekcijā. Vispār tas bija bīstami, jo sekcijas bija sava veida neitrālā Šveice, kur mūsu skarbie kara apstākļi netika pieciesti – tur varēja pa īstam dabūt pa kaklu no kāda nervozāka iemītnieka vai tikt viņa sievas izkliedzieniem sarātam: nav ko dauzīt durvis un trokšņot kāpnēs.
“Tah – Arvis!” Nekas nenotiek. “Ei, krīti, stulbeni!” Elmārs tuvcīņā Arvīdiņu sažmiedzis drusku par stipru, tāpēc nu tam mērs pilns un svētie kara likumi – pie vienas vietas. Arvīdiņš slāj caur kaujas lauku, un mēs saprotam, ka tagad labāk ir viņu neaiztikt. Iespējams, ka līdz ar viņa sašļukušo, tomēr spītīgo stāvu, kas vilkās no mājas otra gala mums garām uz savu sekciju, man radās cieņas pilna attieksme pret vārdu “aizgājējs”. Šmurgulis tāds, viņš stāvēja pāri tiem likumiem, kas bija piespieduši mani pie sienas ar pistoli rokā un lika glūnēt ap stūri pēc klases biedriem – ienaidniekiem, kas par tādiem bija kļuvuši pēc “oliņ, boliņ, džimpiņ, rimpiņ” skaitīšanas kara sākumā. Jā, puņķu tapa Arvīdiņš mums demonstrēja, ka pār lunkano, izveicīgo vīrišķību ir vēl kaut kas augstāks. Es tagad domāju, ka tā droši vien ir nāve.
Izņemot savus tā sauktos dabiskos gadījumus, nāve mūsu ciematā pārsvarā saistījās ar vīrišķību. Nu, ar tādu kā bezbailību un iekulšanos visādās ķezās. Katru gadu pāris vīpsnīgu smukuļu nositās ar močiem. Divi no viņiem pat ar vienu un to pašu moci. Viņi bija divi brāļi un vecāka māsa, kurus viens pats audzināja allaž nostrādājies, padrukns tēvs, ar kuru man bija bail runāties.
Sekcijas augšējā stāvā, jo īpaši viņu dzīvoklī, kas tur atradās, vienmēr smirdēja pēc piedeguša piena. Vienos Jāņos vecākais no dēliem nositās. Es toreiz klusībā nobrīnījos, kā viņš vispār to spēja – viņš bija augumā maziņš, un es šaubījos, vai viņam uz moča kājas līdz zemei vispār sniedzās. Varbūt viņš mēģināja to moci pielaist, tas – apgāzās un nabagu nospieda? Nav jau labi tā runāt, bet, kad tas pintiķis nositās, es biju vairāk dusmīgs nekā bēdīgs. Nākamajā gadā tādu pašu galu ņēma arī jaunākais. Apdauzītie brālīši – kas viņiem traucēja dzīvot!? Labi, pirms tam, kad dullais Gunča nositās, ballītēs no tā kļuva tikai rāmāk un drošāk, bet šitie knariņi – kam ta’ tie traucēja? Lai vai kā, ne līdz armijai, ne flotei viņi nenodzīvoja.
Drīz pēc tam abu brāļu vecākā māsa tūlīt pēc skolas beigšanas vai pat ātrāk palika stāvoklī un apprecējās ar krietni vecāku džeku, kas jau strādāja vietējā fabrikā. Dzemdībās viņa nomira. Tolaik jau es vairāk dzīvojos pa Rīgu nekā pa mūsu ciematu, tomēr man, protams, bija viņas žēl un atkal arī mazliet dusmas, jo pamatskolā es viņā – dažus gadus vecākā šķelmē – biju krietni samīlējies. Ļaudis runāja, ka viņa esot bijusi ļoti jauna un droši vien tādēļ tā sanācis. Es nevarēju ciest viņu runas, jo tās man lika domāt: būtu pagaidījusi, kamēr es izaugšu līdz īstai vīrišķībai, pagaidījusi mani mājās no armijas vai flotes, un tad viņa varētu dzīvot laimīga.
Viņu iesirmais tēvs palika ar pavisam baltu galvu, turpināja tāpat žigli staigāt starp ciemata piecstāvenēm, tikpat daudz strādāt, un man bija tikpat bail no iespējas, ka man ar viņu vajadzētu kaut ko runāt. Viņš bija ļoti netipisks tēvs, un visi viņu cienīja, jo pēc sievas nāves viņš, kā ļaudis teica, ziedoja sevi bērniem. Tagad viņš, sagumis nedaudz vairāk nekā iepriekš, staigāja it kā visam cauri vai nedaudz virs visa pārējā. Es tagad domāju, ka viņš staigāja cauri nāvei – it kā tā būtu migla, spoks, kas visā savā blīvumā tomēr neapstādinās viņa iešanu un darīšanu. Jā, tagad es domāju, ka tā bija vīrišķība.
Vēl daži, kas savu vīrišķību armijā jeb krievos jau bija pierādījuši, mēģināja to tālāk izkopt Kaukāza kalnos. Bet tur bija nogruvums, un kopš tā laika smukais Aivars, kurš arī pēc armijas turpināja dejot vietējā tautas deju kolektīvā un ļoti patika meitenēm, manā apziņā tāds smuks un smaidīgs karājas kaut kur gaisā – it kā bezgalīgā kritienā. Tādēļ vēl ilgu laiku pēc tam, kad vien satiku otru Aivaru, kurš arī toreiz tur bija, es centos sarunu novirzīt uz kalnos kāpšanu, jo tur kaut kādā mistiskā atsvešinātībā karājās daļa no manas apziņas. Toreiz vai kādu citu reizi tai pašā Kaukāzā nositās arī kāda jauna un ļoti glīta mūsu ciemata sieviete. Viņa bija pārāk pieaugusi, lai man pret viņu būtu bijušas kādas noturīgas jūtas, turklāt man taču bija cita, tādēļ man viņas bija vienkārši žēl. Varbūt tolaik man prātā ienāca valodnieciskais paradokss par to, vai sievietes arī var būt vīrišķīgas. Ziniet, tagad es domāju, ka var gan – turklāt gan šā vārda nejēdzīgākajā, gan cēlākajā izpratnē.
Kaut kur uz Kaukāza pusi bija arī Afganistāna, kas ar lielu sparu ienāca mūsu ciemata ļaužu valodās. Katru gadu no mūsējiem kāds devās turp kalpot Padomju Savienībai. Mūsējie bija tādi stalti un braši, tādēļ viņi tika desantniekos. Man arī bija jāsāk atrādīties kara komisariātā. Mani jaunie Rīgas bohēmas draugi darīja visādas trakas lietas un runāja, ka šos jau nu gan nevarēs “paraut krievos”. Es vīpsnāju līdzi, tomēr trakas lietas nedarīju – mammai tas ļoti sāpētu, turklāt reizēm es aizvien mēdzu paskatīties kādu “Kalpoju Padomju Savienībai” raidījumu. Kara komisariāta koridorā kopā ar citiem taisīju smīnīgu ģīmi, bet ārstu komisijas priekšā stāvēju stalti un braši. Mammai reizēm bija drūms vaigs. Dažus no mūsu ciemata bija nošāvuši, un ļaudis runāja par cinka zārkiem, kurus tuvinieki nedrīkstot vērt vaļā. Man briesmīgi gribējās redzēt, kāds izskatās cinka zārks, jo līdz tam cinku biju redzējis tikai mazās granulās skolā ķīmijas kabinetā. To es nedabūju redzēt, jo neviens no man tuvu pazīstamiem tai karā nošauts netika.
Ingūnas brālis bija viens no tiem, kas atgriezās. Pirms armijas viņam bija kupli, tumši mati, un ballītēs viņš dejoja tā drusku vecmodīgi – tādu kā valsi vien grieza. Bet viņš neuzbāzās jaunākiem un nekāvās, tādēļ man patika. Protams, ka viņš bija desantniekos. Pārnācis mājās, viņš nēsāja ļoti īsu frizūru un ātri apprecējās. Klases puikas teica, ka tā frizūra tādēļ, ka viņam esot daudz sirmu matu. Pētījis netiku, var jau būt, ka viņi vienkārši melsa. Arī to citu es neesmu pats redzējis, tādēļ nevaru apgalvot, bet mēdza stāstīt, ka reiz, viņam ar sievu ejot gar šoseju, kas šķērso mūsu ciemata vienu galu, Ingūnas brālis esot pārbijies no kaut kādas pēkšņas un skaļas traktora rūkoņas viņiem blakus, ielēcis grāvī, ierāvis sievu līdzi un panikā kaut ko kliedzis krievu valodā.
Pēc tam atjēdzies, sieva viņu nokušinājusi, un viņi gājuši tālāk. Nezinu, kā tur bija, bet kaut kas ārprātīgs jau arī tai vīrišķībā laikam gan ir. Vēl es nodomāju, ka arī tajā ir kaut kāds cēlums, ka pārējo ļautiņu normālajai pasaulei viens tāds Ingūnas brālis reizēm redz cauri kaut ko citu. Nu un, ka tie ir tikai ļoti blīvi gļuki? Vai tad tāpēc kāds teiks, ka to nav, jūs, neredzīgie!? Un no bohēmistu psihotropajiem gļukiem es pilnīgi apzināti nosvēros par labu tiem vīrišķīgajiem, kas īstam vīrietim acīmredzot deva iespēju ikdienas plakanumam iet cauri kā miglai – gluži kā savulaik Arvīdiņam.
No mūsu klases desantniekos iekļuva tikai Robis. Viņš vienīgais bija ilgāku laiku trenējies krievu izdomātajā cīņā sambo – samozaščita bez oružija. Mammai par zināmu atvieglojumu mani aizsūtīja Afganistānai pretējā virzienā – tālu, tālu aiz polārā loka, kur es krietnu daļu no dienesta pavadīju mājas čībās, sēdēdams grozāmā krēslā un virtuālajā telpā ganīdams virs Barenca jūras NATO lidmašīnas. Dienesta laikā pa diviem gadiem es no karabīnes izšāvu divas patronas, abas mērķim garām, zaudēju aklo zarnu, vēl kaut kādu citas zarnas gabalu pēc operācijas radušos sarežģījumu dēļ, arī četrus zobus (gods kam gods – neviens no tiem gan netika izsists), meiteni, kas mani tā arī nesagaidīja mājās, trešās atmodas laika saviļņojumu, kas tobrīd norisinājās Latvijā, un daudzas, daudzas ilūzijas. Ieguvu es sāpes krustos, nelāgu ādas sēnīti uz kājām, ieskatu ekstravagantās brāgas raudzēšanas metodēs, mazliet vairāk bezkaunības nekā līdz tam, noturīgu rezistenci pret organizētas un neorganizētas varas formām, Padomju Armijas parādes formas tērpu (bez kādiem liekiem izskaistinājumiem) un, manuprāt, veselīgu skepsi pret to, ka lielās vīriešu kompānijās var risināties jelkas jēgpilns. Kopš ar toreizējās Ļeņingradas vilcienu es iebraucu Rīgā, vīrišķīgajā Krievzemē vairs tikpat kā neesmu rādījies. Tikai vienu reizi esmu tur bijis deviņdesmito gadu vidū, un arī tad diezgan spiestā kārtā un tikai uz pāris dienām – uz 8. marta histēriju kopā ar sievas vecākiem tirgot puķes. Arī viņiem tas bija pēdējais tāds brauciens.
Par paraugstundu varenajai un neuzvaramajai, protams, patiecos. Tā man iemācīja arī vīrišķību, tikai pilnīgi citu, nekā bija nodomājis zampoļits. Tagad es domāju, ka vīrišķība ir – dzīvot līdzenumā, plānot un pakārtot savu dzīvi sievai un bērniem, mazgāt traukus, mīcīt mīklu, iznest miskasti, palīdzēt sīkajiem iemācīties Ziemassvētku pantiņus un izpildīt mājas darbus, glāstīt, reizēm paturēt mēli aiz zobiem, lūgt piedošanu, ja kas nesanāk, un ik dienas spiesties cauri blīviem, miglainiem spokiem, kas to visu kavē. Protams, es no tā vēl esmu tālu, tomēr arī to atzīt ir – mazītiņa vīrišķība.
Ak, jā! Kad jau pusgadu biju iegrimis jaunceļamajā pilsoniskajā dzīvē, reiz autoostā es satiku desantnieku Robi. Viņš bija gan iesaukts, gan demobilizēts pēc manis. Esot bijis Kaukāzā. “Nu, zini,” viņš ar vienu mutes kaktiņu drusku pasmīnēja un pameta ar galvu. Nu, nezināju gan, biju vien dzirdējis, ko ļaudis stāsta, ko avīzēs raksta. Robis paskatījās tālumā, piemiedza acis, ievilka elpu. Viņa skatiens nenoteikti klīda apkārt, tad viņš paskatījās uz mani, tad atkal tālumā. “Mēs braucām bruņutransportierī, un pēkšņi – tah! – seržantu man blakus sašauj. No kalniem. Kapteinis pa priekšu, mēs šim pakaļ krūmos, kalnos, šie šauj no augšas. Troksnis nenormāls, šauj, sprāgst. Tikām cauri tikai tad, kad mūsējā vertuška atlidoja un šos sašāva.” Robis dziļi ieelpoja, strauji izelpoja. Viņš bija pilns vīrišķības. “Zini, citreiz viņu bija kāds tūkstotis vai vairāk,” viņš saraustīti stāstīja jau klusāk. “Pilns pilsētas laukums. Es neko nevarēju darīt, mums pavēlēja. Zini, ar sapieru lāpstiņām…” Robim bija tāds duļķains skatiens, un man likās, ka viņš nemuld. Jebkurā gadījumā žēl man Robja. Un dusmas, ka tik daudz jāžēlojas, jo varējām taču vienkārši dzīvot savas vīriešu dienas.
Paskaidrojumi
Služu Sovetskomu Sojuzu – kr. val. “Kalpoju Padomju Savienībai”. PSRS televīzijas propagandas raidījums.
“Varenā un neuzvaramā” – kr. val. “mogučaja, ņepobedjimaja” – pāris epitetu, kādus PSRS lietoja armijas apzīmēšanai.
Gļuks – slengā – “halucinācija, spoks”.
Samozaščita bez oružija – kr. val. – “pašaizsardzība bez ieročiem”.
Zampoļits – kr. val. – saīsinājums no “komandiera vietnieks politiskajā darbā”. Atbildīgais par propagandu un politisko audzināšanu PSRS Bruņotajos spēkos.
Vertuška – kr. val. armijas slengā – “helihopters”.
Didzis Meļķis