Sodums Dzintars. Jauni trimdā // Kopoti raksti. – [R: Atēna, 2003.] – 4. sēj. – 327 lpp.
Uz “Jauni trimdā” grāmatas muguriņas augšpusē rotājas burti “rs”: tie ir vārda “Dzintars” beidzamie burti, kas skaisti izveidojas plauktā tiem, kuriem ir viņa iepriekšējie “Atēnā” izdotie Soduma romānu sējumi – “Savai valstij audzināts”, “Blēžu romāns” un “Taisām tiltu pār plašu jūru”. Attiecīgi – katrai grāmatai pa diviem burtiņiem: Dz–in–ta–rs. Un turpinājums sekos.
Sodumam ar Nesauli, cik nu es esmu saklausījis no dažādām pusēm, ir kāda kopīga īpašība – viņi ir īsti ārpusnieki, autsaideri, trimdinieki šā vārda galējā nozīmē. Atšķirībā no “Sievietes dzintarā” pie Soduma tas Dzintars, protams, ir vīrietis. Un kāds nu ir, tāds ir – nav viņam nekā slēpjama. Kā Nesaule, tā Sodums jūt un domā dziļi, runā skaidri, tāpēc viņi īsti neiederas starp tiem, kam bail tā uzdrīkstēties, vai kas vienkārši “brauc pa virsu”. Man ir aizdomas, ka arī tajā varbūtējā, nenotikušajā Latvijā viņi būtu “asie”, bet tie jau ir spriedumi par zaudēto paradīzi, par neiespējamo.
Katrā ziņā Sodums, kā to trāpīgi vienā no romāna pēcvārdiem norāda Baņuta Rubesa, arī trimdā ir trimdinieks jeb, runājot padomju laika idiomās, svešs starp savējiem, savējais starp svešiem. “Jauni trimdā” nodaļu apakšvirsrakstos Sodums, tas ir, viņa literārais varonis Tebe, grūtos brīžos kā tādus svētos gan asprātīgi piesauc palīgos latviešu literātus (piemēram, “Juri Māter, Andriev Niedra, stāviet klāt!” (43. lpp.), tomēr patiesa gara radniecība, šķiet, viņam vismaz jau kopš iepriekšējiem romāniem ir ar senajiem latīņu un angļu vārda meistariem. Bet tā, protams, ir tikai radu būšana. Kā pats Tebe saka, bez saderinātās Skaidras viņam ir vēl otra līgava – latviešu valoda, un tai viņš uzticīgi veltī savu sirdi, dienas, darbus un pārdomas arī “Jauni trimdā” lappusēs.
Katrā ziņā šis ir rakstnieka romāns par to, ko viņš pazīst vislabāk – par rakstnieku. Un, lai lasītājam nebūtu jālauza galva, kur te patiesība, kur – izdomājums, Sodums klāj vaļā baltu patiesību. Iespējams, ka tas viņam nācis pūrā no dievbijīgajiem, puritāniskajiem hernhūtiešu senčiem, bet par to gribētāji vairāk var uzzināt Kopoto rakstu pirmajā sējumā.
Reliģijas klātesamība Soduma domas telpā, protams, ir nenoliedzama, lai gan viņš pats, spriežot pēc visa, nav nekāds “aktīvais ticīgais”, kā to teiktu arī vairums Latvijas latviešu. Tās ir īsā pārstāstā grūti atspoguļojamas, smalkas saiknes un sakarības, kas caurauž Soduma atainoto latviešu bēgļu dzīvi, domas par literatūru un dzīvi vispār. Kad šīs saiknes parādās, tad parasti tas notiek ļoti blīvi, un saprast gribētājam būs kādu brīdi par to jāpadomā. Piemēram, “Bendrupei prozā ir pareizticīgo baznīcas stils. Raudivem un Rupainim katoļu stils. Skaties, kur izteiksmē ir Latvijas dažādo protestantu stili!” (261. lpp.)
Par dzīves lielajiem jautājumiem viņš raksta: “Dažs paļaujas, lai dievticība atbild. Cilvēka spēja piemēroties un atrast izeju ir neizmērojama. Viņš dzīves atvieglināšanai ceturtajā dimensijā ietilpinājis Dieva jēdzienu. Tebem pietiek ar ētiku. ..No savas baltiešu pieredzes Tebe zina, ka komunistu partija Padomju Savienībā – vai drīzāk birokrātijas mafija? – izmanto politiski negatava cilvēka tieksmi pēc mistikas. ..Tebem pietiek ar sevi un ģimeni, Latviju un Zviedriju un kaut ko no Anglijas un ASV. Kur palikusi latviešu kopīgā morāles baterija? 1934. gadā noglabāta bišu stropā. Okupācijas gados stropā iemetušās lapsenes.” (272. lpp.)
Dažos (un ne jau tikai šajos) teikumos Sodums pamanās ieriebt teju vai visiem. Bet ne jau riebšanas dēļ. Latvija un latvieši ir nedalāmi no viņa “otrās līgavas”, tāpēc mīlestībā – ne jau citādi! – Soduma prātā tiek vētīts, sijāts un slīpēts kā viens, tā otrs.
Man interesanta šķiet iezīme, ka hernhūtiešu pēctecis un brīvdomātājs Sodums par sev tuviem atrod angļu puritāņu literātus Miltonu un Banjanu. Viņa tulkotie angļu meistari T. S. Eliots un Džeimss Džoiss gan bija katoļi; laikam jau visiem angļiem piemīt kaut kas no „angļu empīrisma” – no Soduma sūri grūti meklētās skaidrības un tiešuma, kas ir pretējs tam, ko viņš citviet sauc par “bizantisko stilu”, to attiecinādams arī uz padomju Latvijas literātiem.
Lūk, viena atsauce, viena dvēseles kustība, bet atkal – pilnīgā uzticībā savai līgavai: “Dante, Džoiss, Eliots, Rablē rosina domāt par valodu un literatūru. Bet psiches konstelācijas, kas tādus radītājus radījušas, atrodamas arī Baltijā, gan citādās proporcijās un dimensijās. Meklē to aizmetņus un rādi valodā tik skaidri, ka tie no provinciāliem kļūst rietumiski!” (273. lpp.)
Soduma paša izteiksme ir “džoisiska”. Tajā kādu laiku ielasoties, pēcāk ir ērmīgi, lai gan ne nepatīkami, just, kā tā ietekmē domas. Viņš nepiešķir personiskumu tam, kam tā nav, necenšas neko apdvēseļot, darbības vārdi bieži vien ir nenoteiksmē. “Tur pie mazā galdiņa izvilkt dakti un apgriezt. Tikmēr uznāk pēkšņs lietus. Azaida traukus likt vanniņā pie ārsienas. Vanniņā sliet koku, lai gals pie jumta. Lietus ūdens pa koku tek traukā. Bateriju radio šņāc.” (261. lpp.)
Tas ir tas, kas ir. Ja kādam nepatīk, tā ir viņa bizantiskā darīšana. Sodums to nekādi piejaucēt negrasās. Gluži pretēji, līdz tādam minimālam tiešumam nonākt bija grūts darbs: darbs saredzēt un pateikt gan par vanniņu, gan krietni lielākām lietām un noģist atšķirību. “Papīrkurvim liela konfekšu kaste, kam vienā galā noplēsti atloki. Lai kā ar papīrkurvi, bet dzeja kā semantikas micēlijs auž kopā latviešu sabiedrību. Skaties pavedienus tajā micēlijā. Nemazgātie trauki mirkst baļļiņā. Tā pilna, tek pāri.” (Turpat.)
Pliks un nabags kā bēglis no Kurzemes ar vienu no pēdējām laivām iebraucis Zviedrijā, Tebe domā: “Vai es varēšu turpināt to, kas pārtrūka, krieviem okupējot Latviju 1940. gadā? ..Kāds es esmu atpeldējis?” (10. lpp.) Vēlāk “kaut kā viņi radīja bērnus, kaut kā kaut ko ieguva no Rietumu paražām. Visu laiku viņus sāpina trūkums, neziņa, pašu vāckrievu kultūras nevarīgās atliekas.” (270. lpp.)
“Aiz muguras paliek dziņa par radīšanu kopā ar Sviftu, Kārlailu, Miltonu. Priekšā tautas dziesmu apskaidrība kā enerģijas lauks. ..Nē, netaisīt tautisku eklektiku. Drīzāk no uzkrātas tautas gara enerģijas veidot tagadnes vīziju. To izdzīvot. Kā? Skaidra izteiksme, ko radījusi tautas enerģija, tautas poētiskā vīzija plus parlamenta komisiju sociālie un politiskie pētījumi, faktu krājumi. Tad ir instruments, ar ko notvert mirkli un mūžību.” (264. lpp.)
Uz romāna vāka kā apakšvirsraksts ir vārdi autora rokrakstā: “Neatkarīgajā Latvijā augušā paaudze jūt, ka tai ir ko teikt.” Drīz vien mums atkal būs tāda paaudze. Manuprāt, vajag ieklausīties tās iepriekšējās paaudzes teiktajā, lai nākamajai būtu ne tikai, ko teikt, bet arī ko un kur darīt.
Tālis Osis