Latvietis runā. – Videofilma. – Mistrus Media, 2003.
Sviests sākas jau ar to, ka gribētos filmu “Latvietis runā” likt grāmatu apskatā, jo tās tēma sakrīt ar literatūras un grāmatu pamatu pamatu – valodu, bet tā ir videofilma un tādā apskatā pēc definīcijas neiederas. Dīvaini, ka valoda neiederas tur, kur tā gluži dabiski ir.
Un tad es domāju: jā, bet kur tad tās nav? Tā ir visur, sākot ar to, ka es un jūs domājat, un tādā domāšanā mēs visupirms jau noprotam, ka mēs esam. Un šis valodas (arī latviešu valodas) jābūtiskais aspekts tādā dekartiskā formā ļoti spilgti izpaužas tās radikālāko aizstāvju un kultivētāju nostājā: “Mēs runājam (latviski), tātad mēs esam.”
Kāds teiks, ka iepriekšējā rindkopa ir tīra muldēšana. Bet arī muldēšana ir valoda, pat muldēšana “pa tukšo”. Ļurini, bļurini, klabini, grabini savas balss saites, buksē uz vietas, nepasaki neko, un vārdu tiešās jēgas terra firma zem tādas ņemšanās kļūst mīksta, padodas, sakuļas dubļos vai putekļos, un pļurksētājs iekuļas bedrē.
Pats par sevi tas nav nekas slikts, bet tikai – vai viņš ir uz to gatavs: zaudēt jēgu, kad valoda – savulaik jēgpilnās zīmes un nozīmes – ir visapkārt? Proti, vai cilvēks ir gatavs just, nonācis līdz savas valodas un līdz ar to arī līdz sevis paša bērnībai, kur jēga vēl tikai rodas?
Bērnība romantiska šķiet vien tiem, kuri to ir aizmirsuši, jo ne velti, piemēram, Augustīns ir izteicis pat tik radikālu viedokli, ka katrs brīvas gribas cilvēks drīzāk gan izvēlētos nāvi, nekā vēlreiz kļūtu par mazu bērnu. Tāpēc pļurkstēt ir bīstami – var pazaudēt līdz šim sūri grūti sasniegto cieto jēgas zemi zem kājām un palikt bērna prātā.
Dīvaini ir tas, ka pati valoda gan to dara labprāt – tā restartējas, kā pavisam nelatviski teiktu kompjūterpaaudze. Kā teiktu nedaudz latviskākā datorpaaudze? – Pārlādējas? Kad valoda ir nolādēta – pārgruzīta un nogurusi dimantžilbi izslīpētās jēgformās, tā pārlādējas, jo cilvēciņam jau dienišķajā pārtikā nevajag tikai dārgakmeņus vien, bet arī rupju maizi un pat sviestu.
Pārnāku mājās pēc garas un valodas lietošanas ziņā pārbagātas dienas. “Kur tik ilgi biji?” jautā sieva. “Sākām runāties un, kā jau parasti, tas ievilkās,” atbildu. “Par ko runājāt?” sieva interesējas. “Par lietām,” es atsaku. Šīs “lietas” viņu ārkārtīgi uzjautrina, jo viņa zina, ko tās manā mutē nozīmē.
Normētajā latviešu valodā tas droši vien nozīmētu, ka mēs ar draugiem nemitīgi runājam par ratiem, ilksīm, sakām, spaiņiem un kartupeļiem, bet faktiski jau pie abstrakcijām radušie prāti atkal bija iegrimuši pārspriedumos par patiesību, Dievu, mīlestību, laimi, dzeju un tamlīdzīgām lietām.
Viņu tas uzjautrina – šā vārda oficiāli neesošā nozīme, kurā es bieži vien pamanos iestūķēt veselu dienu. “Nu, kas tā par lietu,” gribas izsaukties, “ka latviešu valodā drīkst runāt tikai par priekšmetiem, bet ne par lietām!?” Un tad – ķerties pie lietas. Ha – redz’, ka valodiņa tomēr stiepjas plašāk pa tās pašreizējo nolādētību, jo “ķerties pie lietas”, kā jau jūs labi saprotat, nenozīmē ķerties pie grābekļa.
Jā, “zemnieku tautai” jau ar tām abstrakcijām, protams, ir pagrūti, tomēr kopš kāda laika, kā zināms, “mums, latviešiem, dzejnieku vesels bars”, un šie tik staipa valodiņu un cilvēku prātus, kamēr tur sāk ietilpināties visvisādas lietas. Filma “Latvietis runā” it kā neizdara nekādus lielus atklājumus, bet vienkārši ļauj dažādiem cilvēkiem tramvajā, tirgū, datoru klasē, grāmatā, vēsturē un vēl visur kur runāt latviešu valodā, runāt latviski.
Daži no viņiem daudz un dziļi domā par to, ko viņi runājot dara. Dažiem tas vēl nav ienācis prātā, bet vēl daži citi uz to droši vien nemaz nav spējīgi. Un ne jau tas ir būtiskais. Būtiskais ir tas, ka tāda ļaušana un mudināšana runāt aizkļūst vēl dziļāk par gudrinieku Dekartu, kas par sevi galu galā sprieda kā par domājošu lietu – res cogitans. Bet kā gan tu padomāsi ārpus valodas? Tāpēc latvietis ir tas, kas runā. Runājiet, latvieši, jo – jūs esat!
Apmēram tāda laikam ir arī filmas ideja, ko noslēgumā formulē Ilmārs Šlāpins, sakot, ka valoda ir kā sviests: to var ziest, ieziest, smērēt un tā tālāk, bet – ar to noteikti ir kaut kas jādara. Sviests uz plaukta ir potenciāls pelējuma un, dies’ pas’!, infekcijas avots. “Vai tas nozīmē, ka mums valoda ir jāapēd?” kā jokodams jautā Gints Grūbe. Jā. Un jākuļ no jauna.
Tālis Osis