Kirkegora nozīme mūsdienu teoloģijas attīstībā ir pietiekoši liela, lai mēs viņam veltītu atsevišķu vietu 19. gs. teoloģijas vēsturē.
Sorens Kirkegors (1813.–55. g.) guva pamatīgu izglītību estētikā un filozofijā. Tāpat viņš bija studējis arī teoloģiju, taču nekad neiesaistījās nekādā baznīcas darbībā; viņš sevi pilnībā ziedoja literārai darbībai.
Viņa spīdošie, radošie literārie dotumi tika izmantoti, lai asi kritizētu idejas, kuras galvenokārt saistījās ar romantismu un hēgelisma sistēmu, kas abas, pēc Kirkegora domām, bija tādas attieksmes, kas nepietiekoši nopietni uztver dzīvi un eksistenciālo lēmumu, kas cilvēkam jāveic, ja tas vēlas “atrast savu mūžīgo vērtību”.
Kā rakstnieks Kirkegors par savu galveno mērķi uzskatīja aprakstīt to, kas patiesībā ir kristietība. “Tādējādi visa [mana] autora darbība attiecas uz šo jautājumu: būt par kristieti kristīgajā pasaulē”.
Savas literārās darbības pirmajā posmā, kas noslēdzās ar darbu Nezinātnisku postskriptu noslēdzot (1846. g.), viņš mēģināja atspoguļot ceļu uz dzīves kristīgo “stadiju”, kura gaitā cilvēkam nākas saskarties ar citiem ideāliem, kurus viņš sauca par estētisko un ētisko stadiju.
Vēlākajā savas darbības posmā viņa reliģiskā ideāla koncepcija pieņēma aizvien asāku formu un viņš apsūdzēja tā laika baznīcu sākotnējās, Jaunās Derības kristietības nodevībā. Galu galā, viņš nonāca pie secinājuma, ka kristietība pamatā ir Kristus imitēšana smagos paklausības un vientulības pārbaudījumos.
Dažas no Kirkegora idejām, ko viņš izteica, kritizējot tā laika spekulatīvo filozofiju un baznīcas garu, varētu ilustrēt ar noteiktu kategoriju palīdzību, kuras viņš pastāvīgi lietoja, kā arī, aprakstot “stadijas”, kuras, pēc viņa domām, bija raksturīgas cilvēka dzīves attīstībai.
Turpinājumā mēs tuvāk pievērsīsimies divām Kirkegora kategorijām – “eksistences” un “individuālisma” jēdzieniem. Tas, ko Kiregors domāja ar “eksistenci”, droši vien, vislabāk atspoguļojas viņa sniegtajos dzīves “stadiju” aprakstos, kas atrodami tādos darbos kā Vai nu – vai arī (1843. g.) un Dzīves ceļa stadijas (1845. g.).
Šīs trīs stadijas – estētiskā, ētiskā un reliģiskā – attiecas ne tik daudz uz personīgu, individuālu attīstību kā uz trim dažādiem viedokļiem vai attieksmēm pret dzīvi. Galvenais mērķis visā šajā stadiju iztirzājumā ir maksimāli precīzi noteikt to, ko nozīmē būt kristietim.
Ja mēs nepaturam prātā šo viedokli, tad mēs nespēsim izprast Kirkegora sniegto cilvēka aprakstu vai “eksistences” koncepciju. Tieši šajā jautājumā mūsdienu eksistenciālisma filozofija ļoti būtiski atšķiras no tā cilvēka filozofijas, kuru uzskata par tās pamatlicēju.
Dažādus viedokļus neapraksta ar abstraktu formulējumu palīdzību, bet Kirkegors to paveic, atspoguļojot šos viedokļus dažādu izdomātu personāžu dzīvēs, kuri parādās viņa pseidonīmajos rakstos (Johans Pavedinātājs, Slepkavnieks Vilhelms, Antiklimakss utt.). Slēpjoties aiz dažādajiem pseidonīmiem, Kirkegors mēģināja netiešā veidā iesaistīt lasītāju kādā eksistenciālā situācijā, kurā viņam būtu jāizdara konkrēts lēmums.
Ar šīs metodes – kuru varētu pielīdzināt Sokrāta “intelektuālajai vecmātes mākslai” – palīdzību Kirkegors mēģināja izvairīties no objektīvām domām un vēsturiskiem novērojumiem, kurus viņš nevēlējās atmest kā tādus, bet kurus uzskatīja par nenozīmīgiem kristietības dabas noteikšanā.
Te būtu jāpiebilst, ka mēs esam nedaudz pieskārušies tikai vienam no iemesliem, kādēļ Kirkegors lietojis pseidonīmus. Šo pseidonīmu problēmu ir ārkārtīgi rūpīgi apskatījuši dažādi Kirkegora pētnieki, pierādot, ka ir bijusi vesela virkne dažādu faktoru, kuri ir pamudinājuši Kirkegoru dažus no saviem darbiem sarakstīt tieši šādā manierē.
Estētiskā stadija ir raksturīga paviršam epikūrietim, kas dzīvo vienīgi redzamu, laicīgu un gadījuma rakstura mērķu dēļ un spriež par dzīvi no skaistuma pozīcijām. Vēl vairāk, tā kā viņš aprobežojas ar ārējiem un ierobežotiem dzīves elementiem, viņš nespēj atrast saistību starp mūžīgo un laicīgo, proti, atrast laika un mūžības sintēzi, kas ir raksturīga kristietībai. Estētiskajā līmenī atrodas arī spekulatīvais indivīds, kas ar objektīvās domas palīdzību bēg no situācijām, kurās tam jāizdara izvēle.
Ētiskā stadija iestājas tad, kad cilvēks stājas attiecībās ar absolūto – kad viņš nonāk konfrontācijā ar Dieva beznosacījumu prasību “veikt izvēli” starp labo un ļauno. Ētiskais nesastāv no zināmiem saprātīgiem, universāliem nosacījumiem – kā to apgalvoja Hēgelis –, bet gan no absolūtas prasības, kas spiež cilvēka sirdsapziņu izvēlēties – “vai nu, vai arī”.
Šajā ētiskajā “izvēlē” cilvēks atrod “savu mūžīgo vērtību”. Viņš vai nu sasniedz, vai palaiž garām to likteni, kuru Dievs ir nolēmis viņa dzīvei. Darbā Baiļu jēdziens (1843.) Kirkegors kā piemēru situācijai, kurā cilvēkam ir jāveic izvēle, min to, kā Ābrahāms upurēja Īzaku. Ābrahama ticība bija tāda, ka viņš spēja pazemīgi paklausīt Dieva prasībai, lai gan tā bija pretrunā ar veselo saprātu.
Ētiskā – nepiepildāmā – prasība piespiež cilvēku pārdomāt savu dzīvi dziļā nopietnībā, kam raksturīgs mūžīgais izvēles smagums. Tas, savukārt, izraisa viņā sirdsapziņas pārmetumu un grēku nožēlas stāvokli, jo viņš saprot, ka adekvāti neatbilst mūžības prasībām.
Un šajā brīdī ētiskā stadija pārtop reliģiskajā, ar kuru tā daļēji pārklājas. Jo līdz ar “ētisko” lēmumu cilvēks sāk apzināties Dieva esamību. Reliģisko stadiju no ētiskās atšķir grēku nožēla – vainas apziņa.
Kirkegors atsevišķi izdalīja vispārēju reliģisku attieksmi (“A reliģiozitāti”) un patiesi kristīgu stadiju (“B reliģiozitāti”). Otrā stadija sastāv no Kristus atklāsmes (Dievs laikā), grēka apziņas (pilnīga grēcīguma apziņa, pretstatā vispārējai vainas apziņai) un ticības grēku piedošanai Kristus veiktās izpirkšanas vārdā.
Kristīgajā (paradoksāli reliģiskajā) stadijā tiek izprasta sintēze starp mūžību un laiku, kas ir cilvēka dzīves liktenis. No estētiskuma pāriet uz “mirkli” – proti, uz visuresošo tagadni, kur mūžība atduras pret laiku, Dieva priekšā kļūt par neko un, apzinoties šo savu niecību mūžības prasību priekšā, satvert Kristu, kas ir pieejams ticībā – lūk, ko nozīmē izprast šo sintēzi, dzīvot eksistencē.
Kirkegora secinājumu, ka “subjektīvisms ir patiesība”, mums būtu jāapskata, pamatojoties tieši šajā eksistences koncepcijā – vai nu tās vispārējā, vai specifiski kristīgajā izpratnē.
Objektīvā domāšana jeb spekulācijas ir bēgšana no eksistences, no lēmumu pieņemšanas. Zināšanas var būt patiesas vienīgi tādā gadījumā, ja tās ir saistītas ar cilvēka eksistenci, ar paša subjekta pieņemtu lēmumu, ar galīgā un bezgalīgā sintēzi. Tādēļ šeit nav runa par “subjektīvismu” šī vārda parastajā nozīmē.
Patiesu zināšanu pamatā ir tas, ka cilvēks atrodas eksistenciālās attiecībās ar savu objektu. To, ko Kirkegors ar to ir domājis, vislabāk atspoguļo viņa sniegtais kristieša un Dieva attiecību apraksts. Viņš nerunā par vispārēju, filozofisku eksistenciālu zināšanu teoriju.
Runājot par “eksistenciālo”, viņš galvenokārt domāja sintēzi starp laicīgo un mūžīgo – “kaislīgi bezgalīgo interesi par paša cilvēka personīgo, mūžīgo pestīšanu” –, kas ir ticības priekšnosacījums.
Kirkegors bieži uzsvēra to, ka savos rakstos viņš vēršas pie “indivīda”. Ētiski reliģiskais lēmums attiecas vienīgi uz indivīdu. Masas jeb cilvēce kopumā neveido saikni starp indivīdu un absolūto.
Kristietība īstenojas vienīgi konkrēta indivīda ticībā. Kristus ir vienmēr klātesošs, un ticības cilvēks Viņu atrod nevis, atskatoties vēsturē uz Kristu, kas dzīvoja uz zemes, bet gan, kļūstot vienots ar Viņu, saņemot Viņa klātbūtni “mirklī”, pašreizējā situācijā. Tādēļ “vienlaicīgums” ir viena no galvenajām koncepcijām, kas tiek lietota, lai aprakstītu kristīgo ticību (kā, piemēram, darbā Izglītošana kristietībā, 1850. g.).
Kristīga dzīve tiek raksturota kā “imitēšana”, ar ko Kirkegors domāja nevis imitatio šī vārda viduslaiku nozīmē, bet gan līdzināšanos Kristum salīdzinošās ciešanās un uzvarošā mīlestībā (skat. Mīlestības darbi, 1847. g., un Izglītošana kristietībā).
Laikā, kad Kirkegors bija nonācis asā kontraversē ar baznīcu, kas arī pielika dramatisku punktu viņa literārajai darbībai, viņš aizvien vairāk un vairāk uzsvēra pāri nodarījumu nepieciešamību. Naids un vajāšanas no pasaules puses kristieša dzīvē ir neizbēgami. Prasība pēc “imitēšanas” tika novesta līdz galējībai.
Darbā Mirklis (1855. g.) Kirkegors izteica pārliecību, ka tā laika “oficiālā” kristietība ir rupja falsifikācija un ka Jaunās Derības kristietība vairs nepastāv. Ikvienam, kas vēlas būt kristietis, ir jāsarauj savas attiecības ar pastāvošo baznīcu. Šī, pēc Kirkegora domām, bija neizbēgama prasība.
Zinātnieku domas par Kirkegora pēdējo, nežēlīgo uzbrukumu pastāvošajai baznīcai ir bijušas visai dažādas. Dažos jautājumos šķiet, ka šī kritika atbilda viņa agrākajiem uzskatiem, taču nevar arī nepamanīt patoloģiskas vienpusības izpausmes, kas ir raksturīgas šai cīņai, kurai viņš veltīja visus savus pēdējos spēkus.
Savas dzīves laikā Kirkegors nebija sevišķi ietekmīgs. Viņa idejas bija pārāk atšķirīgas no tā laika vadošajām tendencēm, lai tās tiktu atzītas tā laika izglītībā. Taču mūsu gadsimtā, it īpaši – pēdējās desmitgadēs, Kirkegora raksti ir neparasti izplatīti.
Daļēji tas ir tādēļ, ka šī dāņu domātāja atstāto mantojumu ir izmantojusi tā dēvētā “eksistenciālisma filozofija”. Taču tas nebūt nav viss, jo arī teoloģijā (it īpaši – Amerikā) ir bijuši mēģinājumi atgriezties pie materiāla ziņā pārbagātajiem Kirkegora darbiem.
Zināmā mērā patiešām varētu apgalvot, ka Kirkegora darbiem nav līdzīgu ne tikai 19. gs., bet arī teoloģijas vēsturē vispār.
Bengts Heglunds, Teoloģijas vēsture