Agnus Dei, Francisco de ZURBARÁN, Museo del Prado, Madrid, © Web Gallery of Art
Agnus Dei jeb Dieva Jērs – tā sauc draudzes dziedājumu, kuram seko Svētā Vakarēdiena izdalīšana un saņemšana. Draudze dzied: “Ak tu Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku, apžēlojies par mums ..dod mums savu mieru!”
Agnus Dei dziedāšanu rietumu baznīcas dievkalpošanā aizsāk Romas bīskaps Sergijs I (miris 701. g.), aizgūstot to no savas dzimtās Sīrijas dievkalpošanas prakses. Dziedājums tika dziedāts laikā, kad Svētā Vakarēdiena maize tiek sadalīta tik gabaliņos, cik nepieciešams komunikantiem un turpinājās tik ilgi, cik ilgi tika veikta šī darbība.
Divpadsmitajā gadsimtā, ieviešot mazu maizes gabaliņu – oblašu lietojumu, Agnus Dei vairs netiek saistīts ar iepriekšminēto uzdevumu, bet iegūst patstāvīga liturģiska dziedājuma statusu ar mums pazīstamo trīskāršo formu, proti, pirmie divi panti beidzas ar “apžēlojies par mums”, bet trešais ar “dod mums Savu mieru”.
Pēc reformācijas Agnus Dei dziedājums tiek izmantots Augsburgas konfesijas – luterāņu dievkalpošanā, gan latīņu valodā, kā Mārtiņa Lutera “Dievkalpošanas kārtībā” (1523. g.) un Leipcigas pilsētas dievkalpojumā vēl Johana Sebastiana Baha laikā (1730. g.); tiešā tulkojumā no latīņu valodas, tā lielākajā daļā luterāņu draudzēs līdz pat mūsdienām; gan atdzejojumā, piešķirot tekstam plašāku nozīmi.
Viens no tādiem atdzejojumiem ir Nikolaja Decija (miris 1541. g.) himnas pārlikums latviešu valodā “Ak šķīstais Dieva Jēriņ”, kuru paveicis mums labi zināmais Kristofers Fīrekers (miris 1680. g.). Laika gaitā šī dziedājuma pants ienāk Kristus ciešanu laika liturģijā Gloria in excelsis vietā un tiek lietots joprojām (Dziesmu grāmatas 1992. g. izdevumā 11. lappusē).
Latviešu dievkalpošanā vēsturiski izmantota gan Nikolaja Decija himna, gan Agnus Dei tiešais tulkojums, kas ar nelielām redakcionālām izmaiņām tiek lietots vēl šobaltdien.
Pretēji tam reformātu draudzes līdzās vispārējai dievkalpojuma vienkāršošanai, atsakās arī no Agnus Dei dziedājuma, jo tas ir pretrunā ar viņu doktrīnu, kurā tiek noliegta Kristus miesas un asins klātesamība Vakarēdiena maizē un vīnā. Jo Agnus Dei himna dievkalpojumā ar Svēto Vakarēdienu nav kāda atsevišķa dziesma, bet tā kalpo Altāra Sakramentā ar Savu miesu un asinīm klātesošā Kunga Kristus pielūgsmei un godināšanai.
Himnas pamatā ir Jāņa Kristītāja sacītie vārdi par Jēzu Kristu: “Lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku!” (Jņ.1:29) Kristus ir Dieva Jērs, kas upurē Sevi par mūsu grēkiem, Svētajā Vakarēdienā saņemam šā Upura svētības – grēku piedošanu, dzīvību un svētlaimi.
Nevainīgais Jērs ar Sava tēla dziļo un noslēpumaino jēgu ir inspirējis daudzus māksliniekus savos darbos – altārgleznās un gleznojumos, dziesminiekus korāļos un himnās Viņu pielūgt.
Kristus Baznīca ir iemīļojusi šo tēlu, izvēlēdamās to par jēgpilnu simbolu – Dieva Jērs, no kura sāna plūst pestījošās asinis, ir bijis Kurzemes bīskapijas ģerbonī, Dieva Jērs ar paceltu uzvaras karogu ir bijis iemīļots hernhūtiešu brāļu draudzēs, šodien tas ir Konfesionāli luteriskās baznīcas simbols.
Arī apustuļa Jāņa atklāsmes grāmatā, Dieva Jērs ir Dieva Jēzū Kristū iegūtās un cilvēkiem dāvinātās pestīšanas attēls (Jņ. atkl. 6–14 u.c.), tāpēc Viņš saņem pienācīgo slavinājumu no visām debesu iemītnieku kārtām.
Jēzus, būdams un palikdams mūžīgais Dievs, kļuva patiess cilvēks, lai savā krusta nāvē aiznestu prom “pasaules grēku” un pēc Augšāmcelšanās kā uzvarētājs pasludinātu Dieva mieru – Viņa žēlastības un piedošanas vēsti.
Dieva Jērs kā tēls, kas vienlaicīgi ir apslēpts un atklāts, noslēpumains un skaidrs, neļauj mūsu dievbijībai kļūt pārāk racionālai un pragmatiskai, tas saglabā bijību Dieva pestīšanas noslēpuma priekšā, kas mums atklāts Dieva vārdos, bet vēl apslēpts fiziskai redzēšanai, tāpat kā Kristus klātbūtnei Svētajā Vakarēdienā mēs uzticamies saskaņā ar Viņa paša vārdiem, ne pēc mūsu prāta spējas vai drīzāk – nespējas to aptvert.
Jo mūsu ticības cerība ir – “Kristu, Dieva Jērs, apžēlojies par mums!”
Jānis Gaisiņš