TRĪS LAIMAS KODEĻAS
Andrievs Niedra
Kā apsūnojuši celmi ataugā, tā viņi abi stāvēja vientuļi starp jauno paaudzi.
Pats zemnieks katru vakaru iznāca aiz vārtiņiem un ilgi noskatījās uz vakaru pusi.
Tad viņš zināja, kāsa rītu būs diena. Un tad viņš nobraucīja iesirmo, kuplo bārzdu un lēnām pagrieza brūno, grumbaino seju uz rīta pusi. Un „lietus laivas” pār mežu viņam stāstīja, kāda būs nakts. Tad viņš pārlaida acis pār paša koptiem tīrumiem: varēja dzirdēt, kā labība briest.
Un zemnieks nopūtās un gausi iegāja atpakaļ istabā.
Pati bij jaunāka. Klusu, vecīgu gaitu viņa tecēja no kūts uz pagrabu, no pagraba uz klēti.
Tad viņa apstājās uz pagalma un klausījās, kā kūtī mierīgi gremoja paēdušās govis. Un viņa nopūtās.
Bērnu viņiem nebij.
– Nevajag kurnēt, māt, – zemnieks citureiz teica, tad atkal dzirdēja, kā nopūtās saimniece. – Laima pati zin, kādēļ viņa tā dara. Kur bērni, tur bēdas. – Un viņš ātri iegāja istabā.
Saimniece atsēdās zem vecās liepas. Putniņš lēni iečirkstējās. Saimniece sēdēja un skatījās uz vakarpusi. Mākoņi tapa pelēki, viens pēc otra. Diviem vēl bij mala sarkana.
– Un tad es tev saku: tev nav bērnu Laimes! Katram cilvēkam nolikta sava laime.
– Un kaut ar man būtu bērnu Nelaime! – saimniece nopūtās. – Bet ej nu tukšā istabā … un gulsties tukšā gultā. Būtu glaudījusi, garām iedama, bet ko tu glaudīsi: akmens un koks!
– Vai, vai, saimniec, tā nav labi: nevajag raidīt savu Laimi projām. Vai tev lopiņi neiet uz rokas, vai tev klēts nav pilna, vai aitiņas nestaigā kā sniega kupenes?
– Bet kam tas viss paliks?
– Nesauc Nelaimes, saimniec: Un bērnu Nelaime ir tā visgrūtākā!
– Un kad ar man jel kapiņš būtu kapsētā, pie kā pasēdēties svētdien… Ar grābeklīti apkasītu, puķītes iestādītu…
– Kā pati gribi… es parunāšu…
Saimniece uztrūkās. Kā viņa varēja tik ātri aizmigt? Un… jā, viņai taču likās, ka nupat kāds runāja? Bet nebij neviena. Vējiņš iešņācās liepā. Vēl vienam mākonītim mala bij sarkana.
– Cik tas savādi! – saimniece nodomāja. – Un es vēl atbildēju: kad ar jel kapiņš būtu!
Un tad viņa pastāvējās vēl brītiņu, noslaucīja acis un iegāja tumšajā istabā. Tikai circenis tur čirkstēja. Un darba ļaudis miegā vieglāk pūta, raižu nastu nolikuši.
* * *
Tas bij otrā pavasarī. Tik ātri vecais saimnieks vēl nekad nebij skrējis uz mežu. Divas vārnas notrūkās un kārkdamas aizlaidās uz kaimiņu birzi.
Bet mežā saimnieks apstājās un noskatījās mitrām acīm uz bērza celmu un atvasi tam līdzās.
– Kā tas ar iet! – zemnieks dudināja. – Te šito bērzu es noskatījos šūpļa līkstei jau pirmo pavasari pēc kāzām, un šūpļa līkstes nevajadzēja. Tad es iztaisīju lemesnīcu no viņa …Un kā ar savu draugu es runājos ar lemesnīcu plēsumā. Kam citam lai es teiktu savas domas? Un tomēr izauga atvase no vecā celma, un u mums vajag šūpļa līkstes!
Un vecais saimnieks raudāja un smējās, balto bērza līksti glāstīdams. Bet tad viņš ātri apskatījās visapkārt. Nē, neviens nebij dzirdējis, ka vecais saimnieks raudāja un smējās. Tikai vecās priedes tā žēli pūta. Priedēm nekad neaug atvases…
Bet saimniece pati bij iesnaudusies klētī. Tas ir: nevis tādā īstā miegā, bet tā kā pusaizmāršā. Viņa skaidri dzirdēja, kā mazais turpat līdzās elpoja… tā vien ātri, ātri. Un klēts griestus ar viņa redzēja. Vārpu vainadziņš bij piesprausts pie sijas. Bet tomēr viā nebij manījusi, ka ienāca viešiņa un apsēdās uz apgāztās muldiņas pie viņas.
– Pavej kas par brīnumiem! – saimniece klusībā nodomāja un noskatījās iesāņš uz viešiņas grumbaino seju un līko muguru. – Nupat vairs nevaru atcerēties, kā viešiņai vārds! Un tik redzēts cilvēks! Tīri kā noreibusi!
Un saimniece skatījās, ko viešiņa teiks. Varbūt, balsi dzirdot, varēs atcerēties, kas tas par cilvēku. Bet viešiņa sēdēja salīkusi un skatījās uz mazo puisēnu, bet neteica ne vārda.
– Vai nav smuks puisītis, krustmāt? – saimniece beidzot iesāka valodu. Viešiņa pagrieza pelēkās acis uz nedēļnieci, paskatījās tā skumīgi viņai acīs un nopūtās, bet neteica ne vārda.
– Es gan, krustmāt, vairs nebiju cerējusi piedzīvot tādu prieku! – saimniece turpināja.
Viešiņa uzmanīgāki paskatījās uz gulētāju.
– Kā ne, meit… prieka visi gaida, visi cerā… – Un vecā atkal apklusa.
Saumniece nopūtās, bet nezināja vairs ko teikt.
– Vai tu redzi, meit, kā viņš kustina kājiņas? – vecā par brītiņu pati iesāka. – Nemiera cilvēks viņš būs… ies uz rītiem, uz vakariem. Un tava sirsniņa, meit, tā līdzi vien laidīsies kā balodītis.
– Kad nu Laima tik dotu viņam lielam izaugt! – saimniece čukstēja, un asaras viņai saskrēja acīs. – Kas nu par mani, par vecu cilvēku…
Viešiņa izņēma nastiņu no seģenītes.
–Es tev, meit, te kaut ko atnesu, viņa čukstēja un noliecās pār nedēļnieci.
Saimniece pameta acis uz nastiņu. Tā kā izsukāti lini tur bij iekšā.
– Paldies, krustmāt, paldies, – viņa teica, – bet nezin, kad nu es vēl tikšu pie vērpšanas. Tāpat jau nu noies viens otrs brītiņš ar to dēlu…
– Gan nāks arī vērpjamais laiks, meit, – viešiņa atbildēja. – Es tev atnesu trīs kodeļas… nolikšu, lūk, te tīnītē. Bet tas jau nu tiesa: tagad pie vērpšanas netiksi. Bet tad, kad dēls būs liels, kad dēls aizies svešumā… gan jau tad nāks tie garie vakari. Un tad es tev vēl ko teikšu: vērp, meit, stingru pavedienu. Aiz šitā pavediena tu dēlu vilksi atpakaļ no svešām zemēm. Vērp, meit, stipru pavedienu: kad tas trūks, tad dēla vairs atpakaļ nedabūsi. Un tad vēl ko: uz rītiem tu vari dēlu laist un uz vakariem, un dienvidiem. Bet uz ziemeļiem nelaid: priekš ziemeļiem man kodeļas nav.
– Kad pavediens trūks, tad dēla vairs neredzēšu! – saimniece kā aizmāršā teica. – Vai tad es viņa nekad vairs neredzēšu?
– Kad pavediens trūks, tad dēla vairs atpakaļ nedabūsi, – viešiņa klusi atkārtoja. – Bet redzēt viņu vēl dabūsi tad, kad viņš asarās mazgāsies svešumā.
Saimniecei kaut kas iedūrās krūtīs. Asarainām acīm viņa paskatījās uz sarkano ģīmīti baltā villainē. Puisēniņš tik maigi gulēja.
– Krustmāt, – saimniece gribēja teikt. Bet viešiņas vairs nebija. Saimnieks nāca pa durvīm iekšā balto bērza līksti pār plecu.
Pirmā kodeļa
Kad Zemnieka dēls bij desmit gadus vecs, tad viņam vairs neviens koks nebij par augstu. Nāca viņš piecpadsmit gadus vecs, tad neviens arkls viņam nebij par smagu. Un, kad viņam pagāja divdesmit gadi, tad nebij nevienas dziesmas, kuras viņš nezinātu.
Zemnieka birzes neapklusa augu vasaru. Pa nakti trieca lakstīgala, pa dienu dziedāja Zemnieka dēls. Bet tālumā klausījās viena otra tautu meita, un sirds viņai sila neizprotamās žēlabās.
Lakstīgalai pietrūka dziesmu, un viņa apklusa. Zemnieka dēlam dziesmu
nepietrūka līdz vēlam rudeņam. Un, kad nāca jauns pavasaris, Zemnieka dēls sāka par jaunu savas neskaitāmās dziesmas un priecājās par to, ka cīruļi un birze dzied viņam līdz. Mēģināja svilpt arī melnais strazds, bet tam dziesma iznāca tāda paīsa…
Reiz apstājās svešnieks birzes malā un klausījās, kā dzied Zemnieka dēls: katrai vagai sava dziesma.
– Dievs palīdz arājam! – svešnieks teica.
– Tāpat arī ceļa gājējam! – Zemnieka dēls atbildēja, paklabināja vērstuvi un iesprauda spožos lemešus zaļā velēnā.
– Es visu laiku te skatos un brīnos… – ceļa gājējs iesāka.
– Par ko tad tu brīnies?
– Es brīnos par to, ka tavs arkls tāds pats kā tavas dziesmas.
– Kā tā?
– Redz ar arklu tu ar uz vienu pusi; vagas galā tu apgriez zirgu un ar uz otru pusi, bet velēna krīt ik reizes uz to pašu pusi.
– Nuja, es taču pārceļu vērstuvi.
– Par to nekas. Bet velēna mūžam krīt tikai uz vienu pusi. Tāpat arī tavas dziesmas: tu dziedi par šo un dziedi par to, bet mūžam tikai no vienas puses.
– Es dziedu par visu, ko es redzu, – Zemnieka dēls nedroši atbildēja.
– Bet tu redzi visu tikai no vienas puses! – ceļa gājējs atbildēja.
– Kā tā?
– Kas tas par troksni tur birzē? – svešnieks jautāja.
– Vējš pūš, – Zemnieka dēls atbildēja.
– Tas tikai no vienas puses tā izskatās, – svešnieks teica. – Bet, kad skatās no otras puses, tad tas nav vējš.
– Kas tad tas ir?
– Tās birzes žēlabas, ceļa gājējs klusu atbildēja. – Birze nopūtās.
– Kādēļ tad?
– Kādēļ? Tādēļ, ka viņai sava likteņa žēl. Viņa skatās uz augšu un redz, kā mākoņi tur peld… lieli un mazi, pulkos un pa vienam… Bet birzei jāpaliek tepat. Un vējiņš nāk un iet, un putniņi atmetas un skrien tālāk, bet birzei jāpaliek tepat. Tie paši tīrumi, tās pašas pļavas… Tad nāk sniegs un atkal nokūst, un atkal tie paši tīrumi un tās pašas pļavas… Tā tas bij priekš simts gadiem, tā tas būs līdz tam brīdim, kur tava cirvja asmens nogāzīs vienu bērzu pēc otra. Lūk tādēļ birzei žēl sava likteņa. Un viņa nopūšas. Bet tu domā, ka vējš pūš…
–Vai tu visām lietām redzi otru pusi? – Zemnieka dēls pēc brītiņa jautāja.
–Visām! – ceļa gājējs atbildēja un noskuma.
– Un tu zini, kāda ir mākoņiem virsa un kas tur tā zilā meža dzīvo?
– Zinu. Un cilvēkiem ar es redzu otru pusi. Cits tik svēts kā baznīcā, bet es redzu, ka neglītas domas ložņā viņam pa sirdi. Un cits smejas, bet es redzu, ka viņam asaras birst uz iekšu.
– Uz iekšu?
– Zināms, uz iekšu. Tu dziedi visu tikai no āra tādēļ, ka tu redzi visu no āra.
–Vai zini…– Zemnieka dēls gribēja ko teikt, bet nokaunējās.
–Nu?
– Dažreiz arī man ir tā ap sirdi…
– Kā?
– Nu tā… gribētos redzēt otru pusi. Es sēdu vakarā uz soliņa zem liepas un skatos. Uz pļavas ceļas balta migla, bet aiz miglas balts mežs… un nekustina ne zariņa. Bet migla kustas kā šķidri, šķidri palagi, un man liekas, ka tur ejot baltas jaunavas uz mežu garās virtenēs, lēnām, lēnām… un nerunā ne vārda… Lūk, tad man gribas redzēt, vai tiešām tās ir jaunavas. Un kādēļ viņas izaug tik lielas, līdz egļu galiem? Un man gribētos zināt, vai tās ir nelaikā mirušu bērnu dvēseles… un kādēļ viņas ir tik klusas?
Svešnieks nopūtās.
– Dzied’ labāk savas vecās dziesmas, – viņš teica un noņēma cepuri, lai noslaucītu sviedrus no bālās pieres.
Zemnieka dēls nodūra acis. Kad viņš tās atkal pacēla, svešnieks taisījās jau iet.
– Neņem, ciemiņ, par ļaunu…
– Nu?
– Vai tu zini daudz dziesmu tā… no otras puses?
– Zinu gan.
– Kur tu viņas mācījies?
– No vienas vecas, vecas māmiņas.
– Kur viņa dzīvo?
– Tālu, draugs.
– Cik tālu?
– Trīs gadi turp, trīs atpakaļ.
– Vai uz vakaru pusi?
– Jā, uz vakaru pusi.
Zemnieka dēls ilgi noskatījās aizgājējam pakaļ. Tad viņš nopūtās, iespļāva saujās un izvilka lemešus no velēnas.
– Nu, vag’ virz’! – viņš teica. Bet dziedāt viņš vairs nedziedāja…
– Nezin, kas tam puikam tagad noticis? – māte pēc kādām dienām nedroši ieminējās. – Ne vairs dzied, nedz gaviļo.
– Visam savs laiks, – tēvs atbildēja un izgāja ārā.
Atnāca Jāņu vakars. Meži trīcēja no Jāņu bērnu dziesmām. Jāņu ugunis laistījās no visām pusēm. Visa gada prieks plūda kā vēja šalkoņa pāri tīrumiem un pļavām. Rītu vairs nebūs ziedu un nebūs prieka.
Zemnieka dēls sēdēja uz sola zem liepas. Karsto galvu viņš bija atspiedis abās rokās, un spēcīgie pleci raustījās kā sāpēs. Necik tālu gāja garām meitu bars – visām vainadziņi galvā un Jāņu zāles klēpī. Divām trim soļi tika gausāki, uz Zemnieka dēlu krēslā raugoties. Un līgotājas klusām aizgāja tālāk.
– Dēliņ, es tev pelēkos svārkus noliku istabā uz krēsla, – māte teica savā klusā balsī. – Ar vecajiem jau tu nevari iet līgot. – Un viņa uzlika savu sastrādāto roku dēlam uz pleca.
Dēls nepakustējās.
– Dēliņ, vai tad mēs ar tēvu vairs tavi draugi neesam? – māte skumji vaicāja.
Elsdams dēls viņai krita ap kaklu.
– Māt, māt, laid mani pasaulē! – viņš sauca. – Es vairs nevaru… man te jānoslīkst žēlabās kā ūdenī!
– Kas tad tev, dēls, te ir teicis kādu ļaunu vārdu? Un mēs ar tēvu… tu jau zini, mēs abi esam klusi cilvēki, bet mūsu domas, dēls… tās ap tevi vien tinas, ap tevi vien… kā zaļi dzīpari…
– Viss, māt te ap mani tinas, – dēls kā sāpēs iesaucās. – Dienu un nakti, ziemu un vasaru… viss te ap mums tāpat vien apkārt iet… kā tītavas. Tur viņi dzied tās pašas Jāņu dziesmas kā pērn. Jāņu ugunis deg tais pašos kokos kā pērn. Un nākošu gadu tas atkal būs tāpat. Un es aršu to pašu tīrumu un braukšu tos pašus ceļus… Māt, viss jau ir bijis, viss atkal būs tāpat. Man elpa ņemas ciet… Laid, māt, mani projām!
Un naktī māte vārīja visādas zāles pēc vecu veciem padomiem: gan tādas pret ļaunu aci, gan tādas, kas sirdi mierīgu dara. Bet nelīdzēja nekādas zāles – laikam par daudz asaru viņām bij lijis klāt. Nāca saules dienas, spīdēja atkal pilns mēness, bet tās nakts neizklīdināja nekāda gaisma, kas bija nolaidusies kā pūces spārniem pār Zemnieka dēla dvēseli.
Tēvs ilgi skatījās un cieta klusu. Un kad viņš vakaros stāvēja zem liepas aiz vārtiem, tad viņš vairs nezīmoja lietus laivas… viņa paša sirds bij grūta kā pielijusi priede. Bet rudenī, kad bij nokults beidzamais klājiens, tad viņš pakāra spriguli pie sienas un paņēma dēlu aiz rokas.
Pie staļļa viņi apstājās. Sirmais ērzelis bubināja un kašāja ar priekšas kāju.
– Šito es audzināju priekš tevis, – tēvs klusām sacīja, – tev ko tautās braukt. Bet laikam mums ar māti Laima nebūs nolikusi tā prieka. Ņem, dēls, savu zirgu un jāj pasaulē. Sajāj, samīdi savas žēlabas… Tikai vienas lietas neaizmirsti, dēls: māte nav pelnījusi, ka viņas actiņas aizspiež sveša roka.
Tā Zemnieka dēls aizgāja svešos ļaudīs. Bet māte vēl ilgi stāvēja aiz vārtiem, nosalušās rokas priekšautā salikusi, un raudzījās uz mākoņiem, kas vēsu miglu līņādami, gausi stūmās uz vakara pusi. Tikai tad, kad mākoņi jau salaidās vienā melnumā ar birzi, – tad māte ienāca istabā, uzlika auklu izkaltušam ratiņam un sāka vērpt pirmo kodeļu. Egles skals kūpēja un sprakšķēja kā errodamies; bet māte slapināja pavedienu pati savām asarām.
* * *
Ceļa malā stāvēja ubags Zemnieka dēls apturēja zirgu.
–Krusttēv, – viņš teica, – vai tu zini to māmiņu, kas visas lietas redz no abām pusēm?
Ubags pasmējās.
– Zinu! – viņš atbildēja.
– Vai Tu vari man pateikt ceļu uz turieni?
–Varu!
– Vai te būs pareizi?
– Būs!
– Vai tālu vēl?
– Tālu!
– Kā t’ varētu zināt, kurš ceļš tas taisnākais?
– Kurš tālāks, tas taisnāks! – ubags atbildēja un atkal iesmējās.
– Paldies, krusttēv ij par to! – Zemnieka dēls noskumis teica. Zirgs nosprauslojās un brida tālāk pa rudens dubļiem.
Un vēl daudzreiz Zemnieka dēls prasīja ceļa svešniekiem. Un kas zināja šo ceļu tie visi teica: jo tālāk, jo taisnāk. Un visi tā savādi iesmējās. Un trīs vasaras klausījās Zemnieka dēls svešu ļaužu dziesmās. Bet tādas pašas viņas visur: visas dzirdētas, visas dziedātas.
Pienāca trešais rudens. Vējš vienīgais vairs dziedāja savu dziesmu, to pašu mūžīgo, asaru pilno rudens dziesmu. Zemnieka dēls klausījās un domāja
– Vai arī es pats neesmu šim vējam rada? – viņš jautāja savam zirgam. – Bez ceļa, bez atpūtas, un sirdī skan tā pati mūžīgā rudens dziesma, asaru pilna.
Bet zirgs nosprauslojās un brida tālāk pa rudens dubļiem.
Te Zemnieka dēls uzreiz pievilka pavadu. Turpat gluži priekšā viņš dzirdēja dziesmu. Spēcīgi plūda jaunavas balss, gan izlocīdama, gan taisni, kā tērauda asmens. Zemnieka dēls gribēja atkārtot pirmo paņēmienu, bet nevarēja: dziesma bij par daudz sveša.
Viņš nokāpa no zirga, paņēma to aiz pavadas un sāka taustīties uz priekšu. Drīz viņa caunu cepure atdūrās salmu jumtā. Viņš piesēja zirgu pie spāres, pieliecās un atrada durvis.
– Labvakar! – viņš teica ieiedams.
– Labvakar, ciemiņ! – spirgta balss atsaucās.
Zemnieka dēls apskatījās. Bij maza, maza istabiņa ar diviem lodziņiem. Bet istabiņas vidū izpletās lielas austuves ar raibi izrakstītu audeklu virsū. Un austuvēs sēdēja veca, veca māmiņa, mina paminas, šaudīja atspoli un dziedāja nedzirdētu dziesmu.
– Atsēsties, tad būsi ciemiņš! – viņa teica un paņēma jaunu spolīti.
Zemnieka dēls atsēdās pie krāsns uz mūrīša, skatījās, klausījās un brīnījās. Viņš brīnījās par raibo audeklu, par māmuliņas sniegbaltiem matiem, par viņas žirgtajām acīm, bet visvairāk par viņas dziesmu.
– Vai tev, krustmāt, daudz tādu dziesmu? – viņš ievaicājās.
– Daudz, krustdēliņ, daudz!
– Kur tad tu viņas visas ņem?
– Paskatos dēliņ pa vienu lodziņu – dziesmai viena puse gatava, paskatos pa otru lodziņu – gatava dziesmai otra puse.
Zemnieka dēlam notirpa sirds.
– Tad jau tu būsi tā māmiņa, kas redz visas lietas no divām pusēm? – viņš nedroši ieminējās.
– Un tu būsi tas Zemnieka dēls, kas velēnu un dziesmu uz to pašu pusi meta? – viņa atvaicāja.
Zemnieka dēls nevarēja nociesties: viņš nobučoja māmiņas kaulaino roku.
Vecenīte viņam atglauda pielijušos matus no pieres.
– Ej nu pagulies dēls, Gan jau rītiņā izrunāsimies.
Izlijies un piekusis Zemnieka dēls ielaidās miegā kā dūnu spilvenā. Bet arī pa miegam viņam vēl skanēja ausīs austuves vienādie sitieni un vecmāmiņas jaunā dziesma.
Otrā rītā viņš pamodās jau priekš gaismas svīšanas, bet vecmāmiņa bij turpat austuvēs. Un vēl brīnišķīgāku rakstu viņa auda un dziedāja vēl savādāku dziesmu.
Zemnieka dēls nomazgājās, sasukājās, paēda un apsēdās uz mūrīša. Bet acis viņam apkārt vien gāja pa istabiņu.
Vecmāmiņa pasmējās un padraudēja ar pirkstu.
– Es jau zinu, tev tie lodziņi vien prātā stāv! – viņa teica. – Nu ej, ej, paskaties. Papriekš tur pie tā palabi. Un tad pastāsti man ar, ko redzēsi.
Sirds Zemnieka dēlam neganti dauzījās, kad viņš nosēdās pie lodziņa. Papriekš viņam apžilba acis, bet tad viņš aprada un skatījās, elpu aizturēdams.
Cik ilgi viņš tā bij skatījies, to viņš pats neatjēdza. Vecenīte uzlika viņam roku uz pleca un uzmodināja kā no jauka sapņa.
– Nu, dēls, ko redzēji? – viņa smīnēdama vaicāja.
– Vai dieviņ, krustmāt, kas par jaukām lietām! – Zemnieka dēls iesaucās un sasita plaukstas.
– Papriekš es domāju, sak, tas laikam mūsu muižā: grīda tāda vien rūtaina un slidena, kā ledus, un gar sienām tādi spoguļi, ka bail iekšā skatīties, tā spīd… Un visapkārt bildes tādos zelta rāmjos, un uz citas ziema, uz citas pavasaris, un uz citas cilvēki, bet tā vien negribas ticēt, ka tās bildes: domā, sak, nupat kokos iešalksies vējiņš, nupat tev tas svešais ciemiņš sniegs roku… Un tad pa tām istabām skan tik jauka mūzika un staigā tā vien lielkungi un lielmātes – man mugura tā vien liecās uz rokas bučošanu – zīds čaukst, un samts velkas pa grīdu kā vasaras nakts. Es tā vēl nodomāju, sak, lūk, cik jauka dzīve tiem lielkungiem. Un te uzreiz es ieklausos, un vai zini, krustmāt: viņi visi runāja tai pašā valodā kā mēs! Ko tu domā, krustmāt: tik skaidri, tik glīši… visi kā no grāmatas. Un tad viņi sēdēja ap galdu, un melni kungi viņiem nesa ēdienus un dzērienus, un tad piecēlās viens sirms kungs, par visiem citiem cienīgāks, un iesāka runāt… tik skaisti, tik mīlīgi kā pats mācītājs. Es klausos, klausos un nemaz nemanu, ka man asaras birst pār vaigiem. Un viņš runā, ka arī šis esot ganos gājis un arklu cilājis un ka arī šim esot rokas bijušas čulgām no spriguļa kāta. Un kā tad šis gājis pasaulē, kā citkārt vectēvs Jēkabs, tikai vieni svārki mugurā un spieķis rokā. Un viņš rādīja zaraino spieķi un rādīja nodilušos pusvillainos svārkus. Tiem vēl bij pieķērusies pūciņa – pats ar savu roku to noņēma Un tad esot nākušas tādas dienas, kādu šis saviem bērniem nekad nevēlētu, kur šis stāvējis atstāts un novārdzis upes malā un domājis, cik mierīgs un vēss tur viss dibenā. Jā, šis zinot, kas esot vientulība un izsamišana. Bet šis zinot arī, kas esot darbs un kas ir darba svētība.
Trīsdesmit gadus šis esot strādājis dienām un naktīm, līdz varējis tā kā šovakar atliekt muguru un atpūsties savu bērnu un draugu vidū. Trīsdesmit gadus šis nezinājis, kas ir svētdiena, kas svētki, līdz beidzot no saviem bērniem mācījies, ka arī prieks un atpūta esot jauka Dieva dāvana. Darbs un atpūta – tie abi lai vijoties caur mūsu dzīvi kā puķēm izrotātas zelta važas.
Un uz darbu un atpūtu šis skubinot savus tautas brāļus un uz to tukšošot glāzes… Un vai zini, krustmāt, tad nāca vecā kunga dēli un meitas un skūpstīja viņam roku, un draugi to apkampa, un visi dziedāja no sirds.
–Un tu? – vecenīte smīnēdama ievaicājās.
– Un es? Krustmāt, man arī sirdī pamodās jauna dziesma. Es jāšu pa dzimtenes kalniem un lejām un dziedāšu par darbu un atpūtu. Nav tas, tauta, vairs tavs liktenis, ka dūmainā rijā dzimst tavi dēli un dūmos sūrst viņu asarainās acis līdz kapa malai. Arī viņi drīkst sniegties pēc pavasara un ziemas uz v i e n a s sienas; arī viņiem atskan nedzirdētās svešu zemju meldijas. Nav vairs taviem dēliem jālīkst līdz sirmam vecumam virs smagā balsta, kur pirksti stīvi tiek un mugura līka. Arī viņiem Laimas māmuļa ir gādājusi par atpūtu un par mierīgu mūža vakaru. Kam tu nopūties, gurdenais arāj, tīruma malā, kad tu domā par saviem bērniem? Vai nesajūt tava sirds, vai nedzird tava dvēsele, ka viņiem atausis brīnišķīgs rīts un ka cīrulis viņiem dzied jauku dziesmu? Un svabadi uzelpos laimē un pārtikā tavu bērnu krūts un atradīs viņas vārdus priecīgām dziesmām, un viņu balsis pacelsies jaunu laiku saskaņā… Lūk, krustmāt, tā es dziedāšu dzimtenes sētās; tā es atspirdzināšu savu brāļu iztvīkušās dvēseles uz jaunu cerību…
Vecenīte līdzcietīgi paraudzījās, kā Zemnieka dēlam mirdzēja acis. Tad viņa klusām teica:
– Nu, paskaties, dēls, arī pa otru lodziņu.