Sv. Augustīns, TIZIANO Vecellio, Santa Maria della Salute, Venice, © Web Gallery of Art
“Katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nes nelabus augļus.” Kāpēc tas jāmāca ar tik daudz vārdiem? Kurš gan to jau nezina? Pat akls cilvēks to varētu pateikt, aptaustot krūmu. Vai Viņš domā, ka mēs esam tādi muļķi, ka to nezinām?
Ja kāds to jau zina, tad labi. Bet mēs gribam to mācīties un palikt Kristus mācekļi. Kā iepriekš sacīts, tā nav viegla lieta izspriest to, par ko Kristus te runā. Šī teiciena mērķis ir mierināt un stiprināt cilvēkus, kas ir aicinājumos, kas runā pretī sajūtām un prāta attieksmei – aicinājumos, kuriem ir sava garoza, grūtības un nepatikšanas, kas rada cilvēkos apjukumu, un tā cilvēki iedomājas, ka šie aicinājumi ir bīstami un nederīgi kalpošanā Dievam.
Svētais Augustīns nomocīja sevi, cīnoties ap šo jautājumu, pat tad, kad pats jau bija kļuvis par izcilu teologu. Viņš būtu gribējis redzēt visu vislabākajā kārtībā, ka tiktu izskaustas visas nepilnības no šiem aicinājumiem. Pelagiāņu ķeceri radīja viņam daudz problēmu šai jautājumā. Gandrīz visi ķeceri ir centušies visu padarīt pilnīgi šķīstu un – piedodiet par manu izteikumu – tā vietā visu ir piegānījuši.
Bet kāpēc meklēt kaut kur tālu? Šeit tas ir pateikts apbrīnojami īsi un skaidri: No aicinājuma, ko Dievs ir radījis un iedibinājis, un no cilvēka, kas strādā un dzīvo šai aicinājumā uz Dieva vārda pamata, nekas cits kā labi augļi nevar nākt. Ar to jūs varat savu sirdi mierināt pret mulsinošām domām: “Ak, tāds un tāds cilvēks mani ieveda šai aicinājumā. Tas nedod man neko citu kā nepatiku un bēdas.”
Bieži es esmu bijis un joprojām esmu kārdināts saistībā ar savu amatu. Ja vien nebūtu Dieva vārda, es jau sen būtu pārtraucis sludināšanu un pateiktu ardievas pasaulei, kā to darīja mūki. Tas ir paša velna darbs, kas padara ikvienam cilvēkam viņa aicinājumu tik smagu.
Kaut Dievs ir uzticējis mums šo amatu un darbu un par to no sirds priecājas kā par labas sirds labu augli, tomēr velns tik ļoti samulsina cilvēka prātu, ka tas nav spējīgs to atzīt un tādējādi izposta savu aicinājumu un tā augļus. Tādēļ ka tas nesaprot, ka tas ir labs koks un labs aicinājums, tas stājas pats sev ceļā un neļauj nest labus augļus.
Mācieties skatīties uz savu aicinājumu saistībā ar šiem vārdiem, un tad jūs varēsit secināt: “Paldies Dievam, tagad es zinu, ka esmu labā un svētīgā aicinājumā, kas Dievam tīkams. Kaut arī tas bieži ir nepatīkams manai miesai un tajā ir daudz raižu un nepatikšanu, es labprāt to visu pacietīšu. Man ir mierinājums no Kristus vārdiem: “Labs koks nes labus augļus.” Viņš to saka par ikkatru aicinājumu, kas pamatots Dieva vārdā, lai arī pasaule un vispareizākie svētie to nicinātu un noliegtu.
Luters