Žēlastības darbi, David TENIERS, Jr., 1640, Musée du Louvre, Paris, © Web Gallery of Art
Kristus ticībā visi darbi kļūst vienādi un vienlīdz vērtīgi, te izzūd katra darba atšķirība, vai tie būtu lieli vai mazi, īslaicīgi vai ilgstoši, vai to būtu daudz vai maz. Jo ne jau paši ar savu vērtību, bet ticības dēļ tie ir Dievam tīkami.
Vienīgi ticība visos darbos bez izšķirības ikvienā no tiem dzīvo un darbojas, lai cik daudz un dažādi tie būtu. Gluži tāpat kā galva liek darboties visiem miesas locekļiem un dod tiem vārdu, un bez galvas neviens no tiem nevar dzīvot, strādāt un saukties savā vārdā.
No tā varam secināt, ka kristīgam cilvēkam, kas dzīvo šādā ticībā, nav vajadzīgs labo darbu skolotājs; viss, ko tāds cilvēks dara, ir labi darīts; kā Samuēls teicis Saulam: “Tā Kunga Gars tevi pārņems, un tad tu pilnīgi pārvērtīsies par citu cilvēku… tad dari pats, ko tava dvēsele atrod par pareizu, jo Dievs ir ar tevi!” (1. Sam. 10:6-7)
Tāpat par Sv. Annu, Samuēla māti, 1. Samuēla grāmatā 1:17-18 lasām, ka viņa, ticēdama Dieva žēlastības apsolījumam, kuru no priestera Ēļa bija dzirdējusi, priecīga un mierīga devusies mājup, nekā cita vairs nemeklēdama; tas ir, šai sievai nu bija vienalga, kas notiks.
Arī Sv. Pāvils saka: “Jo dzīvības Gara bauslība Kristū Jēzū tevi ir atsvabinājis no grēka un nāves bauslības.” (Rom. 8:2) Jo ticība neļauj sevi saistīt pie kāda darba; tāpat tā arī neļauj sev neko atņemt; bet gan, kā psalmā sacīts: “nes savus augļus pareizā laikā.” (Ps.1:3)
To varam redzēt arī vienkāršā laicīgā piemērā: kad vīrietis vai sieviete no otra sagaida mīlestību un labpatiku un stingri tic, ka tā būs; vai gan tad vēl kādu vajag mācīt, kā sevi parādīt, ko darīt, sacīt, pieļaut, noklusēt, pieminēt? Paļāvība vien iemāca visu to un vēl vairāk, ja vajadzīgs; te cilvēks vairs nešķiro darbus – ar tādu pašu prieku viņš darīs kā lielos, tā mazos darbus un otrādi; turklāt viņa sirds ir mierīga, droša un līksma – viņš ir patiesi brīvs cilvēks.
Bet tur, kur ir šaubas, tur cilvēks meklē, kas būtu tas labākais, un iesākas darbu šķirošana, mēģinot izpelnīties labvēlību; tomēr viss tiek darīts ar smagu sirdi un lielu nepatiku, un pats darītājs ir gluži kā sasaistīts, pa daļai jau izmisumā, un bieži vien kļūst par ākstu.
Luters