Kristietis, kas dzīvo paļāvība uz Dievu, zina visas lietas, spēj visas lietas un uzdrīkstas darīt visu, kas viņam jādara; viņš dara to visu priecīgi un brīvi, – ne tādēļ, lai krātu sev nopelnus un labos darbus, bet tādēļ, ka vēlas patikt Dievam. Tāds cilvēks šķīsti un nesavtīgi kalpo Dievam, viņam pietiek ar to vien, ka tā darbs Dievam ir tīkams. Turpretī, kas nepieņem Dieva prātu vai apšauba to, tas sāk meklēt un rūpēties, kā varētu tomēr Dievam gandarīt un aizkustināt Viņu ar saviem daudzajiem darbiem.
Viņš steidz pie Sv. Jēkaba, uz Romu, uz Jeruzalemi, šurp un turp, lūdz Sv. Brigitas lūgšanu, tāpat arī citas lūgšanas, gavē noteiktajās dienās, sūdz grēkus te, sūdz grēkus tur, jautā vienam un otram; tomēr tāds cilvēks nekur nerod mieru un dara visus šos darbus ar apgrūtinājumu, izmisumu un nepatiku sirdī. Svētie Raksti tādus labus darbus ebreju valodā nosauc par aven amal, kas nozīmē – “darbs un pūles.”
Turklāt tie nav labi darbi un ir gluži veltīgi. Daudzi no šiem labo darbu darītājiem kļuvuši ārprātīgi un baiļu dēļ nonākuši galīgā postā. Tā Salamana Pamācībās teikts: “Mēs esam paguruši, netaisnus ceļus staigādami, un esam gājuši smagus un rūgtus ceļus; bet Dieva ceļu neesam atzinuši, un taisnības saule mums nav uzlēkusi.”
Darbos ticība vēl ir niecīga un vāja. Jautāsim tālāk: kad šiem ļaudīm notiek kāds ļaunums pie miesas, mantas, goda, draugiem vai kā cita, kas tiem pieder, – vai arī tad viņi tic -, ka Dievam vēl ir uz viņiem labs prāts un Viņa žēlastība ir pār tiem arī ciešanās un nelaimēs? Šī ir tā gudrība – droši paļauties uz Dievu, kad pieredzam Viņa bardzību ar visām mūsu jūtām un prātu, droši cerēt un sagaidīt no Dieva ko daudz labāku, nekā sajūtam.
Šeit Viņš ir apslēpts gluži tā, kā līgava Augstajā Dziesmā 2:9 saka: “Raugi, Viņš stāv aiz mūsu sienas un raugās pa logu!” Tā caur ciešanām, kuras grib mūs šķirt no Viņa līdzīgai sienai, jā, līdzīgi mūrim, – Viņš stāv aiz šīs sienas, apslēpts manām acīm, tomēr raugās uz mani un neatstāj; jo Viņš savā žēlastībā ir gatavs man palīdzēt, caur nespodro ticības logu ļaudams sevi saskatīt. Un Jeremijas Raudu Dziesmās lasām: “Tas Kungs neatstumj uz visiem laikiem. Viņš gan apbēdina, bet Viņš atkal apžēlojas pēc savas lielās žēlastības, jo Viņam nav tieša prieka mocīt un apbēdināt cilvēka bērnus.” (Raudu dz. 3:31-33)
Šāda ticība viņiem vispār nav pazīstama, tādēļ tie padodas, domādami, ka Dievs viņus atstājis un kļuvis nelabvēlīgs. Viņiem nav nekādas paļāvības uz Dievu. Tādēļ arī ciešanas viņiem arvien ir pretīgas un postošas. Tomēr tie cenšas darīt kādus labus darbus pēc savas saprašanas, šo savu neticību pat neapjauzdami.
Bet tiem, kuri ciešanās uzticas Dievam un paliek stingrā paļāvībā uz Viņu, ticēdami, ka Dievam arvien uz viņiem labs prāts, – tiem ciešanas un nelaimes ir kā brīnišķīgi nopelni, kā viscēlākie dārgumi, kurus neviens nespēj novērtēt.
Ticība un paļāvība dara dārgu un brīnišķīgu Dieva priekšā visu to, kas citiem šķiet pats briesmīgākais, jo arī par nāvi ir sacīts: “Viņa svēto nāve ir dārga Tā Kunga acīs.” (Ps. 116:15) Cik ļoti paļāvība un ticība šeit ir labāka, augstāka un stiprāka nekā sākumā, tik pārākas ir ciešanas šādā ticībā par visiem ticības darbiem. Tā nu starp šādiem darbiem un ciešanām ir neizmērojama atšķirība.
Luters