Sv. Pāvils vairākās vietās, par ticības spēku runādams, izteicis pārliecību: Justus ex fide sua vivit: “No ticības taisnais dzīvos” (Rom. 1:17), un ticība ir tā, kuras dēļ cilvēks top atzīts par taisnu Dieva priekšā. Ja nu taisnība atrodama ticībā, tad ir skaidrs, ka ticība piepilda visus baušļus un dara taisnus visus tās darbus; jo neviens nav taisns, ja nepilda visus Dieva baušļus.
Turpretī darbi bez ticības nevienu nespēj taisnot Dieva priekšā. Un svētais apustulis tik atklāti, droši un dedzīgi noliedz darbus un slavē ticību (Rom. 3:28), ka daži, viņa vārdu saniknoti, saka: “Tad jau labus darbus vairs nedarīsim, jo viņš tos nolād kā aplamus un neprātīgus.”
Tāpat arī mūsu laikos – kad atmetam dižos, spožos darbus, kuri bez ticības darīti, ļaudis saka: tad tikai jātic un nevajag neko labu darīt; tas ir, it kā šais laikos pirmā baušļa darbi būtu: dziedāt, lasīt, spēlēt ērģeles, turēt mises, rīta un vakara dievkalpojumus, veidot un izrotāt baznīcas, altārus un klosterus, savākt dārgakmeņus, tērpus, dārglietas, zvanus un citas mantas Romai, steigties pie svētajiem.
Pēc tam noliecamies, lokām ceļus, lūdzam rožu kroni un psalmus, un darām to visu ne kāda elka, bet Dieva svētā krusta vai Viņa svēto attēla priekšā; to mēs saucam par Dieva godāšanu, pielūgšanu un citu dievu neturēšanu – saskaņā ar pirmo bausli; taču šadas lietas var darīt un ik dienas dara arī augļotāji, laulības pārkāpēji un visādi grēcinieki.
Ja nu visas šīs lietas tiek darītas ticībā, ka tās ir Dievam tīkamas, tad tās ir slavējamas: ne darītāja tikumu, bet ticības dēļ, kurai, kā jau sacīts, visi darbi ir vienlīdz labi. Bet, ja šaubāmies par to, ka Dievs ir mums labvēlīgs vai lielīgi uzņemamies visupirms darīt darbus, lai ar tiem Dievam patiktu, tad tā ir viena vienīga krāpšanās: ārēji esam devuši godu Dievam, bet iekšēji – darījuši paši sevi par elkiem.
Šā iemesla dēļ es tik bieži esmu izteicies pret šādiem darbiem, to krāšņumu, greznību, daudzumu un noliedzis to visu: ir skaidri redzams, kā tie nevien šaubās vai bez patiesas ticības top darīti, bet starp tūkstošiem neatradīsim neviena, kurš savu paļāvību nebūtu licis uz šiem cilvēka darbiem, domādams ar tiem panākt Dieva labvēlību, aizsteigties priekšā Viņa žēlastībai, pārvēršot to par gadatirgu.
To Dievs negrib paciest – Viņš apsolījis savu žēlastību dāvāt par brīvu un grib, lai pie tās ar uzticību turamies un šādā paļāvībā paveicam visus darbus, lai kādi tie būtu.
Luters