Ābrahams, Filippino LIPPI, 1502, Strozzi Chapel, Santa Maria Novella, Florence, © Web Gallery of Art
Lūgšanas spēku redzam jau kopš senseniem laikiem. Jau tad, kad Ābrahāms lūdza par Sodomu un Gomoru, I. Moz. 18:32. Ar lūgšanu viņš panāca, ka Dievs šīs pilsētas neiznīcinātu, ja tajās atrastos desmit taisnie. Kā tad būs tur, kur daudzi kopā no sirds un patiesā uzticībā piesauks Dievu?
Arī sv. Jēkabs 5:16—18 saka: “Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā.” Un viņš min pravieša Elijas piemēru (I. Ķēn. 17), sacīdams: “Elija bija cilvēks, līdzīgs mums, bet lūgdams lūdza, lai lietus nelītu, un nelija virs zemes trīs gadus un sešus mēnešus. Un atkal viņš lūdza Dievu, un debesis deva lietu, un zeme atkal nesa savu augli.”
Svētajos Rakstos ir daudz vietu un piemēru, kas mudina lūgt. Taču tam jānotiek nopietni un ticībā. Dāvids Psalmā 33:18 saka: “Tā Kunga acs vēro tos, kas Viņu bīstas un cer uz Viņa žēlastību”, tāpat Psalmā 145:18: “Tas Kungs ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc, visiem, kas Viņu piesauc patiesībā.” Kādēļ Dāvids piebilst šos vārdus: “piesauc patiesībā?” Tādēļ, ka tikai ar muti murmināt — tas nenozīmē pielūgt, nedz piesaukt.
Ko gan lai Dievs darītu? Ja tu nāc ar savu muti, ar grāmatu vai lūgšanām, nemaz vairs nedomādams neko vairāk, kā tikai — izteikt vārdus un piepildīt skaitu, tā ka, ja tev kāds veicātu, kāds ir tavs nodoms, vai par ko tu lūdz, — to pats vairs nezini; jo neesi pārdomājis, ko Dievam sacīt vai prasīt.
Tu lūdz vienīgi tādēļ, ka tev ir uzlikts par pienākumu lūgt; to gribi turēt un piepildīt. Kāds gan brīnums, ka pērkons un zibens bieži vien aizdedzina baznīcas, ja mēs paši tā padarām lūgšanu namus par Dieva zaimošanas namiem, saucam par lūgšanām vārdus, kuros neko nenesam Dieva priekšā, nedz vēlamies ko saņemt no Viņa.
Bet mums būtu jārīkojas tāpat, kā rīkojas tie, kuri vēlas ko lūgt no augstajiem valdniekiem: tie nevis apņemas izpļāpāt noteiktu skaitu vārdu — jo citādi valdnieks varētu domāt, ka viņi to izzobo vai paši ir neprātīgi —, bet gan — pavisam tieši, nopietni un rūpīgi izteic savu vajadzību, taču atstāj to valdnieka žēlastības ziņā, paļāvībā, ka viņu lūgums tiks uzklausīts.
Tā mums jārunā ar Dievu par noteiktām lietām, tieši jāizteic mūsu vajadzība, jāatstāj tā Viņa labās gribas un žēlastības ziņā, nešauboties, ka tiksim uzklausīti. Jo šādu lūgšanu Dieva apsolījis uzklausīt; neviens laicīgs kungs to nav darījis.
Luters