Atdusa, kad pārtraucam darīt savus darbus un ļaujam Dievam vien darboties mūsos, tiek īstenota divējādi. Vispirms, ar mūsu pašu vingrināšanos. Tad arī ar citu pamudinājumiem, tā ka visupirms, redzēdami mūsu miesu, jutekļus, gribu, domas un visus tos vilinājumus, stājamies pretī un tiem nesekojam.
Jo, kā gudrais vīrs Sīraks 18:30 saka: “Kad tu savai dvēselei to lietu paļausi, ko viņa iekāro, tad viņa darīs, ka tavi ienidnieki par tevi priecājas”, un 5. Mozus 12:8: “Nedariet jūs tā, kā mēs to šodien darām: ikviens, kā tam šķiet pareizi esam”.
Te cilvēkam ik dienu jāpaliek lūgšanās, kā Dāvids lūdz Psalmā 119:35—37: “Vadi mani pa Savas bauslības ceļiem, jo tā ir mans prieks! Nogriez manas acis no nīcīgā, piešķir man jaunus spēkus Tavos ceļos!” — un ir vēl daudz līdzīgu Rakstu vietu; tās visas ietvertas lūgšanā: “Lai nāk Tava valstība”.
Jo ir tik daudz dažādu vēlmju, turklāt reizēm tās, ļaunā gara iedvestas, ir tik veiklas, smalkas un jaukas pēc izskata, ka cilvēks pats nespēj sevi valdīt un noturēties uz ceļa; viņam nav jāpaļaujas uz savām rokām un kājām, bet jānodod sevi Dieva rokās, neuzticoties savam prātam nevienā lietā, kā Jeremija saka (10 : 23): “Es zinu, Kungs, ka cilvēka liktenis nestāv viņa paša rokās”.
Šos vārdus apstiprina tas, kā Israēla bērni no Ēģiptes devās cauri tuksnesim, kur tiem nebija ne ceļa, ne ēdiena, ne dzēriena, ne palīga. Tādēļ Dievs gāja tiem pa priekšu — dienu spožā mākonī, nakti — uguns stabā, Viņš ēdināja tos ar maizi no debesīm, saglabāja viņu drēbes un apavus, ka tie neizira — kā lasām Mozus grāmatās (2. Mozus 13; 5.Mozus 29:5—6).
Tādēļ mēs lūdzam: “Lai nāk Tava valstība”, — Tēvs, vadi Tu mūs, un ne mēs paši. Jo nav nekā bīstamāka par mūsu prātu un gribu. Šis ir pats augstākais un pirmais Dieva darbs mūsos un labākais veids, kādā mums vingrināties atmest pašu darbus, atstāt dīkā savu prātu un gribu, atdusēties un nodoties Dieva ziņā visās lietās — īpaši tajās, kuras šķiet garīgas un labas.
Luters