Vīzija pēc sprediķa, Paul GAUGUIN, 1888, National Gallery of Scotland, Edinburgh, © Web Gallery of Art
Dievs pavēl nevien ievērot svēto dienu, bet arī to svētīt jeb svētu turēt. Tā Viņš parāda, ka nav brīnišķīgākas lietas par ciešanām, miršanu un visām nelaimēm; jo tās ir svētums, kas svētī cilvēku no viņa paša darbiem uz Dieva darbiem; gluži kā baznīca tiek svētīta dievkalpošanai.
Tādēļ arī ciešanas atzīstamas par svētumu, tās jāuzņem ar prieku un jāpateicas Dievam, kad tās nāk. Jo, ciešanas, nāve un nelaimes, atnākdamas dara cilvēku svētu, ka viņš pilda šo bausli un top atpestīts, atraisīts no saviem grēcīgajiem darbiem.
Tā saka Dāvids Psalmā 116:15: “Viņa svēto nāve ir dārga tā Kunga acīs”. Un, lai mūs stiprinātu, Viņš nevien noteicis un pavēlējis mums šādu atdusu — jo mūsu daba cieš un mirst nelabprāt un smaga tai ir šī atdusas diena, kad tās darbi mirst un tiek atmesti — Dievs mierinājis mūs ar dažādiem Svēto Rakstu vārdiem un licis sacīt Ps. 91:15: “Es viņam esmu klāt bēdās, Es viņu izraušu no tām un celšu godā”.
Tāpat Ps. 34:20: “Daudz ciešanu ir taisnajam, bet no visām tas Kungs viņu izglābj.” Un tas vēl nav viss. Viņš devis turklāt vēl spēcīgu, varenu piemēru — Savu vienīgo Dēlu Jēzu Kristu, mūsu Kungu, kas sabatā visupirms pildījis šo bausli, lai gan tas nebija vajadzīgs Viņam pašam, bet — tikai mums par mierinājumu, lai mēs visās ciešanās un miršanā paliktu lēnprātīgi un rastu mieru, redzot, kā Kristus, pēc savas atdusas uzmodināts, tagad un mūžīgi dzīvo vienīgi Dievā un Dievs Viņā.
Caur mūsu Ādama nonāvēšanu tas pats notiek arī mums — lai gan ne pilnīgi. Jo, nonāvējot un aprokot mūsu dabu, topam paaugstināti, tā ka Dievs mūsos mājo un darbojas mūžīgi. Redzi, šīs trīs lietas cilvēkā: prāts, patika un nepatika nosaka visus viņa darbus. Tās arī izskaužamas ar šo triju veidu vingrināšanos, ar Dieva vadību, mūsu pašu sevis garīgu disciplīnu, kā arī ar apgrūtinājumiem, ko saņemam no citiem. Tā mēs garīgi atdusamies Dievā un dodam vietu Viņa darbiem.
Luters