Tā kā nu mēs, brāļi, droši varam ieiet svētajā vietā Jēzus asiņu dēļ, ko Viņš mums sagatavojis par jaunu un dzīvu ceļu caur priekškaru, tas ir, Viņa miesu, un tā kā mums ir liels priesteris pār Dieva namu, tad tuvosimies patiesīgu sirdi pilnā ticībā, apslacīti savās sirdīs un atbrīvoti no ļaunās apziņas un miesu nomazgājuši ar tīru ūdeni. Turēsimies nešaubīgi pie cerības apliecināšanas, jo uzticams ir Tas, kas apsolījis.Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapuces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.
(Ebr. 10:19-25)
Atbildi uz šo jautājumu vajadzētu meklēt ikvienam cilvēkam, bet tā noteikti jāmeklē ikvienam kristietim. Mūsu astronomiskajā kalendārā līdz gada beigām vēl atlicis pavisam maz, un Kristus Baznīca ir iegājusi jaunajā Kunga žēlstības gadā.
Baznīcas gads sākas ar Adventa liturģisko laiku. Šis ir brīnišķīgs laiks! Viss rosina uz pārdomām un pateicību. Gan Adventa korāļi, gan māju, veikalu, iestāžu un baznīcu rotājumi, gan cilvēku apcerīgā Ziemsvētku gaidīšanas noskaņa rosina pārdomas.
Ticīgie šajā laikā pārdomā brīnišķīgo svētību, ko mūsu Kunga nākšana pasaulē ir atnesusi. Šķiet, tieši Adventa un Ziemsvētku laiks mūs visvairāk pietuvina apziņai, ka ikviens cilvēks ir kas vairāk par to, nekā mūs vērtē pasaule, sabiedrība un šis tirgus laikmets.
Daba ir aizmigusi un klusa, ārā ir auksts, bet sirdīs sprēgā silta pateicības uguns un dzirkstī prieks un svētku gaidīšanas satraukums. Jo mēs zinām, ka pats Dievs, mūsu Radītājs un Glābējs ar savu svētību ir nācis, nāk un turpinās nākt pie mums.
Tādiem svētīgi apcerīgiem kā Adventa laikā patiesībā mums jābūt katru dienu, tomēr tieši šis laiks ir vispateicīgākais kristīgās ticības kopšanai un apliecināšanai.
Arī pasaulē, gaidot Ziemsvētku brīvdienas, cilvēku domas vairāk vai mazāk atraujas no ikdienas un it kā paveras pestīšanas vēsts brīnišķīgās mistērijas pieskārieniem.
Televīzija, radio raida svētsvinīgu mūziku, teātri uzved pamācošas lugas par labdarību, iecietību un mīlestību.
Arī cilvēki, šķiet, vēlas svētkos cits citu iepriecināt un rūpēties par tiem, kam dzīvē iet grūti. Tad vēl vaikali, Ziemsvētku tirdziņi un skatolgi. Šur tur redzamas Bētlemes kūtiņas ainas dekorācijas.
Kaut arī tirgus kņada ir liela, tomēr tā nav ikdiena. Jo pat neticīgā pasaule nespēj apiet Ziemsvētku notikumu – tik brīnišķīgi skaista ir Kristus nākšana pasaulē!
Salīdzinājumā ar Vecās Derības cilvēkiem mēs esam īpaši svētīti. Viņi Adventu gaidīja ļoti ilgi – vairāk nekā četrtūkstoš gadu. Un gaidīt četrtūkstoš gadu – tie nav nekādi svētki, kā tas ir mums, kad Kristus jau ir atnācis.
Mums Advents ir svētku laiks, ko svinam četras nedēļas. Nevis neziņā un bailēs, nevis vienīgi cerībās, bet pārliecībā, jo Kristus Advents, Viņa atnākšana ir jau notikusi, un Viņš turpina pie mums nākt ar piedošanas vēsti un sakramentiem arī ikdienā.
Tādējādi mēs dzīvojam Dieva pestīšanas notikumu vidū un gaidām vēl uz pēdējiem notikumiem. Kristus otro atnākšanu un Jauno pasauli, ko Viņš atnesīs sev līdzi.
Ebreju vēstules autors raksta senajiem jūdu kristiešiem, lai tos pamudinātu svētīgi sagaidīt Tā Kunga Adventu. Šis mums nezināmais autors, Dieva vīrs, māca saviem tautiešiem, ka Kristus Jaunā Derība ir daudz augstāka un pārāka, ka Kristus ir Vecās Derības cerību un ilgās gaidīšanas piepildījums.
Tad kāda nu ir svētīga Adventa sagaidīšana? Vēstule ebrejiem māca, ka Kristus atnākšana jāsagaida – ticībā un ticības apliecināšanā, pulcējoties dievkalpojumos un ar savu rīcību kā labu piemēru mudinot arī citus uz labiem darbiem un mīlestību.
Tādēļ mēs esam aicināti pārdomāt, cik stingri šajās Bībeles pavēlētajās lietās esam un pastāvam. Jāuzsver, ka mūsu ticībai ir drošs un svēts pamats. Mums nav jātic akli un jāpaļaujas uz Dievu, lāgā nezinot, kurp Viņš vada, kā tas bija Vecās Derības ļaudīm. Mūsu ticības pamats ir atklājies un atklāts skaidri, uzskatāmi.
Vēstule ebrejiem un evaņģēlists Marks, liecina par kādu zīmīgu notikumu, kas notika, Kristum mirstot pie krusta: Jeruzālemes Templī pārplīsa aizkars, kas aizsedza Tempļa vissvētāko vietu.
Aiz šī aizkara tikai reizi gadā drīkstēja ieiet augstais priesteris, lai slacītu Vecās Derības šķirstu ar upurējamo dzīvnieku asinīm. Šīs dzīvnieku asinis Grēku salīdzināšanas dienā tika izlietas pār lādi, kurā bija Mozus baušļi. Tā, Kristus Adventu gaidot, tas turpinājās visu garo Vecās Derības laiku.
Israēls, tā valdnieki un pravieši cerēja, ka reiz Dievs atklās, ko nozīmē vecās Derības upurēšana un kalpošana. Viņi cerēja, ka nāks solītais Glābējs un atklās, ko tas viss nozīmē.
Kā salauzt grēku loku, kā uzveikt nāvi un iznīcību? Kā nokļūt atpakaļ pie Dieva? Kā Dievs atjaunos to, ko cilvēki, paklausīdami velnam, bija sagrāvuši?
Taču divtūkstoš gadu pēc Mozus, viņi neredzēja neko vairāk, kā tempļa aizkaru, kas tiem aizsedza nākamās lietas un Vissvētāko vietu. Tur ielūkoties nedrīkstēja neviens.
Vienīgi reizi gadā upurdzīvnieku asinis tika izšļakstītas uz aizvērtas Dieva noslēpuma lādes vāka, lai tautai tiktu piedots, ka tie nespēja pildīt Mozus baušļus!
Kas beidzot piepildīs baušļus, kas salauzīs nāves lāstu? Senie ticīgie ļoti ilgi gaidīja uz šā noslēpuma atklāšanos. Ne jau upurdzīvnieku asinis ko spēja, ne pati upurēšana. Šie upuri tikai norādīja, ka reiz cilvēku grēki tiks izpirkti, ka reiz nāve tiks uzvarēta. Kas to spēs? Kurš būs Dieva Svētais?
Un tad, Kristum mirstot, milzīgais tempļa aizkars pārplīsa no augšas līdz apakšai, atsedzot un atklājot Dieva pestīšanas piepildīšanos. Kristus bija atnācis un mira pie krusta. Senā Derības lāde mums noslēpumu vairs neglabā.
Mums nav jāmin un nav jācer. Tas ir noticis. Baušļu piepildījums ir Kristus nāvē pie krusta. Caur sevi, savu dzīvi, ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos Viņš mūs ieved Dieva glābšanas pašā vidū.
Kristus Advents, Viņa atnākšana pārplēsa noslēpuma plīvuru un atsedza Dieva svēto nolūku pie cilvēkiem. Glābšana Kristū! Grēku piedošana – Kristū! Un mūžīgā dzīvošana Viņa nopelnā.
Dzīvnieku asinis nespēj glābt nevienu. Cilvēku darbi nespēj glābt nevienu. Bet Dieva sūtītais Atnācējs ir paveicis to, kas nav iespējams nevienam cilvēkam. Viņš ir mūs, grēciniekus un mazticīgos, visus cilvēkus – ievedis atpakaļ vienībā un sadraudzībā ar Visvareno Dievu, zemes un debess Radītāju!
Vai tas nav brīnišķīgi? Vai tas nav tūkstošiem gadu gaidīšanas un cerību cienīgi? Vai tas nav brīnišķīgs pamats mūsu Adventa ticībai, uz ko mudina Vēsule ebrejiem!
Taču cilvēki, ja pārāk ilgi lūkojas vienīgi uz zemes lietām un svin vienīgi ārējus Ziemsvētkus un Adventu, kļūst garīgi tuvredzīgi, aizmirst par Dieva realitāti un zaudē arī ticību brīnišķīgajām un varenjām Kristus dāvanām. Tad pāri paliek vienīgi laicīgas dāvanas, komerciālie svētki, šo svētku laika romantika un viss…
Tādēļ Vēstule ebrejiem mudina mūs savu ticību arī kopt un apliecināt. Dievs ir sūtījis vēstnešus pa visu pasauli, lai visi cilvēki, visas zemes un tautas izdzirdētu par
Atnācēju, kas ar savu Adventu ir mums dāvinājis brīnišķīgas lietas. Viņš ir licis sludināt prieka vēsti par grēku piedošanu un Debesu valstības atvēršanu visiem cilvēkiem!
Bet mēs jau zinām, kādi esam. Mūs ir tik viegli iejūsmināt pasaulīgās lietās. Bet gauži lēni mēs atveramies Dieva vārdam un Viņa valstībai. Jo tā nāk tik neticamā un brīnumainā veidā, ka mūs par to jāpārliecina aizvien no jauna.
Ar cilvēka dvēseli ir līdzīgi, kā saņemot lielu un necerēti priecīgu ziņu – mēs vispirms nespējam tai noticēt. Ir līdzīgi kā šokā, kad grēcīgā cilvēka domas un rīcība ir kā paralizētas.
Kristus Advents vēstī: tu esi nemirstīgs, tu esi izpirkts nāvei, tu esi Dieva bērns un Kristus mantinieks. Lai ko arī teiktu tava pieredze, lai kā tevi apsūdzētu un šaubītos tava sirdsapziņa – visi tavi grēki tev ir piedoti!
Tāda ir liecība, kuru sniedz Dievs. Cik neticami, cik brīnišķīgi! Mēs, kas nespējam nekur tālu tikt pat pasaulē, cilvēks, kuram pat šajā dzīvē kājas un rokas ir it kā sapītas, tiek pasludināts par svētu Debesu pilsoni, kam pieder lietas, pēc kurām psaule tiecas, bet nekad nesasniedz – pilnīga laime, miers un nemirstība!
Šī patiesi ir pretruna – iznīcīgs cilvēks saņem neiznīcīgas dāvanas! Cilvēka prāts to atsakās pieņemt, tādēļ gan mums pašiem sev un citiem, gan arī baznīcai kopumā vienmēr ir jāapliecina sava ticība brīnumainajam, lai mēs to neaizmirstu.
Līdzīgi kā mazs bērns iet pa tumšu gaiteni un saka sev: es nebaidos, es esmu drošībā, mamma un tētis ir tepat blakus. Līdzīgi arī mums ir aizvien no jauna jāapliecina bērnam līdzīgā ticība glābšanai Kristū, lai nepārbītos pasaules tumsā un lai tā mūs neaprītu.
Tādēļ Adventu nav pareizi sagaidīt vienatnē, bet gan esot draudzē savu kristīgo brāļu un māsu vidū. Mums ir viena ticība, viena cerība, viens solījums, ko piepildījis mūsu Adventa Kungs – Jēzus Kristus. Tādēļ klausīsimies Viņa liecībās un apliecināsim savu ticību visi kopā.
Tā grib Dievs, uz to aicina Svētie Raksti. Tā mēs stiprināmies ticībā, viens otru pamudinot uz labiem darbiem un kristīgu mīlestību. Dievs negrib, lai mēs būtu atsevišķi – katrs pa sevi ar savu ticību, savās domās. Jo tā varam ātri nobīties un nomaldīties.
Pasaulē mūsu kristīgo cerību uzlūko ar šaubām un aizdomām. Vai tik tie cilvēki nav jocīgi? Ticēt tādām brīnumainām lietām, kas līdzinās pasakām. Tas ir pārāk skaisti, lai būtu patiesi!
Kristieši neticīgajiem šķiet kā bērni, kas fantazē. Mēs zinām, ka bērnu fantāzijas var pat noteikt bērnu uzvedību un rīcību. Arī kristieši bieži rīkojas savādāk nekā neticīgie, jo mums ir citi mērķi un motīvi.
Tādēļ arī neticīgajiem gluži kā sapņotāju bērnu vecākiem reizēm šķiet, ka kristieši jāpamodina no sapņiem tos visādi izsmejot, izšaubot un pat sodot.
Mēs zinām, ka vēsturē ir bijuši periodi, kad kristieši ir vajāti un apspiesti. Nav jau nemaz tik sen, kad arī mūsu zemē tie kristieši, kas savu ticību apliecināja, riskēja zaudēt darbu. Savu ticību apliecinošiem kristiešiem virzīties uz augšu pa karjeras kāpnēm bija gandrīz neiespējami.
Ticība tika saukāta par opiju tautai, māņiem, fantāzijām un murgiem. Bet šie sapņotāji nebija tik viegli pamudināmi uz zemiskiem un ļauniem darbiem, ko prasīja sabiedrības, partijas vai tautas labums. Tādēļ sapņotāji bija pat bīstami un tos gaiņāja un sodīja, atņēma baznīcas un neļāva mācīt jaunatni.
Atcerēsimies, ka no tiem laikiem šodien mēs esam vien piecpadsmit gadu attālu. Tas ir ļoti nesen. Ļoti spēcīgi vēl dzīvo aizspriedumi pret kristiešiem kā sapņotājiem un pat sociāli bīstamiem cilvēkiem un grupām. Vēl joprojām valsti vada un sabiedrības domas nosaka tādi cilvēki, kas audzināti stingrā bezdievības garā.
Un arī mums kā kristiešiem kopumā neticīgā tautā un sabiedrībā bieži ir grūti pastāvēt. Tādēļ vienīgais glābiņš mūsu ticībai ir būt draudzes vidū, kura tic un savu ticību apliecina skaidri un vienprātīgi.
Vēstule ebrejiem aicināja īpaši jūdu kristiešus neizvairīties no dievkalpojumiem un draudzes sapulcēm, bet gan tos apmeklēt un pamudināt citam citu dzīvot svētu dzīvi.
Viņu situācija toreiz bija visai līdzīga mūsējai. Jo Romas vara gan atzina Vecās Derības Tempļa reliģiju, tomērt kristīgā baznīca romiešiem šķita visai aizdomīga. Un īpaši aizdomīga tā viņiem šķita savas ticības apliecināšanas dēļ.
Romieši izprata senās bauslības reliģijas, kas balstītas likumos un to pildīšanā. Bet kristīgā baznīca, dzīvo it kā sapņos un cerībās, apliecinādama savu lojalitāti kādai neredzamai valstij un tās Kungam, kas nesen bija sodīts ar nāvi kā noziedznieks.
Tāda ticība romiešiem likās bīstama. Īpaši bīstama tiem likās kristiešu ticība, ka viņu Kungs ir augšāmcēlies, dzīvo un valda Debesīs. Tas jau bija Romas autoritātes apdraudējums.
Jo romieši ticēja, ka ķeizars ir dievs un Romas valsts augstāka par visu. Taču kristieši atteicās šo dievekli pielūgt un liecināja, ka viņu Kungs augstāks. Viņi savu cerību un tās apliecināšanu neatmeta pat nāves draudu priekšā.
Cik tad stipra ir mūsu ticība, cik daudz pārbaudījumu tā spēj panest? Tā kārdinātājs mulsina un vaicā aizvien. Tādēļ ir baznīca, dievkalpojumi, mācība un kopīgas ticības apliecināšana, lai katrs kristīgais tiktu stiprināts un iedrošināts.
Mūsu ticības dzīvei jābūt dzīvai, mums aizvien no jauna jāsaņem pamudinājumi un iedrošinājumi, grēku piedošana un citu kristiešu padoms un piemērs.
Daudzi jūdu kristieši toreiz vairījās no draudzes sapulcēm, jo uz to greizi raudzījās gan valsts, gan sabiedrība. Būt kristīgās baznīcas loceklim nemaz nebija prestiži, tas bija pat ļoti bīstami.
Vēstule ebrejiem rakstīta ķeizara Nerona laikā. Viņš bija pret kristiešiem ļoti nežēlīgs. Tādēļ daudzi jūdu kristieši baidījās savu ticību apliecināt un formāli centās piederēt vecajai Israēla reliģijai, Mozus tempļa bauslībai.
Tādēļ šīs vēstules autors mudina jūdu kristiešus būt kopā dievkalpojumos un neatstāt savas sapulces, bet gan pamudināt citam citu pamācīt un izrādīt kristīgu mīlestību brāļiem un māsām un sevis un viņu labā apliecināt savu kristīgo ticību, lai neviens to nezaudētu un līdz ar to nezaudētu savu Debesu piederību.
Par spīti sabiedrības neizpratnei, pat par spīti vajāšanām neatteikties no ticības!
Šodien mūs nevajā tā, kā kristiešus vajāja Nerona laikā.
Paldies Dievam, ka tā! Paldies arī tiem jūdu un citu tautu kristiešiem, kas paklausīja apustuļu aicinājumam, kas sevis un citu labā pulcējās un apliecināja savu ticību un tā sagaidīja sava Kunga Adventu.
Lielā mērā pateicoties tieši viņu, martiru ticības apliecināšanai, arī mēs šodien pulcējamies kopā un kopā sagaidām Tā Kunga Adventa laiku un arī kopā gaidām viņa otro atnākšanu.
Dieva dāvana ir tik neticami vērtīga, ka mūs garīgā ziņā bieži pārņem it kā šoks, kad varam aizmirst par to, izdarīt muļķīgas un neprātīgas lietas un atdot savu cerību, atkāpties no ticības, tādējādi pazaudējot Debesis.
Cilvēki gaidīja Kristus apsolīto nākšanu jau no Ādama un Ievas laikiem pirms daudziem tūkstošiem gadu. Mēs dzīvojam laikmetā, kad zinām un pazīstam Dieva pestīšanu. Kristus ir reiz atnācis, cietis, miris, augšāmcēlies, nokāpis ellē, atņēmis velnam varu un kā Valdnieks uzkāpis Debesīs.
Viņa Advents pasaulē turpinās. Viņš nāk pie mums ik dienas caur Vārda mācību un sakramentiem. Tā nāk Viņa valstība. Kad vien kādam Kristus vārdā tiek piedoti grēki, kad vien bērniņš tiek kristīts, kad vien kāds saņem Svēto Vakarēdienu – tā Kristus ir apsolījis nākt un būt Savas draudzes vidū ik dienas līdz pasaules galam.
Kad Kristus Advents grēcīgajā pasaulē noslēgsies un Viņš nāks redzamā veidā tiesāt pasauli, tad Saviem ticīgajiem Viņš atnesīs jaunas debesis un jaunu zemi.
Tādēļ apzināsimies to, cik svētīgi esam. Liturģiskajā Adventa laikā tos garos gaidīšanas gadus, kas Vecās Derības cilvēkiem tiešām bija jāgaida, mēs tikai pieminam ar pāris īsiem teikumiem.
Tādēļ mūsu Advents ir prieka un svētku noskaņas pilns, jo mēs zinām, ka mirsot mēs nokļūsim sava Adventa Kunga mīlestības pilnajās rokās un nāvi neredzēsim nemūžam.
Tas ir brīnumaini, tas ir brīnišķīgi, tas ir svētīgi! Tādēļ apliecināsim sev un citiem savu ticību, ka mums ir Liels Priesteris pār Dieva namu! Adventa un Ziemsvētku laiks priecīgai ticībai un ticības apliecināšanai ir īsteni piemērots! Lai svētīgs Jums visiem Tā Kunga Adventa 2007. gads!