Šajā bauslī: “Tev nebūs laulību pārkāpt,” arī tiek pavēlēts labs darbs, kas sevī ietver daudz tikumu un aizdzen daudzus netikumus; šo darbu sauc – šķīstība.
Par šķīstību ir daudz rakstīts un sludināts, un katrs to zina, tikai neviens neievēro tik uzcītīgi kā citus, Dieva nepavēlētus darbus. Tik labprāt mēs esam gatavi darīt to, kas nav pavēlēts un atstāt nedarītu to, kas pavēlēts.
Mēs redzam, ka pasaule ir pilna apkaunojošu nešķīstības darbu, kaunpilnu vārdu, stāstu un dziesmiņu; turklāt vēl ik dienu šis kārdinājums tiek pastiprināts ar neagusīgu rīšanu un dzeršanu, slaistīšanos un pārmērīgu greznību.
Taču mēs izturamies tā, it kā būtu kristieši, ja tikai esam bijuši baznīcā, noturējuši savas lūgšanas, gavējuši un ievērojuši svētās dienas – tas mums šķiet pietiekami.
Ja nu mums nebūtu pavēlēts darīt nekādus citus darbus, kā vien ievērot šķīstību, arī tad mums visiem darba būtu diezgan – tik bīstams un nikns ir netikums. Tas plosās visos mūsu locekļos, – sirdī ar domām, acīs ar skatienu, ausīs ar klausīšanos, mutē ar vārdiem, rokās, kājās un visā miesā ar darbiem.
Lai visu to apspiestu, nepieciešams darbs un pūles. Tā Dieva baušļi mums māca, cik liela lieta ir īsti un godīgi labie darbi, ka ir neiespējami mūsu pašu spēkiem pat iedomāties kādu labu darbu, kur nu vēl to uzsākt un paveikt.
Sv. Augustīns saka, ka visu kristiešu cīņu vidū šķīstības cīņa ir pati smagākā, tādēļ vien, ka tā turpinās ik dienu, nemitīgi, un reti šķīstība uzvar. Visi svētie par to ir raudājuši un žēlojušies, kā Sv. Pāvils Rom. 7:18: “Es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs.”
Luters