Rouen katedrāle, Claude MONET, 1894, Pushkin Museum, Moscow, © Web Gallery of Art
Baušļos tu redzi, ka ticība ir ikviena darba meistars, un bez ticības nevienam nav drosmes veikt īstus darbus. Tā nu visi darbi ir pilnīgi atkarīgi no ticības, – kā jau iepriekš daudzkārt sacīts. Bez ticības visi darbi ir nedzīvi, lai cik labi tie izskatītos un lai kādos skaistos vārdos tos nosauktu.
Neviens baušļu darbs nav paveicams bez ticības. Un no tā ikviens var spriest un izvērtēt sevi, vai viņš ir kristietis un patiesi tic Kristum, un tātad arī – vai viņš dara vai nedara labus darbus.
Te redzam, kā visspēcīgais Dievs mums devis ne vien Kungu Jēzu Kristu, lai mēs Viņam paļāvīgi uzticētos, bet Viņā mums sniedzis arī šīs paļāvības un labo darbu piemēru, lai mēs Viņam ticētu, sekotu un paliktu Viņā mūžīgi.
Kristus pats saka Jņ. 14:6: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” Ceļš, kurā mēs Viņam sekojam, patiesība – ka ticam Viņam, dzīvība – ka Viņā dzīvojam mūžīgi. No tā redzam, ka visi pārējie darbi, kuri nav mums pavēlēti, ir bīstami.
Tādi darbi ir īpašo baznīcu celšana un izrotāšana, svētceļojumi un viss, kas tik dažādos veidos aprakstīts Baznīcas likumos, apgrūtina un samaitā pasauli, dara sirdsapziņas nemierīgas, noklusējot un vājinot ticību.
Tāpat redzam, ka cilvēkam – arī tad, ja viņš visu pārējo atmet – ir diezgan darba liekot lietā visus viņa spēkus, ka tas nekad nepaveiks visus labos darbus, kas tam pavēlēti. Un kādēļ tad cilvēks meklē citus darbus, kas nav pavēlēti, atstādams vajadzīgos un pavēlētos?
Luters